Šilovs divos pasaules čempionātos ir pārstāvējis Latvijas U-18 izlasi, piesaistot Vankūveras "Canucks" skautu uzmanību. Kamēr nākamās sezonas kontūras Ziemeļamerikā vēl ir visai neskaidras, klubi labprāt izīrē spēlētājus Eiropas komandām. Rīgā Šilovs spēlēs līdz brīdim, kad varēs atgriezties Kanādā.
Atgriežoties Latvijas čempionātā, pirmajā spēlē pa Taviem vārtiem uzreiz bija 56 metieni. Kā pagāja spēle pret "Olimp"?
Īstenībā man bija diezgan grūti spēlēt, jo sen neesmu aizvadījis kādu maču, pandēmijas dēļ bija liela pauze. Spēle pret „Olimp” bija kā iespēja atgūties pēc pandēmijas, jo nebiju spēlējis apmēram septiņus mēnešus. Tas arī deva pozitīvas emocijas un reālas spēles situācijas, pie kurām treniņos pēc tam var piestrādāt. Visas iemaņas vēl bija saglabājušās. Jā, varbūt kaut kur biju mazliet lēnāks, arī spēles ziņā varbūt kaut kur, bet spēle katru reizi ir savādāka, visu notiekošo uz ledus nevar paredzēt.
Biji gatavs uzreiz lēkt iekšā braucošā vilcienā un spēlēt? Latvijas komandas tomēr jau spēlē mēnesi un ir formā.
Jā, biju gatavs. Metienu skaits liels, bet jutos lieliski, biju trenējies un gatavojies. Es domāju, ka tā arī būs sava veida norma. Kanādā man daudzās spēlēs bija aptuveni tikpat metienu. Arī gaidīju, ka būs jāspēlē, jo tomēr šeit nācu ar tādu mērķi, ka spēlēšu, iegūšu pieredzi un attīstīšu iemaņas. Šeit būšu kā pirmais numurs.
Kā šovasar trenējies?
Protams, treniņu bija daudz, bet vasarā paņēmu arī mēnesi brīvu atpūtai. Tas bija vajadzīgs, lai atgūtos no sezonas, dažādām mikrotraumām un veselības problēmām. Jūlijā un augustā jau ļoti intensīvi trenējos. Sākumā varbūt tas viss bija diezgan pagrūti, bet tagad jau četrus mēnešus no vietas biju trenējies. Treniņi bija organizēti, tos Piņķos rīkoja Oskars Bārtulis. Savācāmies kādi 20 cilvēki, kas tobrīd bija bez līguma, un tā mēs tur trenējāmies vasarā.
Vai treniņu plānos kādus uzdevumus deva arī Vankūveras "Canucks" vai Berijas „Colts” komanda?
Jā, man bija treniņu programma no Vankūveras, ko man darīt sporta zālē, kā attīstīt fizisko spēku, kas man noderētu gan uz ledus spēlēs, gan vienkārši ikdienā. Uz ledus biju tā mazāk, jo kādu laiku neesmu kontaktējies ar vārtsargu treneriem. Tagad izteikti galvenais bija fiziskais, lai es komfortabli justos uz ledus.
Kā notika Tava atgriešanās HS "Rīga"? Kurš sāka virzīt to procesu?
Treneris Oļegs Sorokins piedāvāja tādu iespēju, ka varētu šeit nākt un spēlēt virslīgā. Kopā ar savu aģentu pieņēmu lēmumu, ka mēs to tiešām varam darīt, ka varam šeit spēlēt, krāt pieredzi. Galu galā tas būtu labāk, nekā nespēlēt, tāpēc domāju, ka tas ir pareizais lēmums. Arī Vankūvera piekrita, viņi domāja tieši tāpat – labāk spēlēt, nekā vienkārši sēdēt.
Kāda šobrīd ir Tava situācija? Gaidi dokumentus, lai atgrieztos Kanādā? Cik tālu ar šiem jautājumiem esi ticis?
Visi nepieciešamie dokumenti jau ir savākti. Drīzāk gaidu, kad būs kaut kāda informācija par nometnēm un gatavošanos sezonai. Šobrīd neko daudz īsti nemaz nezinu, man personīgi neko daudz nav teikuši. Tāpēc pagaidām vienkārši gatavojos tam, ka man vajadzēs tur braukt, pierādīt sevi un spēlēt.
Esi nospēlējis sezonu Berijas „Colts” – kā izdevās iejusties komandā un Kanādas junioru hokejā?
Hokejs tur ir diezgan ātrs un meistarīgs, bet viņi īsti nespēlē aizsardzībā. Tas nozīmē, ka visi skrien un cenšas iemest vārtus. Aizsardzība paliek, teiksim tā, uz vārtsarga pleciem. Tāpēc arī rezultāti tur veidojas tik lieli. Spēlējām, piemēram, 11:10, 9:6 un tādi rezultāti. Tas tur ir ik pa brīdim. Man labāk pie sirds iet Eiropas hokejs, jo vari paļauties arī uz aizsargiem. Nav tā, ka esi atstāts viens savā aizsardzības zonā. Vieglāk kaut ko izdarīt, jo hokejs ir kompakts un domāju, ka Eiropā pati spēlēšana arī ir pareizāka.
Komandā bijāt tikai divi eiropieši un Tev pašam pirmā sezona ārzemēs. Tas kaut kā neapgrūtināja iedzīvošanos?
Mēs dzīvojām pie eiropiešu ģimenes un domāju, ka tā noteikti bija laba lieta. Ja dzīvotu pie amerikāņiem vai kanādiešiem, tad būtu savādāk. Domāju, ka viņiem tomēr ir cita mentalitāte, viņi lietas redz citādi nekā mēs, prioritātes viņiem arī ir citas. Piemēram, tā pati ēšana – viņiem vienalga, ko viņi ēd. Es sekoju līdzi tam, ko ēdu, jo uzskatu, ka tas ir svarīgi manam sportiskajam sniegumam, bet viņiem galvenais ir vienkārši paēst. Ģērbtuvē, protams, nekādu problēmu, ir draudzīgs kolektīvs,
Pagājušajā sezonā kvalificējāties izslēgšanas spēlēm no 5. vietas. Visu sezonu spēlējāt stabili vai tomēr junioru hokejam raksturīgi viļņveidīgi?
Bija pat ļoti viļņveidīgi, jo mēs sākām labi, uzvarējām lielāko daļu spēļu. Tad sākās grūts posms – no novembra vidus līdz decembra beigām mēs gandrīz katru spēli zaudējām. Bija ļoti daudz traumētu spēlētāju, spēlējām kā pussastāvs, tikai divās maiņās. Kad visi sāka atgriezties, sākām aizmainīt savus labākos spēlētājus. Mums bija Raeins Suzuki (28. numurs 2019. gada draftā), čehs (Matejs) Pekars, mēs viņus visus aizmainījām. Pretī ieguvām meistarības ziņā viduvējākus spēlētājus, bet tie bija komandas spēlētāji. Tas mums kā komandai ļāva pārvarēt zaudējumu sēriju un varējām izcīnīt to 5. vietu. Domāju, ka būtu varējuši pārvarēt vismaz 1. kārtu. Zinu, ka čaļiem bija cīņasspars, viņi bija gatavi darīt visu vajadzīgo, un tas parādījās pēdējās 10 spēlēs, kur savācām daudz uzvaru. Varam spēlēt arī pret līderiem, to mēs spējām pierādīt, galvenais – atdoties spēlei no visas sirds. 
Statistika liecina, ka treneri Tev uzticējušies nedaudz vairāk un arī statistika labāka nekā otram vārtsargam – play-off mačos būtu bijis pirmais vārtsargs?
Jā, es būtu bijis pirmais vārtsargs. Mums kopumā bija labas attiecības, arī pozitīvs vārtsargu treneris, kas mūs saliedēja. Nebija tur kaut kādas negatīvas lietas, komanda vienmēr ir bijusi pozitīva.
Kā raugies pats uz savu spēli un savākto statistiku, esi mierā ar padarīto?
Tas tomēr bija mans pirmais gads, varētu teikt, ka pierašanas gads. Bet domāju, ka varu labāk. Varu uzlabot atsisto metienu procentu, arī mazāk ripas ielaist. Arī spēles ziņā varu nospēlēt labāk.
Jums komandā vārtsargu treneris ir leģendārais Bilijs Smits. Kā notiek vārtsargu treniņu darbs šī trenera vadībā?
Viņš mums māca ne tik daudz tehniku, bet vairāk tādas dzīves gudrības. Jo viņš ļoti labi zina, ka mēs pietiekami daudz esam iemācījušies no dažādiem vārtsargu treneriem, esam apguvuši visas tehniskās lietas un laukuma pārredzēšanu. Viņš iemāca kaut kādas sīkas nianses, kuras vari paņemt, bet vari arī neņemt. Kā kuram – palīdz vai ne. Viņš var pamācīt, ka kaut kur vajadzētu nospēlēt agresīvāk, varbūt jānospēlē gudrāk ar nūju, tās visas ir tādas spēles situācijas. Tehnika jau ir automātiski iestrādājusies, ej uz laukuma treniņos un to visu tāpat atkārto daudz reižu. Spēlēs par to pat īsti nedomā, galvenais atvairīt to ripu.
Esi augumā ražens vārtsargs, kas Ziemeļamerikā parasti ir liels pluss, taču, kur pats saskati iespējas uzlabot savu spēli?
Es domāju, ka stabilitātes ziņā varu progresēt, varbūt kaut kādās situācijās agresīvāk nospēlēt. Domāju, ka šīs ir lietas, kas man visvairāk palīdzēs nākotnē. 
Cik daudz Tavam sniegumam līdzi seko „Canucks” vadība un viņu skauti?
Jā, viņi zvanīja. Viņu fārmkluba Jutikas „Comets” treneris dzīvoja Ouvensaundā, kas ir apmēram 40 minūšu attālumā. Viņš mēdza brīvdienās braukt pie manis, rādīja video un dažādas nianses, stāstīja, kā labāk. Diezgan daudz analizējām spēles.
Cik daudz laika pats veltīji, lai pasekotu Vankūveras sekmēm izslēgšanas mačos?
Jā, diezgan daudz sekoju līdzi viņu spēlēm un skatījos. Uzskatu, ka viņi diezgan labi spēlēja. Varbūt kaut kur nepaveicās, bet komandas sniegums bija patiešām lielisks.
Komanda veica nopietnas izmaiņas vārtsargu līnijā, kādas pārdomas tas Tev radījis?
Nav svarīgi, kādas izmaiņas tur tagad notikušas vārtsargu līnijā. Ja man būs iespēja sevi parādīt, tad viss būs atkarīgs no tā. Nav tik svarīgi, kas tur ir priekšā. Galvenais ir pašam kārtīgi strādāt un ticēt sev.
Komanda sagaida, ka vēl vienu gadu pavadīsi junioros vai arī ir bijuši kādi mājieni par pāreju uz Ziemeļamerikas pieaugušo hokeju?
Bija jau sarunas par AHL [Amerikas hokeja līgu], ka man ļaus izmēģināt spēkus tur, tāpēc plāns ir nostiprināties tajā līgā šogad. Jāgaida, kad sāksies sezona.
Kamēr vēl spēlēsi tepat Latvijā – kādi Tev un visai komandai mērķi šajā laika posmā?
Mūsu mērķis ir uzvarēt komandas, kuras mēs tiešām varam uzvarēt, piemēram, to pašu Daugavpili. Varam cīnīties arī ar "Prizmu" un varbūt pat sanāk uzvarēt kādu no favorītiem. Domāju, ka to noteikti varam izdarīt. Ja visi ir sakoncentrējušies un laukumā atdod visus spēkus, tad varam savākt arī kādus papildu punktiņus.
