Šogad Eiropas čempionāta finālturnīrs par godu 60 gadu jubilejai norisināsies 11 dažādās valstīs pa visu kontinentu. Lielākais attālums starp divām rīkotājpilsētām ir gandrīz 5000 km, kas savieno Spānijas dienvidos esošo pilsētu Sevilju un Azerbaidžānas galvaspilsētu pie Kaspijas jūras – Baku. Ar lielu nepacietību šos futbola svētkus sagaida arī komentētājs Jānis Pakalns.
“Man tas būs zīmīgs finālturnīrs – šoreiz būšu ne vien kā fana vai skatītāja lomā, bet sanāks šo turnīru arī komentēt. Pirmais finālturnīrs, protams, vienmēr ir nozīmīgs. Jau pagājušajā gadā likās, ka tas tāds būs, bet tas tika pārcelts, un tādēļ bija vēl ilgāka gaidīšana,” norāda Pakalns.
Ideju rīkot finālturnīru vairāk nekā 10 Eiropas valstīs pieņēma vēl bijušais UEFA prezidents Mišels Platinī, tomēr šobrīd praksē šī ideja ir jārealizē pašreizējam organizācijas vadītājam Aleksanderam Čeferinam, kurš iepriekš neslēpa, ka organizēšanas ziņā vēlreiz ko šādu uzņemties negribētu.
“Saprotams, ka viena laba lieta šajā formātā ir, ka vairākās vietās fani var aizbraukt uz tuvāko stadionu, bet tajā pašā laikā tā finālturnīra atmosfēra, manuprāt, gan pašiem spēlētājiem un treneriem, gan arī līdzjutējiem tiek atņemta. Svētku sajūtas tajā vienā rīkotājvalstī šogad nebūs, kā atceramies, piemēram, Dienvidāfrikas Pasaules kausu vai Vācijas Pasaules kausu, vai Anglijas Eiropas čempionātu 1996. gadā. Tas atsver emociju pieskaņu, un šajā izmētātajā grafikā tā tiek pazaudēta. Godīgi sakot, ceru, ka šī ir pēdējā reize, kad kaut kas tāds tiek darīts,” pauž Pakalns.
Šajā finālturnīrā, atšķirībā no iepriekšējām reizēm, piedalīsies pilnīgi visas galvenās futbola lielvalstis. Itālijas izlase atgriezīsies uz finālturnīru skatuves pēc nepiedalīšanās 2018. gada Pasaules kausā, bet Nīderlande būs atpakaļ pat pēc pēdējo divu finālturnīru izlaišanas. Futbola komentētājs Ilvars Koscinkevičs norāda, ka vairāki aizraujoši dueļi futbola līdzjutējus sagaida jau grupu turnīrā: “Protams, jāizceļ visas grandu spēles F grupā (Vācija, Francija, Ungārija, Portugāle – aut.), īpaši Līgo svētku vakarā spēle Portugāle–Francija. Tiem, kam garšo alus, vajadzētu apdomāt to laiku, kad atvērt pirmo pudelīti, jo pēc tam var arī kaut ko nesagaidīt. Bet interesanta varētu būt arī Anglijas un Horvātijas spēle, jo horvāti jau ir paspējuši angļiem sagādāt galvassāpes ne vienu reizi vien. Skat, ka nesanāk arī vēl vienu reizi!”
“Skaidrs, ka daudzi skatās uz to nāves grupu. Saprotams, ka tādam līdzjutējam, kurš zina tās lielās zvaigznes un uzmanība tiek veltīta lielajām izlasēm ar vārdu, visinteresantākā būs F grupa. Tajā grupā man žēl, ka ungāriem ir pazaudēts komandas līderis [Dominiks] Soboslajs, kurš nevarēs piedalīties traumas dēļ. Tieši viņš arī ieveda Ungāriju šajā Eiropas čempionātā, un, ja vēl būtu viņš, tad mēs, manuprāt, redzētu arī vēl kādu pārsteigumu, ka arī ungāri atņemtu kādus punktus,” uzskata Pakalns.
Uz izmaiņām grupu turnīra formātā iepriekšējā čempionātā skeptiski raudzījās arī Koscinkevičs: “Es personīgi ļoti uzmanīgi skatītos uz turnīra paplašināšanu, un šis solis no 16 uz 24 komandām mani sākumā darīja ļoti bažīgu, jo es baidos, ka šāds brīnišķīgs turnīrs tiek nonivelēts un ka lielo spēļu ir arvien vairāk un vairāk. To, iespējams, varētu savienot arī ar Superlīgas kontekstu. Un tad mēs mazliet atēdamies. Man patīk tā svētku sajūta un lielo turnīru gaidīšana. Godīgi sakot, es visu sezonu šo turnīru patiešām gaidu, un komentētājiem tā ikdiena ir, ka jau sezonas laikā tiek krāta informācija, kas tiek atlikta konkrētā mapītē vai folderī, un tad pirms paša turnīra tiek vilkta ārā. Tas kulminācijas mirklis tagad ir tik tuvu! Bet tajā pašā laikā iepriekšējais turnīrs 2016. gadā bija ar tādu jaudu, ka nevienā mirklī nešķita, ka ir par daudz spēļu – viss bija tik aizraujoši. Skatīsimies, kā būs šogad.”
“Ja man būtu, kā sarunvalodā saka, jāliek sava nauda, tad es liktu uz Francijas izlasi, jo šobrīd viņi ir ne tikai talantīgi un ar dziļu rezervistu soliņu, bet arī izcīnījuši trofeju. Šobrīd viņiem viss iet. Priecājos, ka uzbrukumā ir atgriezies Karīms Benzemā. Jau vairākus gadus esmu uzskatījis viņu par vienu no labākajiem vai pat pašu labāko uzbrucēju pasaulē,” uzskata Pakalns.
Ļoti nozīmīgs šis Eiropas čempionāts būs gan Somijas, gan Ziemeļmaķedonijas izlasēm, kurām šī būs debija lielajos futbola turnīros.
Čempionāta fināls, kurš norisināsies 11. jūlijā, otro reizi vēsturē ir paredzēts Vemblija stadionā Londonā. Jāatzīmē, ka pirmā reize bija 1996. gadā, kad savu līdz šim pēdējo titulu Eiropas meistarsacīkstēs izcīnīja Vācijas izlase. Taču atklāšanas spēle Romas Olimpiskajā stadionā būs jau šovakar pulksten 22.00 pēc Latvijas laika, kad savā starpā tiksies Itālijas un Turcijas valstsvienības, kurām tad arī būs gods uzsākt šos mēnesi ilgos futbola svētkus.
