Tuvojas Ziemassvētki, taču Rebekai jau tagad ir skaidrs, ka svētku svinēšana mājās izpaliks, jo kopā ar treneriem un sportistiem jādodas uz nometni Dobelē. “Tāpēc visa mana ģimene savācas un pārceļas pie manis uz Dobeli,” stāsta sportiste, kurai šādi saulgrieži būs jau otro gadu pēc kārtas. Turpat kopmītnēs tiks uzklāts galds, un šoreiz Kohai nebūs jāievēro arī diēta, jo ir taču svētki.
Eglītes gan šajās svinībās nebūs, taču Rebeka nenokar galvu – kopā ar ģimeni viņa aizies uz Dobeles centru un tur aplūkos eglīti.
Atskatoties uz šā gada notikumiem, Rebeka atklāja, ka nozīmīgākais bija olimpiskās spēles Rio. “Pirmo reizi, jaunas emocijas, jauna pieredze un tiešām kaut kas savādāks. Citas sacensības arī ir ļoti svarīgas, ļoti nopietnas, bet šis tiešām bija tāds brīdis, kad viss jāsavāc – emocijas, spēks, un viss jāizliek,” atcerējās titulētā svarcēlāja.
Atceroties olimpisko debiju, Rebeka pastāstīja, ka bijusi mierīga, gājusi celt stieni bez bailēm.
“Es domāju par sevi, par treneru labo darbu, domāju, ka man viņi ir jāiepriecina,” tābrīža sajūtās padalījās sportiste. Viņa jutusies droši un pārliecināti, jutusi atbalstu.
Pirms olimpiādes viņa ir bijusi savādāka – vairāk nosvērta uz mērķa sasniegšanu. Pēc lielā starta jau bijusi brīvāka, bez saspringuma. Visi priecājušies par viņas sasniegumu Rio, taču pašai bijis sarūgtinājums, jo tikai divi kilogrami viņu šķīra no olimpiskās bronzas. Taču, kā atklāja Rebeka, divi kilogrami - tas ir ļoti daudz brīdī, kad cel maksimumu un ej uz personisko rekordu. Tādos brīžos arī puskilograms ir ļoti daudz.
Taču Rebeka ir ļoti priecīga par to, ka viņas sportistes karjerā viss vēl priekšā un būs citas iespējas sevi pierādīt. Taču sarunā ar “Sporta studiju” svarcēlāja atklāja, ka lielo mērķu viņai pagaidām nav – ir jāklausa treneru teiktajam, jo treneriem galvā ir mērķi un ceļi, kā tos sasniegt.
Pašu Brazīliju Rebeka redzējusi ļoti maz – bijusi olimpiskajā ciematā, nedaudz pastaigājusies gar okeānu, bijusi arī uz pēdējo Latvijas pludmales volejbolistu maču.
Mazā, trauslā meitene, kas pievērsusies tik vīrišķīgam sporta veidam. Viņa pati gan norāda, ka svarcelšanā jūtas komfortabli – nu gluži kā gultā mājās! Stienis ir viņas treniņa biedrs, pret kuru jāizturas ar cieņu. To mācījuši treneri.
Šobrīd Rebekai ir 18 gadu. Viņa mācās vidusskolas pēdējā klasē. Pēc vidējās izglītības iegūšanas sportiste plāno turpināt mācības. Pagaidām vēlme ir iestāties Rīgas Stradiņa universitātes Liepājas filiālē, kļūt par sporta speciālisti. Rebeka gan saprot, ka studijas būs tikai neklātienē, jo apvienot ar sportu klātienes studijas nav iespējams.
