Viņš uzsvēra, ka tas, ko izdarīja valstsvienības puiši laukumā, parādīja, kāds tas ir spēks, un šajos grūtajos laikos, kādos dzīvojam – iepriekš pandēmija, un tagad vēl turpinās karš Ukrainā – šis spēks bija nepieciešams, lai vienotu Latvijas tautu.
Intervijā Ābols pauda – ja būtu kāds mērinstruments, kas spētu izmērīt to, kas notika uz soliņa, laukumā, arēnā un Latvijā brīdī, kad Kristiāns Rubīns iemeta izšķirošos vārtus bronzas finālā, tad tas būtu kāds iepriekš neredzēts spēks un enerģija kopumā.
Ābols bija viens no tiem, kurš piedzīvoja izlases atgriešanos 2000. gadā, kad izlase gan neizcīnīja medaļas, bet pirmo reizi vēsturē uzvarēja Krievijas komandu. Arī toreiz šī sagaidīšana bijusi grandioza un pierādīja, ka tas ir nepieciešams, lai vienotu tautu.
Ābols sarunā uzsvēra, ka šobrīd Latvijā valda laimes sajūta un būtu ļoti svarīgi to saglabāt, nu gluži kā "Labvēlīgā Tipa" dziesmā, kur ir vārdi "Lai laime nepāriet".
Atceroties čempionāta spēles, Ābols norādīja, ka tas lūzuma punkts pēc neveiksmīgā turnīra sākuma bijusi uzvara pagarinājumā pār Čehijas izlasi. Un pēc tam ar katru uzvaru līdzjutēju arēnā kļuva vairāk, atbalsts lielāks, un puiši to juta. Pēc tam, kad izlase devusies uz Tamperi, bijušas bažas, kā būs spēlēt pie tukšām tribīnēm. Bet tribīnes bija pilnas, un visi atbalstīja Latviju!
Ābols norādīja, ka tās receptes, kā atkārtot panākumus, nav.
Ābols cer, ka tuvākajā nākotnē pieaugs jauno hokejistu skaits, tomēr, ņemot vērā, cik dārgi ir treniņi, ledus un ekipējums, viņš vēlētos daudz lielāku pašvaldību iesaistīšanos finansēšanā, lai viss slogs nebūtu tikai uz vecāku pleciem. Pats treneris ir trīs bērnu tēvs un nu jau arī vectētiņš.
Intervijas noslēgumā Ābols pauda: "Paldies visai Latvijai, ka atbalstījāt!"