Par peripetijām ar Leonīda Beresņeva atlūgumu un Haralda Vasiļjeva stāšanos izlases galvenā trenera amatā četras dienas pirms tik atbildīga turnīra sākuma ir runāts daudz. Paši hokejisti vismaz ārēji visus šos procesus uztvēra stoiskā mierā un uzsvēra – viss tomēr būs atkarīgs no tiem, kuri dosies laukumā.
Uzbrucējs Zemgus Girgensons vēl pāris dienas pirms olimpiskās kvalifikācijas sākuma uzsvēra, ka visas citas lietas ir pakārtotas un visu izšķirs spēlētāji laukumā un viņu attieksme.
Tiklab Latvijas, kā arī Vācijas puse vēl ilgi pirms turnīra uzsvēra, ka par 99% viss izšķirsies starp šīm divām komandām, tomēr arī austrieši uz Rīgu nebija atbraukuši tikai paslidināties. Kā nekā tieši viņi no Soču olimpiādes izslēdza vāciešus. Tomēr jau pirmā spēļu diena pierādīja, kas ir kas – Vācijai pārliecinoša uzvara pret Japānu, Latvijai 8:1 pret Austriju un pēdējo 19 gadu pārliecinošākā uzvara.
Treneris Vasiļjevs pēc pārliecinošās uzvaras pār austriešiem bija gandarīts par komandas uzplaukumu un pašaizliedzību.
Turnīra otrajā dienā vācieši ar uzviju atrieba austriešiem neiegūto Soču olimpisko ceļazīmi - 6:0, savukārt mūsējie, mēģinot uz vienas slidas apspēlēt centīgos japāņus, tika pie uzvaras ar salīdzinoši pieticīgo 3:1.
Divus vārtus šajā mačā guva Andris Džeriņš, kurš sacīja, ka pret Vāciju izšķirošs būs komandas gars, bet uzvarai svarīgi ir visi komponenti, kam pareizi jāsakrīt.
Labāku turnīra scenāriju nevarētu vēlēties arī Holivudas filmu autori – galvenie favorīti tiekas pēdējā turnīra dienā un likme – visaugstākā. Ar septiņiem Nacionālās hokeja līgas (NHL) spēlētājiem bruņotā un jau kopš jūlija kopā trenētā Vācija pret Latviju ar pusotru NHL pārstāvi, vienu pārbaudes spēli un treneri, kurš ar komandu ir četras dienas.
Diemžēl šādā visaugstākā līmeņa un likmju sportā sīkumu nav, un, ja ir, pretinieks tos nepiedod. Vācijas uzvara 3:2 ir vairāk nekā likumsakarīga. Lai gan spēlētāji cīnījās kā lauvas, nežēlojot ne sevi, ne pretinieku, uz Dienvidkoreju 2018.gadā dosies citi.
Ļoti saprotams, ka lielākā daļa Latvijas izlases spēlētāju žurnālistiem paredzētajā interviju zonā klusējot pagāja garām, – šādā brīdī vārdi ir lieki. Vēl līdz šim brīdim ir sajūta, ka šo zaudējumu piedzīvoja ne tikai komanda, bet arī tie gandrīz 11 tūkstoši skatītāju "Arēnā Rīga" un simti tūkstošu pie televīzijas ekrāniem.
Tomēr komandas kapteinis Kaspars Daugaviņš pierādīja, ka spēj tāds būt arī tad, kad ir ļoti grūti. Neveiksmīgajā trešo vārtu zaudējumā viņš vainoja sevi par noraidījumu, kas komandu atstāja mazākumā. Nepiepildījās Daugaviņa cerības, ka komandas biedriem izdosies noturēt vārtus neskartus.
Diemžēl šobrīd jāsecina, ka olimpiskā ceļazīme nepazuda kaut kur uz arēnas ledus, bet gan Latvijas Hokeja federācijas gaiteņos. Cerība, ka paši vainīgie arī to sapratīs, nav liela, bet varbūt tomēr.
