„Tiešām grūti aptvert,” teica jaunietis pēc medaļu izcīnīšanas.
„Es domāju, ka kā laba motivācija var strādāt tas, ka mēs neaizgājām līdz galam, zelta medaļu mēs neizcīnījām,” sacīja basketbolists. Viņš informēja, ka komanda otro vietu ir atzīmējusi, taču spēlētāji vēlas turpināt augt sportā. „Mēs to medaļu neņemam kā laurus, mēs to medaļu ņemam kā grūdienu uz priekšu,” skaidroja Vēveris.
Basketbolu Vēveris spēlē jau no agras bērnībās, pirmo treniņu sportists aizvadīja septiņu gadu vecumā. Viņš arī skaidro, ka basketbols viņam bijusi ģimenē, jo spēlējuši gan vecāki, gan vecmāmiņa.
Lai gan ar basketbolu sanāk nodarboties bieži jau daudzu gadu garumā, bumba Vēverim vēl nav apnikusi. „Katru reizi, kad es aizgāju pie omes, viņa katru reizi jautāja: „Nu, tev nav apnicis tas basketbols?”” sportists piebilda, ka jautājumam vienmēr sekojusi negatīva atbilde.
Jau no agras bērnības Vēveris sapņojis, ka basketbols varētu būt tā lieta, ko viņš dzīvē grib darīt, taču aptvert, ka tas ir iespējams, sportists spēja tikai pērn.
No 12 gadu vecuma sportists trenējies kopā ar vecākiem jauniešiem, kā arī spēlējis LBL 3, kas devis lielu pieredzi, uzskata pats basketbolists.
Vēveris ilgus gadus spēlējis „Vidzemes augstskolas” komandā, kas nākamgad plāno piedalīties Latvijas un Igaunijas apvienotajā līgā. Komandai gan būs jāiztiek bez Vēvera, jo viņa un komandas ceļi ir šķīrušies. Sportists gan atzinīgi izteicās par savu bijušo komandu, norādot, ka tā viņiem būs liela iespēja.
Basketbolists norādīja, ka uzvara pār Turciju bija īpaša, jo tā ļāva noticēt, ka komanda ir spējīga uz ko vairāk.
Nākamās spēles jau tika aizvadītas „Arēnā Rīga”. „Ja 18 gados tu ieej „Arēnā Rīga”, kur tu bērnībā sēdēji un skatījies pieaugušo izlasi, tagad tev ir jāiet laukumā. Protams, visi varam noliegt, ka uztraukums nebija, bet tie apstākļi jau visi savādāki,” teica Vēveris, skaidrojot, ka zemapziņā spēlētāji tomēr apzinās, ka tribīnēs ir tūkstošiem cilvēku.
„Es vienmēr, kad eju laukumā cenšos izolēt visu. Es eju laukumā, es redzu laukumu, es dzirdu savus komandas biedrus, treneri, visu pārējo cenšos izolēt no savas galvas. Pēdējo gadu laikā man tas ir tiešām izdevies,” skaidroja sportists.
„Es katrā spēlē eju laukumā ar vienu domu, es vienkārši daru, ko treneris liek izdarīt, kādi bijuši spēles plāni, spēles noteikumi. Es vienkārši darīšu visu, lai palīdzētu komandai uzvarēt,” pauda Vēveris.
Tupinājumā basketbolists vēlas pavadīt laiku ar ģimeni, un pēc tam gatavoties jaunajai sezonai.
