Dārziņš turnīrā novembrī būs valstsvienības galvenā trenera Harija Vītoliņa palīgs, bet Latvijas Televīzijas "Sporta studijā" viņš pastāstīja, ka vēl nesteigs pasludināt sportista karjeru par noslēgtu, lai arī piedāvājumus spēlēšanai uzbrucējs nesteidz izvērtēt.
Dāvids Ernštreits: Kopš 15. februāra [Pekinas olimpiskajās spēlēs] mēs neesam tikušies klātienē. Tā nebija pati foršākā diena, kā tā izvērtās. Kāds tev ir bijis šis laiks? Vai tā ir bijusi liela "Kerča pauze" vai paslēpes bērnu stilā?
Lauris Dārziņš: Jā. Tiešām liels laika periods ir pagājis. Kas varētu būt būtiskākais? Droši vien laiks, ko esmu pavadījis ar ģimeni. Pirmo reizi esmu bijis kopā ar bērniem 1. septembrī, pirmo reizi rudens brīvdienās esmu devies kopā. Tas ir būtiskākais.
Noteikti tev pakausī pulsē tas lielais jautājums: "Kas es esmu? Uz kurieni es eju?"
Jā, tas ir nemainīgi.
Es par hokeju vairāk šajā gadījumā...
Visu dzīvi droši vien sev var tādus jautājumus uzdot, lai sasniegtu kaut kādu izaugsmi.
Lūk, šis ir tipiski Laura stilā...
Kad 15. februārī Pekinā Lauris Dārziņš paziņoja par karjeras noslēgumu Latvijas izlasē, viss šķita loģiski. Sāpīgi, ka izlases kapteinis bija iemetis divus vārtus, bet nebija spējis kopā ar komandu turnīrā pārkāpt dāņu barjerai. Kopš tās dienas Lauris ir pauzējis, arī ar lēmumu par karjeru un publiskiem paziņojumiem. Kopš Kontinentālās hokeja līgas (KHL) izveides 14 sezonas Dārziņš nospēlēja KHL, piecas sezonas bija Rīgas "Dinamo" kapteinis. Pēc pusgada Rīgā atkal notiks pasaules čempionāts, bet kādā statusā tajā būs Lauris Dārziņš?
Lauri, pagājušonedēļ skaļš paziņojums un galvenais jautājums: Lauris Dārziņš atgriežas Latvijas izlasē. Kādā statusā tu atgriezies un kā tu sev to esi noteicis?
Es atgriežos kā asistents Harim [Vītoliņam], mūsu galvenajam trenerim. Jau minēji, ka februārī es noslēdzu gaitas Latvijas izlasē kā hokejists, bet dialogs ar [Latvijas Hokeja] federāciju nekur nepazuda – mēs runājām gan čempionāta laikā, gan pēc tam.
Pienāca brīdis, kad radās tāda iespēja, vakance doties uz pārbaudes turnīru, kuru es ļoti labprāt izmantošu, iegūšu vērtīgu pieredzi un dalīšos ar savām zināšanām.
Izlase nākamnedēļ brauc uz Norvēģiju, lai spēlētu pret norvēģiem un dāņiem. Uz cik ilgu laiku ir tava vienošanās? Kāds ir statuss?
Šobrīd mēs ejam no dienas uz dienu. Pārbaudes turnīrs ir nedēļu. Redzēsim, kāda būs mūsu sadarbība. Varbūt būs arī decembra turnīrs. Tālāk skatīsimies. Šobrīd tas nav līgums uz 10 gadiem. Šobrīd mēs dosimies no turnīra uz turnīru.
Tad ir galvenais jautājums, vai spēlētāja karjerai punkts ir pielikts?
Punkts? Ļauj man varbūt ielikt daudzpunktu. Es to tā labāk nodefinētu. Šobrīd vēl gribētu ielikt daudzpunktu.
Uz ko tu ceri? Kas ir tā vīzija, kā tu vēlētos to tekstu aiz daudzpunkta turpināt? Kāds ir klubs, kurā tu gribētu pabeigt karjeru? Ko tu vēl gribi izdarīt hokejā?
Droši vien no filozofiskās puses, ja paskatās, tad hokeja gaita ir tāda, ka profesionālam spēlētājam ir sākuma vecums, kad ir spēks, bet nav zināšanas. Pēc tam nokļūst hokejista labākajos gados, kad ir gan spēks, gan zināšanas. Tad nokļūst posmā, kur spēli ļoti labi saprot, bet varbūt nesanāk visu vairs izpildīt. Tad rodas tādi mini konflikti sevī. Tāpēc piedāvājumam būtu jābūt ļoti vilinošam, jo es zinu, ko tas no manis prasītu gan emocionāli, gan fiziski.
Klubu es nemeklēju, šobrīd es nekur nevēlos braukt prom.
Protams, ir arī [bijušais izlases hokejists] Miķelis Rēdlihs, kurš visu laiku atgādina, ka Latvijas čempionātā ir pieteikšanās līdz 31. janvārim. Paliksim pie tā, ka es lieku daudzpunktu.
Latvijas čempionātā jau vienu brīdi baumoja, ka Lauris tūlīt būs atpakaļ un spēlēs ar to pašu Miķeli "Dinamo" Latvijas variantā. Vai tās ir atvērtas durvis vai izslēgts variants?
Jā, mēs ar Miķeli bieži sarunājamies. Nav tā, ka es kopš februāra neesmu slidojis, tomēr sevi uzturu kaut kādā iztikas minimuma formā. Ja tomēr nolemju restartēt karjeru, tad esmu spējīgs to darīt.
Vai ir līga vai klubs, kur tu redzi, ka tā kombinācija varētu strādāt: tavs hokeja intelekts un tavi 37 gadi piekabē līdzi?
Grūts jautājums. Es saku, ka diez vai tāds variants uzradīsies, jo es arī respektēju blakus apstākļus. Kā jau minēju, šogad 1. septembrī meita ir sākusi mācīties skolā, es gribu būt klātesošs. Tāpat ar dēlu Henriju – viņam ir gan hokeja treniņi, gan dažādi pulciņi.
Es neesmu gatavs braukt prom uz visu gadu, mēs dotos kopā kā ģimene, tas, protams, rada daudz problēmu no loģistikas viedokļa.
Piedod, es domāju, ka tagad daudzi vienkārši ķer galvu: Ko viņš vēl gaida? Tev taču dzīvē viss ir! Ko tu no tā hokeja vēl gribi dabūt, Lauri? Viss ir bijis!
Nu, redz, nav nemaz tik viegli, ja visu mūžu esi to darījis, tā nocirst ar cirvi un pateikt: "Nē, viss. Punkts, es beidzu!" Es vēl labprāt ieliktu daudzpunkti, ja tu man ļauj.
Es viennozīmīgi ļauju un labprāt savām acīm redzētu tavu spēli uz ledus. Par treneru lietām - vai izglītība tev ļauj būt šajā statusā? Esi beidzis treneru kursus? Kāda ir tava izglītība?
Jā, esmu pabeidzis LSPA [Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju]. Man eksāmens tieši iekrita divas dienas pēc tā pasaules čempionāta, kas bija Latvijā. Tā kā es varēju atvaļinājumā aiziet mazliet vēlāk, nevarēju pēc čempionāta kārtīgi atslābt, vēl bija jāgatavojas eksāmenam, ko arī veiksmīgi noliku. Tā kā papīri man ir, zināšanas ir, tagad ir prieks, ka dabūšu arī pieredzi.
Vai ir aicinājums strādāt ar bērniem? Redzējām, ka tu biji Liepājā aizbraucis bērnus patrenēt, ar viņiem satikties kā mentors. Kāds ir tavs iekšējais aicinājums – mazāki, vidējais vecums, elite kā tagadējā piedāvājumā?
Jā, esmu bijis šajā laikā ne tikai Liepājā, bet arī citās Latvijas pilsētās paskatīties, kā strādā ar bērniem. Hokejs ir dzīvs arī ārpus Rīgas, hokeju mīl, treneri ļoti labi tiek galā ar saviem pienākumiem, arī ar dēla komandu – nosauksim to vairāk par voluntierismu, jo viņi paši ļoti labi tiek galā.
Reizi nedēļā es uzkāpju ar sava dēla komandu uz ledus un kaut kur viņus pabīdu tajā vai šajā virzienā.
Viss, ko esmu redzējis, – Latvijā ļoti labi tiek galā, treniņu process ir ļoti kvalitatīvs.
Tevi pašu velk tajā virzienā vai vairāk pie pieaugušajiem?
Ir ļoti dažādi. Ja runājam par bērniem, viņi, protams, ir jāattīsta – gan slidošana, gan metiens, gan visas pārējās hokeja tehniskās nianses. Tas ir ļoti prasīgs darbs.
Pieaugušo hokejs tomēr ir augsta līmeņa hokejs, tu vairāk mēģini spēlētājus pabīdīt kā šaha figūras. Man tas liekas mazliet interesantāk.
Šī gada smagākais jautājums – Ukrainas un Krievijas karš. Mums tas jo īpaši bija uz mēles, kad spēlētāji izlēma doties spēlēt uz Krieviju – Nikolajs Jeļisejevs, Jānis Kalniņš, ar Miku Indraši ilgi nebija skaidrība, kas īsti notiek. Man piezagās sajūta, ka šie cilvēki īsti līdz galam neapzinās savu lomu sabiedrībā, ka viņi tiešām mūsdienu sabiedrībā ir paraugs ļoti lielai daļai. Cik jūs esat augstās domās par savu ietekmi sabiedrībā, jo tā ir milzīga?
Man grūti teikt par katru individuāli, jo dažādi cilvēki domā dažādās kategorijās. Es savu lomu apzinos. Es nebrauktu. Ja man jākomentē viņu izvēle, es negribētu ielikt sevi augstākā plauktā un uzskatīt sevi par kaut kādu soģi. Ja man jāatbild, protams, pēc februāra es nebrauktu.
Vai šiem cilvēkiem nav padomdevēji blakus bijuši, kas pasaka, ka dzīve nav tikai hokejs vai nopelnītie rubļi? Kā tas veidojas? No kurienes tas nāk?
Atkal būtu droši vien grūti ielikt visus vienā maisā. Man gribētos domāt, ka situācijas dzīvē ir dažādas. Es domāju, ka
viena no galvenajām vērtībām cilvēkam tomēr ir veselais saprāts. Es to novēlu katram.
14 sezonas KHL, viss šis posms, kad Latvija tur piedalījās. Tu biji tur pāris sezonas arī citos klubos. Kā tu tagad uz to skaties?
Man vienmēr ir bijis sapnis spēlēt savu līdzjutēju priekšā, un es to izdarīju.
Es izslēdzu politisko motīvu. Es tagad ne par to...
Jā, saproti, mēs tagad esam situācijā, kad ir grūti nodalīt vienu no otra. Ir grūti nodalīt kaut ko, kas ir bijis un kas ir tagad.
Bet sportiskā ziņā – kāds jauns izaicinājums, kultūru apmaiņa... Tas tā ļoti virspusēji šķiet varbūt naivi, runājot par profesionālo sportu. Tev droši vien bija iespēja spēlēt Zviedrijā, Šveicē vai citur? Vai bija tāda iespēja pirms kādiem gadiem desmit?
Jā, hokejs ir tāds brīvais tirgus. Es teikšu, ka man nebija neviena reize, kad par neko kaut kādus līgumus piedāvāja. Tātad vienmēr bija kaut kāda alternatīva, ko kāds cits piedāvā, tāpēc man vienmēr bija kādi varianti. Vēlme spēlēt mājās vienmēr bija apzināts lēmums, uz ko es gāju. Tas bija izsvērts solis, un es to īstenoju.
Tu esi spēlētājs, kurš viennozīmīgi spēlē par savu reālo tirgus cenu, nevis kā varbūt atsevišķiem citiem spēlētājiem tas bija. Latvija–Dānija olimpiskajās spēlēs ir vēl viens sāpīgs jautājums, bet varbūt tomēr vieglāks no sportiskā viedokļa. Man vairāki cilvēki ir prasījuši: "Kas ar viņiem notika? Kas tur tajās ģērbtuvēs notika pirms trešā perioda?" Vai kaut kas tur notika?
Ak, vai. Nu, jā...
Pilnīgi neticami. Tas laikam pārāk sāpīgi bija cilvēkiem...
Skaidrs, ka ir jāvērtē tās kā divas dažādas lietas. Ja mēs nokļuvām olimpiādē, tas ir jāvērtē kā panākums. Aiz mums tomēr palika arī valstis, kurās hokejs attīstās – Francija, Kazahstāna, Baltkrievija, tā pati Austrija.
Nokļūšana olimpiādē ir panākums. Protams, ka, aizbraucot tur, mēs nebraucām pēc zaudējuma.
Man gribējās vairāk. Aizvadījām saturīgas spēles, tikām pozīcijā, kad spēlējam pret dāņiem. Aizvadījām pusi spēles veiksmīgi, otra puse neizvērtās, un vairs nespējām sevi nostādīt tādā pozīcijā, kur tālāk jau varētu mērķēt uz kādu maksimumu un cīnīties par medaļām. Tāpēc ir tāda rūgtuma sajūta, bet tajā pašā laikā esam gandarīti, ka tikām uz olimpiādi.
Pasaules čempionāts, olimpiskās spēles, Pasaules kauss lielajā hokeja puzlē – kā tu to visu sakārtotu, ja tev būtu tāda vara, lai līdzjutēji būtu priecīgi redzēt hokeju un visi spēlētāji gribētu spēlēt?
Labs jautājums. Ļoti liela vieta diskusijai. Uzreiz laikam jāsaka, ka Pasaules kauss manai paaudzei nav iesakņojies kā kaut kas prestižs, ko izcīnīt. Tas agrāk bija Kanādas kauss, tagad Pasaules kauss. Ja runājam par spēlētājiem, tomēr visiem ir vēlme tikt Triple Gold Club, kas ir Stenlija kauss, pasaules čempionāts un olimpiskās spēles. Neviens pat īsti nepiemin Pasaules kausu. Ja noņemam Stenlija kausu un runājam tieši par starptautiskiem turnīriem,
gribētos, lai NHL [Nacionālā hokeja līga] kaut kā vienojas ar IIHF [Starptautisko hokeja federāciju] un olimpiskais turnīrs būtu maksimāli ar visiem pasaules labākajiem spēlētājiem.
Reizi četros gados tie būtu tiešām lieli hokeja svētki. Kas attiecas uz pasaules čempionātu, mēs jau esam pieraduši pie šādas [pašreizējās] kārtības, bet tur ir vieta diskusijai. Es domāju, tas ir jāatstāj IIHF, lai viņi domā, modelē, kas būtu visveiksmīgāk hokejam no popularitātes un attīstības viedokļa. Tur ir vieta diskusijai.
Nākamgad pasaules čempionāts Rīgā. Kas zina, varbūt mēs tevi redzēsim aiz spēlētājiem. Kuram spēlētājam tu redzētu C burtu uz krekla kā uzšuvi? Kurš būtu nākamais kapteinis?
Kad šajā čempionātā Rodrigo [Ābolam] tika pateikts, ka viņš būs kapteinis, es viņu apsveicu. Es domāju, viņš ir cienīgs nest šo burtu. Viņam tas čempionāta laikā labi izdevās. Es atbalstu viņa kandidatūru. Man liekas, viņš ļoti labi tiek galā ar saviem pienākumiem. Ne velti viņš savā Zviedrijas komandā ir izpelnījies šādu godu.
Tieši tā. Paldies, Lauri!
Paldies!
Ceru uz kādu garāku sarunu un lai mums nav līdz tai jāgaida pāris gadu...
Tiksimies!
