"Baigo prieku par turnīru uzreiz pēc zaudējuma ceturtdaļfinālā jūs no manis nedzirdēsiet. Iespējams, emocijas nomierināsies, pēc nedēļas vai divām skatīsimies atpakaļ un uzsitīsim sev uz pleca, jo kolektīvs bija fantastisks. Prieks un lepnums bija būt daļai no tā," savas pirmās emocijas rezumē Latvijas izlases uzbrucējs Lauris Dārziņš, kurš pret olimpiskajiem čempioniem Kanādiešiem iemeta vārtus. Viņš stoiski nosaka - laiciņš paies pārdzīvojumos, bet tāds ir sports.
Līdzvērtīgais rezultāts ar Vankūveras olimpisko spēļu čempioniem un, Teda Nolana vārdiem sakot, "hokeja sapņu komandu", esot bijis likumsakarīgs. Kā uzsver Dārziņš - par to liecinājusi arvien labākā spēle un noskaņojums komandā:
"Ir bijis kaut kāds klikšķis pēdējā pusotra, divu gadu laikā. Mēs pamainījām domāšanu un lēnām no turnīra uz turnīru tas uzlabojās. Tā bija kopsumma visam. Tas nenotika vienā dienā, taču gribas domāt, ka esam izauguši par kaut ko stipru. Par labu kolektīvu."
Katrs parakās arī sevī. Kombinācijā ar to, ka treneris spēja atrast pareizos vārdus, tas viss kopā ir spēks. Ja tu to spēku sajūti, tu no tā uzlādējies un ar katru dienu kļūsti arvien stiprāks.
Kā uzsver Dārziņš - šim jaunatrastajam spēkam ir jāsaglabājas arī turpmāk, lai no tā varētu pasmelties arī nākamās Latvijas izlases paaudzes: "Ir jācer, kas cits atliek, viss notiek dabiski. Es domāju, ka tie, kuri komandā ir jaunāki, uzsūc to, kas bija šajā laikā un olimpiskās kvalifikācijas laikā. Ja pamainīsies daži kadri, tad viņi spēs nodot informāciju un saglabāt spēcīgo komandas garu," nosaka rezultatīvais Latvijas izlases uzbrucējs.
