Podkāsts "Sudraba zēni"
Latvijas Radio podkāstā "Sudraba zēni" basketbola apskatnieks Andrejs Siliņš 10 epizodēs kopā ar panākuma kaldinātājiem un notikuma līdzgaitniekiem atskatīsies uz 10 gadu seno vēsturi, kad Artūra Štālberga vadītā U-20 izlase izcīnīja sudrabu Eiropas čempionātā.
Štālbergs sarunā Latvijas Radio podkāstā "Sudraba zēni" atzina, ka tolaik, kad uz U-20 Eiropas čempionāta finālu Tallinā steidza atbalstīt teju septiņi tūkstoši līdzjutēju, pats bija jaunības maksimālisma pārņemts.
Daudz eksperimentēja un riskēja
Gatavojot U-20 izlasi Eiropas čempionātam un komandai startējot turnīrā, Štālbergam bija tikai 28 gadi. Tā bija viena no pirmajām lielajām pieredzēm galvenā trenera amatā. Viņš nenoliedz – daudzas lietas toreiz bija jaunas.
Iepriekš 2011. un 2012. gadā U-20 Eiropas čempionātos Štālbergs asistēja Agrim Galvanovskim un Robertam Štelmaheram, bet nu groži bija paša rokās. Trenera gaitas jau noslēgušais Štālbergs neslēpj, cik daudz ietekmējās no šiem treneriem, kuru rokraksts gan bijis ļoti atšķirīgs un katram sava fiška.
Artūrs no katra paņēmis kaut ko, attīstot savu trenera filozofiju.
Atskatoties uz laiku pirms desmit gadiem, Štālbergs atklāja, ka tolaik daudz eksperimentējis un riskējis, bet tieši U-20 kontekstā tas daudzās situācijās attaisnojies. Arī vēlāk, turpinot trenera karjeru, viņš saglabājis vēlmi riskēt, taču darbā uzkrātā pieredze šo vēlmi gan mazinājusi.
Par spīti zaudējumiem: mērķis – medaļa
Atceroties desmit gadus senos notikumus, Štālbergs izcēla sagatavošanās posmu Ķīnā – smags turnīrs, kas bijis kā gaļasmašīna. Sākumā izdevies uzvarēt ASV vienaudžus, bet pēc tam nākusi zaudējumu sērija. Toreiz Ķīnā pārsteidzis gan turnīrs, gan tiesāšana, kas bijusi krietnu līmeni zemāka, nekā iepriekš tika gaidīts, gan arī kultūršoks par pašu valsti. Taču tas saliedējis komandu.
Priekšpēdējā spēle, gatavojoties Eiropas čempionātam, bija pret U-18 izlasi, kur spēlēja tādi puiši kā Kristaps Porziņģis, Anžejs Pasečņiks, Rihards Lomažs... Virkne spēlētāju, kuri vēlāk kļuva par augsta līmeņa profesionāļiem. Toreiz Štālberga vadītā U-20 izlase uzvarēja vien ar divu punktu pārsvaru.
Pat pēc smagā un zaudējumiem bagātā sagatavošanās posma Štālberga mērķis Eiropas čempionātā bija medaļa. Iepriekš, strādājot kā asistentam pie Galvanovska un Štelmahera, viņš jau bija izzinājis U-20 čempionāta virtuvi, izspēles kārtību, slodzes un visu pārējo. Trenera rīcībā bija meistarīgi spēlētāji, tādēļ par spīti daudzajiem zaudējumiem sagatavošanās posmā vēlme izcīnīt medaļu nemaz nav šķitusi tik nereāla.
Par saviem medaļas plāniem treneris spēlētājiem gan nav teicis – visiem vēstījis, ka jāiet no spēles uz spēli, un mērķis ir uzvarēt katru spēli.
Pirms pusfināla izlases Štālbergs puišiem teicis, ka viņus no Eiropas čempiona titula šķir vien 80 minūtes, tikai divas uzvaras. Tad arī licis puišiem priekšā mērķi, ka jāuzvar.
To, ka medaļa tiešām varētu būt, Štālbergs sapratis jau pirms ceturtdaļfināla spēles pret Melnkalni. Pirms šīs spēles bijušas divas brīvdienas, un iepriekšējā mačā Kaspars Vecvagars salauza pirkstu.
"Tas bija trieciens – viens no atslēgas spēlētājiem ārā," atzina treneris. Bet dienu pirms spēles Vecvagars pienācis klāt un teicis, ka tomēr mēģinās spēlēt ar visu lauzto pirkstu. Tas bija kā pierādījums, ka komandai ir raksturs.
Tajā brīdī Štālbergs sapratis, ka komandai būs medaļas.
Atceroties finālspēli, kurā Latvija piekāpās Itālijai (60:67) un nopelnīja Eiropas čempionāta sudraba medaļas, Štālbergs atceras, ka puišiem acis dega, bet kājas neklausīja. Vēlāk viņš vairākkārt skatījies spēli, domājis, ko vajadzēja darīt savādāk, kuru spēlētāju vairāk atpūtināt vai psiholoģiski motivēt savādāk.
Puiši uz pjedestāla uzkāpa smaidīgi. Latviešu līdzjutēju piepildītajā arēnā viņi parādīja, ka šis ir liels sasniegums, bet ģērbtuvēs gan bijušas nokārtas galvas un klusums.
"Vēl ilgi domāju, kādus vārdus teikt," šo brīdi atceras Štālbergs. Ko viņš pateicis, pat īsti vairs neatceras. Vien to, ka neesot rājies, teicis, ka jālepojas ar paveikto, un novēlējis puišiem veiksmi turpmākajā karjerā.
Sudrabs – veiksmīga apstākļu sakritība, ne sistēmas rezultāts
Toreiz viņš arī teicis, ka jaunatnes basketbolam tas būs jauns pavērsiena punkts un medaļas vēl būs. Taču turpmākie gadi parādīja, ka tas bija augstākais sasniegums. Tagad jau sporta funkcionāra lomā Štālbergs saredz, ka problēma ir jaunatnes sistēmā. Sākot ar funkcionāriem un beidzot ar Latvijas Basketbola savienības vadību, katram ir viedoklis un daļa taisnības, bet pagaidām to nevar salikt kopā.
"Sudrabs – tā bija veiksmīga apstākļu sakritība, nevis sistēmas rezultāts," tagad atzīst Štālbergs, norādot, ka ir jāsāk risināt mazās problēmas, bet jāsaprot, no kura gala tam ķerties klāt. Viena no problēmām – finansējums, pārlieku zemās treneru algas. Ka nevar palielināt finansējumu, jāskatās cits variants – piemēram, aizgūstot citu valstu pieredzi, kur treneri strādā vienu darbu, bet trenera arods ir papildus darbs un ienākums.
No spēlētāja un trenera par funkcionāru
No toreizējiem "sudraba zēniem" valstsvienībā ir spēlējuši astoņi, taču nevienam no viņiem nav izšķiroša loma izlasē, un iemesli tam esot vairāki. Daļai spēlētāju turpmāko karjeru iespaidoja traumas neīstajos brīžos, citi mētājušies no aģenta uz aģentu, gaidot labākus piedāvājumus, bet beigās bijuši spiesti parakstīt ne tos vērtīgākos līgumus.
Arī Štālbergs trenera karjerā piedzīvoja strauju kāpumu, bet pēc pieciem gadiem lika punktu trenera gaitām.
Toreiz viņš vadījis Lietuvas klubu "Lietkabelis" – bijis gan labs atalgojums, gan organizācija, gan komanda, taču noteiktu apstākļu dēļ izveidojās nesaskaņas ar kluba vadību. Lai gan komandai bija augsti rezultāti, pēc viena zaudējuma līgums ar Štālbergu tika lauzts.
"Tas psiholoģiski bija smags trieciens," atceras Štālbergs.
Toreiz Lietuvā viņam bijusi līdzi ģimene, kas vienā dienā bija spiesti sakrāmēt mantas un atgriezties Liepājā. Tad Artūrs pats sev teicis, ka vairs netrenēs. Punkts. Kļuvis par funkcionāru, Štālbergs 2019. gadā tika iecelts par Latvijas vīriešu basketbola izlases ģenerālmenedžeri, taču pēc tam no šī amata atkāpās un kļuva par sieviešu basketbola kluba "TTT Rīga" ģenerālmenedžeri.
Jautāts, kura lieta sirdij tuvāka – spēlētājs, treneris vai funkcionārs, Štālbergs atzīst, ka viņam kā radošam cilvēkam trenera profesija ļoti tuva sirdij. Katru nedēļu viņš skatās Eirolīgas spēles, bet ne kā parasts skatītājs.
"Es vēl joprojām skatos kā treneris," norāda Štālbergs.
2013. gadā izcīnītā sudraba medaļa Artūram arvien guļ mājās pie citām medaļām un krekliem.
KONTEKSTS:
Šogad Latvijas basketbola vēstures grāmatā tiks rakstīta jauna lappuse – vīru valstsvienība pirmoreiz piedalīsies Pasaules kausa izcīņā. To gaidot, Latvijas Radio podkāstā "Sudraba zēni" basketbola apskatnieks Andrejs Siliņš atskatās uz desmit gadu seno vēsturi, kad Latvijas U-20 izlase Eiropas čempionātā izcīnīja sudraba godalgas.
"Šis notikums man ir dziļi personisks, jo komandā spēlēja mans brālis Ojārs. Divu nedēļu garumā dzīvoju Tallinā, klātesot visās komandas spēlēs un pieredzot, kā no dažiem atbalstītājiem pirmajās spēlēs līdzjutēju skaits Latvijas izlasei pieauga līdz teju septiņiem tūkstošiem finālā," pastāstīja podkāsta autors Siliņš. "Šis ir stāsts par būtiskiem veiksmīgas komandas veidošanas faktoriem, par dažādiem raksturiem, kuriem panākuma vārdā ir jāsadzīvo, lai cīnītos par cēlu mērķi – ar godu nest Latvijas vārdu."
Podkāsta epizodes iznāks 10 nedēļu garumā līdz Pasaules kausa izcīņai augusta izskaņā. Podkāstu var klausīties Latvijas Radio lietotnē un mājaslapā, kā arī visās populārākajās raidierakstu straumēšanas platformās, bet video versijā to iespējams skatīt Latvijas Radio "YouTube" kontā un lietotnē "Spotify".
