Bijušais futbolists Verpakovskis ar 29 gūtiem vārtiem joprojām ir Latvijas izlases rezultatīvākais uzbrucējs, kā arī šobrīd viens no Latvijā labākajiem futbola skautiem. Viņš bieži dodas talantu meklējumos uz Dienvidameriku vai Āfriku, bet kopš 2018. gada ir ģenerāldirektors RFS komandā, kas pērn spēlēja Eiropas futbola federāciju savienības (UEFA) Konferences līgas grupu turnīrā. RFS par Latvijas spēcīgāko klubu pirmo reizi kļuva 2021. gadā, bet nupat izcīnīja otro čempionu titulu.
Reinis Ošenieks: Es saprotu, ka čempionu kauss ir baigi smagais...
Māris Verpakovskis: Diezgan smags. Prieks, ka šogad tas ir izdzīvojis, jo pēc iepriekšējā gada svinībām to vajadzēja atjaunot, bija mazliet cietis. Šogad bijām rūpīgāki, viss kārtībā.
Spontānas svinības pēc čempionu titula bija?
Bija lielisks vakars, tiešām nekas iepriekš netika plānots. Kā Robis [RFS futbolists Roberts Savaļnieks] teica, spontānie vakari ir tie labākie. Protams, emocijas bija fantastiskas, īpaši tur neko nevajadzēja izdomāt, visi bija ļoti labā garastāvoklī, tāpēc arī vakars sanāca fantastisks.
Kā jūs sekojāt līdzi tam, kā notiek paralēlā cīņa Valmierā? Kurā brīdī noticējāt: jā, tituls ir mūsu?
Skaidrs, ka sekojām no pašas pirmās minūtes. Treneru istabā stāvēja lielais televizors. Vienu brīdi tur skatījāmies, ar otru aci – kas pie mums [spēlē] darās. Kad ilgu laiku nevarējām gūt vārtus, tad sapratām, ka ir vairāk jāseko mūsu spēlei, jo "Metta" ļoti ilgi neļāva mums gūt vārtus, nevarējām iesist. Tad nostājāmies laukuma malā un planšetē skatījāmies paralēli "Valmieras" spēli.
Kas notika jūsu frontē, kad "Valmiera" guva vārtus spēlē pret "Riga" FC?
Sapratām, ka ir šance un tā palielinājās. Gribu pateikt atsevišķu paldies "Valmierai" – gan vadībai, gan spēlētājiem, gan [trenerim] Jurģim Kalnam par to, ka viss notika godīgā cīņā laukumā. Var teikt, ka atdeva mums mazo parādu par pagājušo gadu, jo bija ļoti līdzīga situācija.
Mums arī bija saruna ar "Valmieru", un apsolījām, ka visu izdarīsim godīgā ceļā un spēlēsim ar spēcīgāko sastāvu, lai tituls atrisinās laukumā.
Tas notika pagājušogad. Šogad "Valmiera" izdarīja to pašu, tāpēc liels paldies viņiem, ka viss izšķīrās godīgā cīņā laukumā.
Kas ir tās aizkulišu sarunas? Ja "Riga" FC motivēs "Mettu", jūs motivēsiet "Valmieru"... Kas tas ir – kaut kādi solījumi?
Mums ar "Valmieru" bija mazliet savādāk. [RFS prezidents Artjoms] Milovs pirms iepriekšējā gada pēdējās spēles pateica, un to arī mūsu filmā "Cīņā par sapni" varēja redzēt. Viņš, kā jau redzēdams uz priekšu, – viņš nedomāja, ka tas tik ātri atgriezīsies, bet viņš pateica: "Es gribu, lai viss notiek godīgā cīņā. Visam ir jānotiek futbola laukumā. Tāpēc mēs spēlēsim spēcīgākajā sastāvā un atdosim visus spēkus, neskatoties uz to, ka mums neko nevajag tajā spēlē." Ļoti līdzīgi kā šogad Valmierā. Cik saprotu, arī "Valmiera" parādīja to video saviem spēlētājiem pirms spēles ģērbtuvē, Jurģis [Kalns] tā teica. Es domāju, ka tas arī savu lomu nospēlēja. Jāatzīst Milova nopelns, jo viņš paredzēja, ka tā varētu būt uz priekšu, un izdarīja to soli, kas mums šogad varbūt nospēlēja. Te motivācija bija mazliet savādāka, jo "Valmiera" noteikti negribēja redzēt "Riga" svinības savā laukumā, kas vienmēr ir nepatīkami, īpaši, ja viņi ir pagājušā gada čempioni.
Pēc spēles varēja redzēt prieku arī Jurģim, ka ir palīdzējis jums...
Jā, man bija saruna ar viņu, un viņš teica: "Nešaubieties, mēs izdarīsim visu, kas mūsu spēkos." Tāpēc man nebija nekādu šaubu, ka viņi spēlēs ar pilnu atdevi un izdarīs, ko varēs. Tā arī notika, liels paldies viņam.
Liepājnieks palīdz liepājniekam? Pagājušogad arī?
Jā, liepājnieks liepājniekam. Arī pagājušogad tā sanāca.
Vai tev arī bija zvans no viņa?
Mums bija saruna, bet es neatceros, vai ar viņu, vai ar Uldi Pūcīti mēs runājām. Mēs garantējām no savas puses, šogad arī viss līdzīgi. Robis [Savaļnieks] arī, var teikt, ir liepājnieks. Viņš jau no 13–14 gadiem ir liepājnieks. Sanāca, ka šeit Liepāja nospēlēja savu lomu.
Redzējām – skaisti, visi čempionu krekliņos, šampanieša pudeles ar "RFS" logotipu, "Čempioni". Bijāt sagatavojušies. Saprotu, ka tas viss notika pēdējā brīdī, jo nezināja, vai būs vai nebūs...
Skaidrs, ka mums bija daudz mazākas iespējas. Procentuāli kāds skaitīja, ja nemaldos, 28%, ka mums ir iespēja uzvarēt. No vienas puses, likās, ka "Riga" zaudēja punktus "SuperNovai", divreiz pēc kārtas neatļausies kaut ko tādu, tāpēc iespēja ir maziņa. Taču otrdienā vai trešdienā es tomēr sapratu, ka mums ir jāizdara viss un jāsagatavojas, ka mēs varam būt čempioni, no savas puses jāparāda, ka mēs ticam.
Arī spēlētājiem tas bija signāls, ka vadība tic. Tāpēc tika nodrukāti gan krekli, gan šampanietis sagatavots.
Paldies Dievam, ka tas tika izdarīts, jo bija jautājuma zīme, to darīt vai nedarīt. Vesela kaudze ar krekliem jau palika no kausa fināla, kuri netika diemžēl izmantoti, jo tika piedzīvots sāpīgs zaudējums.
Kas notika ar tiem krekliem? Tos sūta uz trešajām pasaules valstīm?
Tika utilizēti. Skatās, ja ir iespēja, varbūt varēja gadu pārsist un atstāt uz nākamo gadu, bet ļoti bieži tas neizskatās smuki, tāpēc tos vienkārši utilizē.
Maijā FK "Liepāja" treneris Tamazs Pertija teica: ""Riga" FC – čempioni, nav variantu. Viņi tā spēlē.." Jūs četras reizes sezonā neizšķirti nospēlējāt pret "Riga", Latvijas kausā zaudējāt. Kā raksturot cīņu ar naudīgāko klubu Latvijas sportā?
Cīņa, ja godīgi, bija ļoti aizraujoša. Konkurence starp diviem Rīgas lielākajiem klubiem šogad bija ļoti interesanta. Domāju, ka čempionāts līdzjutējiem bija ļoti interesants arī tādēļ, ka čempionu tituls tikai pēdējā kārtā izšķīrās. Varu teikt, ka mēs arī pēc punktiem bijām galvas tiesu pārāki pār pārējām komandām – šogad tā salikās. Nezinu, kā būs nākamgad. Bija ļoti cienīga konkurence, zaudējām mēs arī tikai 11 metru soda sitienos kausa finālā. Var teikt, ka mēs piecus neizšķirtus ar viņiem nospēlējām. Komandas bija ļoti līdzīgas.
Skaidrs, ka mums ir mazliet grūtāk, jo "Riga" tās finansiālās iespējas ir daudzreiz lielākas.
Tas to uzvaru padara vēl saldāku, jo tu saproti, ka uzvari pretinieku…
Cik reizes lielākas?
Četras, piecas. Četras noteikti, nezinu, vai piecas. Tas kārtējo reizi parāda, ka ne jau nauda ir pats galvenais futbolā. Protams, tas ir ļoti svarīgi, un ir jābūt limitam, lai komandu varētu izveidot kaut kādā līmenī, bet šoreiz mēs pierādījām, ka ar daudzreiz mazāku budžetu to var izcīnīt. "Valmiera" pagājušogad arī pierādīja, viņiem nebija tas lielākais budžets.
Pēc tam izpirka visus "Valmieras" spēlētājus. Jūs arī tas sagaida?
Mēs cenšamies. Jā, tas ir viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem arī pārdot spēlētājus, bet saprotam,
ja pārdod uzreiz 4–5 spēlētājus, tad nākamajā gadā ir grūti rēķināties ar kaut ko nopietnu – cīnīties par titulu vai iekļūšanu [Eirokausu] grupu turnīrā.
Tas ir gandrīz neiespējami, jo jaunajiem spēlētājiem ir jāiespēlējas, komanda ir jāuzbūvē trenerim no jauna. Ja tas ir viens spēlētājs gadā un ap miljonu eiro, tad mēs uzskatām, ka mērķis ir izpildīts. Šogad mēs [Andreju] Iliču pārdevām uz [Norvēģijas klubu] "Valerenga" pāri par miljonu, bija 1,3 miljoni [eiro]. Tas uzdevums arī šogad tika izpildīts – gan transfēru uztaisījām, gan čempionu titulu izcīnījām. Ko darīsim ziemā? Skatīsimies, vai būs kādi izdevīgi piedāvājumi. Viens, es pat nedomāju, ka divi. Mums ir kāds 1–2 spēlētāji, par kuriem varētu būt interese. Noteikti domāsim un skatīsimies.
Kurā virzienā "RFS" tiecas? Izaudzinām spēlētājus un pārdodam, vai arī tēmējam uz grupu turnīru, maksimāli spiežam uz to un pelnām naudu tur?
Mēs mēģinām vienmēr atrast kopsaucēju, lai gan pārdotu, gan izpildītu to mērķi. Protams, tas ir ļoti grūti, bet pagaidām mums tas ir izdevies. Arī togad, kad pārdevām [Darko] Lemajiču uz "Gent", mēs cīnījāmies par čempionu titulu, tas bija 2021. gads. Vasarā pārdevām Lemajiču un čempionu titulu ieguvām, lai gan tas bija mums arī ļoti liels zaudējums. No otras puses, mēs veiksmīgi atradām Iliču kā aizvietotāju, kuru pēc tam atkal pārdevām. Šogad Iliču pārdevām un par čempioniem arī kļuvām.
Nākamgad mēs gribēsim cīnīties gan par čempionu titulu, gan par iekļūšanu [Eirokausu] grupā.
Saprotam, ka sastāvs mums būs vajadzīgs daudz, daudz dziļāks, jo, ja mēs to mērķi izpildām un tiekam grupā, tad atkal būs vairāk par 50 spēlēm. Sastāvam ir jābūt daudz dziļākam un kvalitatīvākam – par transfēriem mums vajadzēs skatīties. Tad ir jābūt ļoti izdevīgam transfēram.
Vai pēdējos gados bilance ir plusā, sezonu noslēdzot?
Pagājušogad noteikti. Ja ne plusā, tad mēs pa nullēm palikām, jo ar iekļūšanu grupu turnīrā finansiāli labi sevi atpelnījām. Šogad noteikti būs mīnusi, jo Eirokausos mēs tikām tikai otrajā kārtā – tas ir kaut kur ap 500 tūkstošiem [eiro]. Pārdevām Iliču par 1,3 miljoniem – kāds miljons būs mīnusā.
Esat čempionu zarā tikuši. Cik tālu jūs varētu spēlēt savā LNK stadionā? Tur plānos ir ļoti moderns gaismas aprīkojums...
Apgaisme jau ir. Tagad nākamais jautājums ir skatītāju vietas – tribīne. Vēl ir jautājums, vai mēs vispār paspēsim to izdarīt. Ja paspēsim un viss saliekas, un UEFA mums atļauj tur spēlēt, piešķir kategoriju, tad mēs varēsim pirmās divas kārtas jebkurā gadījumā tur spēlēt. Lai spēlētu trešo kārtu vai play-off, ir vajadzīga 4. kategorija, un tur mēs tālu atpaliekam. Viens no galvenajiem – jābūt 5000 skatītāju vietu. Mums tik daudz tur nebūs.
Kāds ir nākotnes plāns, cik skatītāju vietas? Šosezon RFS vidējais apmeklējums ir 404 skatītāji. Vai tas kaut kādā ziņā ir stadiona faktors, ka to vietu vienkārši nav, vai arī jūs tik ļoti šobrīd nestrādājat uz skatītājiem? "Riga" FC ir vidēji 900 skatītāju...
Jā, nākamgad ir plāns strādāt vairāk ar skatītājiem. Mēs ceram uzbūvēt otru tribīni, tā ka būs vairāk ērtību līdzjutējiem, jo tomēr mēs būsim čempioni un ceram arī Eirokausus tur spēlēt. Cerams, ka ar otrās tribīnes uzcelšanu būs 1400 vietu. Mēs ļoti ceram, ka vidējais apmeklējums palielināsies. Saprotam, ka "Skonto" stadions atrodas pilsētas centrā, cilvēki sen jau zina to vietu, un tur ir ērti aizbraukt. Tā ir daudz pateicīgāka vieta, kur vidējo apmeklētību uzaudzēt, bet
ļoti ceram, ka ar laiku cilvēki sapratīs, ka LNK Sporta parks atrodas ērtā vietā un nav tik grūti tur tikt.
Arvien vairāk iepazīs to vietu un sapratīs, ka bērniem ir, kur izklaidēties, tur būs arī kafejnīca, jumts būs – sliktos laikapstākļos varēs normāli skatīties. Tāpēc ceram, ka vidējais skaits nākamgad mums izaugs.
Jau tūlīt pat 18. novembris – svētki ne tikai valstī, bet arī futbolā – Latvija–Horvātija. Saprotu, ka treneris Dainis Kazakevičs daudz neļāva izlases puišiem RFS komandā svinēt, un džeki ir gatavi jau izlasē spēlēt pret Horvātiju...
Jā, viņiem jau nākamajā dienā vajadzēja būt nometnē. Saprotu, ka viņi gribēja atprasīties mazliet ilgāk, bet Dainis atļāva tikai mazliet vēlāk atbraukt Jānim Ikauniekam un Robertam Savaļniekam, jo viņi todien bija nospēlējuši. Pārējiem jau, ja nemaldos, pulksten 12 vajadzēja būt ierindā, un nākamajā dienā viņiem bija treniņš. Protams, nebija ļoti apmierināti, bet, ko darīt, tādas ir profesionāla futbolista gaitas. Ja tu pārstāvi Latvijas izlasi, tad svinībām būs laiks mazliet vēlāk. Šobrīd vēl sezona rit, tāpēc ir pilnīgi normāli, ka viņiem jābūt izlases rindās normālā kondīcijā un bez lielām svinībām.
Es ļoti ceru, ka horvātu treneris neteiks tos pašus vārdus, ko pēc pirmās spēles, ka sen nav spēlējuši pret tik švaku komandu...
Jā, tas bija nepatīkami. Gan skats laukumā, gan lasīt viņu spēlētāju un treneru intervijas. Saprotam, ka horvāti atbrauks ļoti motivēti – viņiem jācīnās par iekļūšanu finālturnīrā. Jebkurā gadījumā es ļoti ceru sagaidīt no izlases daudz cienīgāku spēli nekā Horvātijā.
