Mana prioritāte ir spēlēt. Saruna ar Dāvi Bertānu par pieredzi NBA dzirnavās un Latvijas izlasē

ĪSUMĀ:

Bertāns pieļauj iespēju pārcelties spēlēt Eiropā, ja palikšana NBA nozīmētu zaudēt spēles laiku, un finanšu nosacījumi viņa karjeras virzībā nebūs noteicošie. Dāvis cer vēl kādu sezonu uzspēlēt NBA, un vislabprātāk viņš paliktu "Hornets" rindās, kur noslēdza iepriekšējo sezonu.

Reinis Ošenieks: Par basīti parunāsim, par tavu arodu, par tavu lielāko mīlestību no sporta veidiem. Šobrīd NBA izslēgšanas spēles ir visā to krāšņumā, bet tu jau esi mājās atgriezies. Cik daudz tu paseko līdzi, kas notiek tavā līgā?

Dāvis Bertāns: Pirmajās dienās, kad ieradāmies, pirmajā naktī, protams, aizgāju gulēt desmitos vakarā un trijos naktī biju augšā. Miegs vairs nenāca, tā ka sanāca tajā naktī paskatīties Bostonas ["Celtics"] spēlei beigas. Viņi zaudēja, man liekas. Svētdienas vakarā, piemēram, bija agrāk "Knicks" un Filadelfijas spēle, tad to nedaudz paskatījos, bet laika starpības dēļ gluži negribas naktī celties.

Kāds bija Porziņģa sniegums otrajā spēlē, ko tu redzēji? Ar ko Maiami "Heat" pārsteidza ne tikai Porziņģi, bet visus pārējos arī?

Tā kā es tikai otrajā puslaikā biju pamodies uz trešās ceturtdaļas vidu, tad Kristaps tajā brīdī bija malā. Ceturtajā ceturtdaļā viņš iznāca laukumā, bet tur īsti netika pat pie metieniem, bet visu sezonu viņš ir pārliecinoši stabili spēlējis, tā ka, cerams, trauma nebūs nekas nopietns viņam.

Kā tu raugies no savas pieredzes, kas tur bija par vainu? Vai esi izjutis ko līdzīgu, zinot, ka tas ir ikra savainojums?

Ikra plīsumi man ir bijuši kādi trīs vai četri pēdējos četros gados, tā ka… Labā lieta ir, ka izskatījās, ka tajā brīdī viņš baigi asas un ātras kustības netaisīja. Tas parasti ir, es domāju, daudz. Ja ir kāda problēma, tā būs salīdzinoši maza, nevis kaut kas nopietns.

Bet kā tu to izskaidro? Noteikti esi runājis ar ļoti daudziem speciālistiem, kas tā ir par traumu? Tā ir kaut kāda garā sezona, garās sezonas sekas? Jaunie apavi, kas neslīd? Tur ir kaut kāds izskaidrojums?

Domāju, ka tas pārsvarā ir par garo sezonu. Man liekas, ka tie pleiofi [izslēgšanas spēles] ir reiz divi tā intensitāte, pat reiz trīs dažām komandām. Tīri tas var daudz ko ietekmēt, bet mēs arī nezinām aizkulises, vai nav kāda mikrotrauma kādā citā ķermeņa daļā vai kaut kas. Ķermenī jau viena lieta var ietekmēt nākamo. Tā ka tas pavisam var būt arī loģisks rezultāts tam, ka varbūt viņš ir spēlējis ar kaut kādu problēmiņu.

Dairis Bertāns to pašu teica, kad Pasaules kausā notraumējās. Teica – es zināju uzreiz, kas tas ir. Pēc sajūtām tu jau zini, apmēram kalendārā ieliec galvā, cik tas ir ilgi. Pēc tavas pieredzes, tu vari šobrīd sliktāko un labāko scenāriju pateikt Porziņģa gadījumā? Varbūt ir trīs spēles jāizlaiž, varbūt ir trīs nedēļas?

No manas pieredzes – var būt dažas dienas, varbūt dažas nedēļas un pat mēneši, jo man ir bijis dažādi. Pirmo reizi, kad tas notiek, tas ir kaut kas jauns, un tad ir tā, ka tu esi gājis līdz galam. Bet pēc tam jau sāc sajust, ka bišķiņ velkas kaut kas ikrā, un tu jau laicīgi sāc domāt, ka liekas – labāk ir apsēsties un neriskēt. Tad var būt tā, ka aizej, izmasējies, un bezmaz vai jau divas dienas vēlāk viss ir kārtībā. Bet var būt tā, ka velk, velk, bet tu turpini spēlēt, un tad kaut kas notiek. Tad var būt nedaudz ilgāk, pat sākot ar nedēļu vai divām, es domāju. Tā kā nevar zināt – var būt divas dienas, var būt divi mēneši.

Klau, kas tur bija ar to auksto gaļu? Tas ir kaut kāds joks? Kāpēc tur bija ārzemju komentētāji, kas kaut ko mēģināja runāt par aukstu gaļu? Tas ir saistībā ar kādu izteikumu tavu?

Ja godīgi, man nav ne mazākās nojausmas. Es domāju, ka viņu uztverē tas nozīmē kaut kādu aukstasinību vai kaut kādu citu salīdzinājumu, es nezinu. 

Tas tev pašam bija pārsteigums?

Es kaut kad to video dzirdēju, redzēju un arī līdz galam nesapratu. Nesanāca arī pajautāt.

Pēc Pasaules kausa smags NBA sezonas sākums Oklahomā

Par tavu sezonas sākumu – mēs varam salīdzināt savā ziņā, ka atkal tu piedzīvo tos laikus, kā Sanantonio varbūt bija, ka tev ir jābūt gatavam iznākt kaut kad, nezina kad, pašās beigās. Tu iznāc auksts, un tev ir jāmāk trāpīt. Kā tu ar savu, nu jau jāsaka milzīgo pieredzi NBA, tu redzēji līgu šajā sezonā?

Es redzēju divas galējības, varētu teikt. Komandu, kas vinnē lielāko daļu spēļu, es sēžu soliņa pašās beigās un ļoti reti tieku izsaukts. Tā ir viena galējība. Protams, otra ir pievienoties komandai, kas nav pleiofos, sākumā varbūt spēlēt ne tik lielas minūtes, bet tad ar traumām uzreiz pēkšņi bija 25–30 minūšu spēles un zaļā gaisma, kāda man, neteikšu, ka bija pat Sanantonio. Sanantonio bija tāda dzeltenā gaisma, kad bija jāpiedomā, bet tā kā Vašingtonā, kad varēja mest jebkurā brīdī, un gan treneris, gan komandas biedri uzticējās, ka tas ir labs metiens, ja es metu.

Ja salīdzina Vašingtonu un šeit, Šarlotā, to brīvību, kā tās ir salīdzināmas un ar ko tās atšķiras?

Varbūt Vašingtonā es tajā posmā skaitījos pat kā numur divi opcija uzbrukumā, tad tagad es neteikšu numur divi, es teikšu pat trīs, četri vai pieci. Bet tajā brīdī, kad es biju laukumā, man bija tā sajūta visu laiku, ka komandas biedri meklē un mēģina atrast mani uz tiem trīspunktniekiem vairāk, un noteikti uzticējās mest arī tos smagos metienus, kurus es esmu pieradis mest.

Labi, iesim atpakaļ uz vasaru, kad tev paziņoja par jauno komandu, ka tā ir Oklahoma. Toreiz atradu interviju, kurā teici, ka tev ir nemitīga saziņa ar ģenerālmenedžeri, ar galveno treneri par to, ka tev tur būs loma un viss būs skaisti. Sanāk, ka baigi sameloja, vai kurā brīdī kas mainījās? Kad tu atbrauci pēc Pasaules kausa pie komandas, tad jau saprati, ka kaut kas nav, kā vajag?

Ir pagājuši tik daudzi gadi, kad esmu dzirdējis vienu un to pašu frāzi, ka tas būs mana paša rokās bezmaz vai – izcīnīt minūtes. Es domāju, tā ir vienkārši pieklājības frāze.

Sanāk, ka vasarā tu arī tam neticēji?

Nu, jā, bija tāds – tā jau var teikt, bet es gribēšu to redzēt. Tajā pašā laikā nevar jau teikt, ka tika samelots, jo pēc Pasaules kausa es biju fiziski un mentāli tik izsmelts, ka arī tajā pirmssezonā, nu, neskaitot metienu…

Pirms sezonas jau treneris pateica, ka rotācijā es, visticamāk, nebūšu uz sezonas sākumu. Tajā pašā brīdī viņš arī teica, ka manās acīs, ko es klātienē esmu redzējis, tu esi viens no, ja ne pat labākais šūteris [metējs]. Tādā ziņā, ka treniņos es metu visu ko iekšā, bet tajā pašā laikā ķermenis bija tā nodzīts vasaras laikā.

Čempī katra spēle bija svarīgākā, un man sāpēja pilnīgi viss, kad es aizbraucu uz turieni. Domāju, ka tas arī diezgan lielu lomu spēlēja, ka nebiju tik spējīgs varbūt. Nebiju pietiekami spējīgs aizsardzībā, lai mans uzbrukums būtu pietiekami labs, ka es varētu tikt pie tām minūtēm jebkurā gadījumā. Tā ka es gluži nevainošu pilnībā treneri tādā ziņā, ka kaut kas būtu samelots, loģiski saprotot, ka es tajā brīdī tiešām nebiju spējīgs pakustēties, kā es varbūt varēju tālāk sezonas vidū.

Lūk, šis ir stāsts, kad atgriežamies pie Latvijas izlases. Tā ir ziedošanās, kam tu esi gatavs iet cauri. Šis īstenībā ir pierādījums tam, cik daudz, kā tu saki, pusgads paiet, kamēr tu iznāc atpakaļ normālā formā, kad tev varbūt nesāp kaut kas vairs.

Man bija jau, nezinu, no pirmās spēles Pasaules kausā… Gāju uz atlēkušo bumbu, un viens ielēca sānā. Man viss kreisais sāns, kreisā gūža, mugura, bija savilkts pilnībā. Tā kreisā gūža mani mocīja vēl ilgi. Principā bija tā, ka decembra vidū es sāku justies tā, kā vajadzētu. Treniņos, kad spēlējām pieci pret pieci – tie spēlētāji, kas īsti netiek pie minūtēm –, tad es jau sāku just, ka aizsardzībā kājas arvien labāk, tiku priekšā, bet tad jau principā viss bija [par vēlu].

Komanda spēlēja labi, un tad jau arī treneris īsti negrib neko mainīt. Komandai trīspunktu metienu procents vēsturiski bija, man liekas, labākais, kāds viņiem jebkad bijis, un tad jau arī no tās puses var saprast, ka trenerim nav jēgas īsti neko jaunu mēģināt,

ja komanda cīnās par pirmo, otro vietu konferencē. Jā, ir uz soliņa vēl spēlētāji, kas varētu spēlēt, bet tajā pašā laikā – kāpēc viņam kaut ko riskēt? 

Artūra Žagara savainojums varētu būt tāds Pasaules kausa mantojums? Cik tu esi pavērojis, kā veicies tiem džekiem sezonā, kas bija Pasaules kausā? Vai tur var teikt – redziet, ko tas nozīmē? 

Domāju, ka noteikti tas palielina risku jebkuram spēlētājam, ka tu vasarā nevis koncentrējies uz to, lai tu būtu pēc iespējas gatavāks sezonai, bet uz to, lai būtu pēc iespējas labāks augustā vai augusta beigās. Tad jau tu nedomā – ā, man jābūt maksimāli labākā stāvoklī, lai es 1. oktobrī būtu perfekts un gatavs sezonai. Tas uzreiz, protams, palielina risku. Artūrs arī iepriekšējās sezonās daudz pie spēlēšanas nebija ticis, arī bija mazās traumas un viss kas. Tad visu vasaru nomaukt tādā stāvoklī, kādā bija jāspēlē, pa 25–30 minūtēm ar tādu atdevi gan uzbrukumā, gan aizsardzībā... Es domāju, ka tas atstāja diezgan lielu iespaidu. Traumas notiek. Var paveikties, var nepaveikties. Tā ka nevar arī zināt, vai tas 100% ir no izlases, jo, ejot uz grozu, jebkuram var uzkāpt uz pēdas vai kaut ko, un tad vai nu potītes, vai ceļi pagriežas. Tā ir daļa no basketbola.

Atgriežoties pie Oklahomas, tā ir viena no NBA līdervienībām, bet tu sēdēji uz soliņa. Gaidi savu iespēju un ilgi sildies, zinot tavu priekšvēsturi, ka tev ir jābūt gatavam. Kur tu spēji rast prieku par uzvaru? Vai tu priecājies ar komandu, kad varbūt neesi bijis pat laukumā, bet komanda uzvar? 

Grūtākas pat varbūt bija tās spēles, kas nebija pret tām labākajām komandām, kad bija tāda zemāka līmeņa komandas. Mums tās spēles bija jāuzvar jebkurā gadījumā, un tad tu vēl joprojām sēdi malā. Tā sajūta, ka tu trenējies ar maksimālu atdevi, dari pēc iespējas visu vislabāk, lai būtu gatavs spēlēt un palīdzēt komandai, bet tad netikt pie tās iespējas… Vai tās iespējas bija – otrās ceturtdaļas beigās uz 30 sekundēm uzlaiž laukumā uzmest vienu truļniku…

Bet tev ir opcija teikt trenerim – nu kāda jēga? Vai tu vēsi ej un izmanto katru iespēju?

Man bija tā, ka sezonas sākumā es viņam pateicu – man ir vieglāk ar to visu sadzīvot, ka es nespēlēju, ja man atklāti pasaka, ka tas nav paredzēts. Es viņam teicu, ja ir doma, ka mani uzlaidīs laukumā, vai arī tuvojas ceturtdaļas beigas, bišķiņ kaut kādas pāris minūtes iepriekš to būtu labi pateikt, lai es varu savu galvu un ķermeni sagatavot, jo tas paliek tā, ka pēc kāda pusotra, diviem mēnešiem, ir ļoti grūti mentāli turpināt būt gatavam iet laukumā un spēlēt, bet netikt laukumā visu laiku.

Tas ir tas, ko es prasīju trenerim – vienkārši laicīgi man pasaki, vai būs, nezinu, tās pašas 30 sekundes vai ceturtdaļas beigas. Tad viņš regulāri pirms spēles vienmēr arī pateica – esi gatavs uz ceturtdaļu beigām.

Tad, ja neko neteica, tad bija skaidrs, ka, visticamāk, nē, un tad es bišķiņ mazāk kustos un vairāk vienkārši mēģinu palīdzēt kaut kādā veidā, kādam kaut ko pateikt vai, nezinu, kādā veidā.

Galvenais basketbolā – tikt laukumā un spēlēt

Žēl, ka es neesmu tavu sievu Annu saticis, bet, ja es viņai pajautātu, kāds tu biji tajā Oklahomas laikā, ko viņa atbildētu, kā tev liekas? Es te vairāk velku uz to mentālo aspektu – tu esi basketbolists spēka gados, bet kaut ko gaidi.

To es arī varu atklāti pateikt. Protams, tas posms bija ļoti grūts tādā ziņā, ka man gribas spēlēt. Man pat varbūt tā motivācija spēlēšanai nebija konkrēti palīdzēt komandai uzvarēt, jo es zināju, ka komanda ir ļoti spēcīga, un, ja tur tajā brīdī laukumā esmu es vai kāds cits, visticamāk, ka rezultātu tas baigi nemainīs. Mentāli tieši visgrūtāk bija tas, ka es apzinos, cik svarīgi man ir sezonas laikā spēlēt, lai es vasarā uz izlasi būtu pēc iespējas labākā, es neteiktu, formā, bet tīri ritmā un justu to, ka es protu spēlēt, nevis tikai stāvēt uz vietas vai stāvēt stūrī.

Vienkārši bail, ka treneris Luka Banki nepaņems uz izlasi? (smejas)

Nu, par to es varbūt tik ļoti neuztraucos (smejas). Bet vienkārši tā pašsajūta, lai tad, kad ir beigusies sezona, man ir tāda, ka es iešu, izlases treniņus sākšu un jutīšos kā basketbolists. Nevis, ka man pāris nedēļās treniņu laikā tagad ir jāsajūt kaut kas un tad jācer, ka es būšu ticis līdz maksimāli labākajai tādai formai tieši uz svarīgākajām spēlēm.

Kas ar tavu līgumu notiek un darbu ar aģentu Artūru Kalnīti, un ar klubu tajā brīdī? Tu saki – mani neinteresē nauda, es gribu spēlēt? Tāds ir uzstādījums, ko tu saki Artūram – runā ar klubu lūdzu? Ieskicē, lūdzu, tās aizkulises, cik tu daudz vari atklāt, cik liela tur ir tava loma tajā visā?

Mana prioritāte, mana nostāja ir, ka es gribu spēlēt. Vai tas ir Šarlotā… Labprāt, šajā situācijā, pēc šīs sezonas beigām un tām attiecībām, ko esmu izveidojis to pāris mēnešu laikā gan ar treneri, kurš vairs nebūs galvenais treneris, bet kurš paliks sistēmā kā konsultants vai kaut kas… Skaidrs bija tas, ka,

ja tas treneris būtu palicis uz vēl vienu gadu, viņš noteikti būtu gribējis, lai es arī palieku. Tā ka tas ir noteikti tāds pozitīvais [aspekts], bet noteikti prioritāte ir spēlēt.

Mums pēc sezonas bija intervijas, un es arī to publiski atklāju, ka mana prioritāte ir spēlēt. Es labprātāk spēlēju komandā…

Vienalga, ka tā necīnās par kausu?

Jā. Izcilā gadījumā, protams, es spēlēju komandā, kas cīnās par čempionu titulu katru sezonu, bet, ja man ir jāizvēlas, vai es sēžu tā kā [sēdētu] šobrīd, ja būtu palicis Oklahomā – sēdētu uz soliņa un skatītos pleiofus, atbalstītu komandas biedrus, un, iespējams, varbūt vinnētu gredzenu galā, ko teorētiski vēl joprojām varētu dabūt arī, ja viņi uzvar šosezon, tad es labprātāk izvēlos iespēju spēlēt. Tad nākamais, protams, ir, ja tā nav iespēja spēlēt NBA, tad jau ir nākamais solis, un es būtu vairāk nekā gatavs atgriezties Eiropā un spēlēt kādā Eiropas komandā. 

Ja tu ieraugi skaitli 75%, vai tas tev izraisa kādu tādu..?

Nē, tas jau bija diezgan skaidrs, ka tā sezona sākās…

Cik ilgi tev tas skaitlis sēdēja galvā, kad tu sāki skatīties – ā, te vēl vienu nosēdina, vēl nosēdina, vai tu atkal savelc to, ka es neesmu tik labā formā šobrīd un tāpēc mani varbūt nelaiž laukumā?

Man vairāk sēdēja prātā tieši tas, ka nekad nevar būt pārliecināts, vai kāds kaut ko nedara speciāli. Man tas bija tāds – sēžu un domāju, varbūt, ka mani nelaiž laukumā šobrīd, jo viņi negrib, lai es tieku līdz tām 75% spēlēm. Lai man nav tas nākamais gads līgumā garantēts? Tad jau parādās tas [jautājums], vai viņi to dara speciāli vai ne. Vienkārši man tas vienā brīdī palika par daudz. Es arī sāku just, ka, visticamāk, nav iespējas, ka es tikšu uz tām spēlēm. Tad zvanīju aģentam un teicu – varbūt, ka mēs runājam ar viņiem, ņemam to punktu ārā, lai tā tur nav vispār, un neatkarīgi no nospēlēto spēļu daudzuma viņi teorijā var mani pirms tās nākamās sezonas atbrīvot par garantēto summu un viss. Tas noteikti bišķiņ iedeva galvā tādu brīvības sajūtu, ka man par to vairs nav jādomā.

Tad tur tā racionālā, materiālā puse. Cik tu tur pasēdēji un padomāji – ai, nu no kā es tagad atsakos?

Tā materiālā puse manā uztverē ir… Teiksim tā, tas līmenis, kādā es un mana ģimene dzīvojam, ir neatkarīgs [no tā], vai man ir 60 miljonu garantēts līgums, 70, 80 vai 200, – mums dzīve nemainās. Tā kā tādā ziņā tā materiālā puse man ir vismazsvarīgākā. Protams, es neatteikšos, ja man kāda komanda teiks – klausies, mēs tev dosim visus tos 16 [miljonus], kas tev ir garantēti. Es neteikšu nē, bet tajā pašā laikā noteikti prioritāte ir spēlēt, un tad tālāk ir aģenta darbs maksimāli dabūt tās finanses, cik daudz viņš var dabūt. 

Viena lieta ir tas, ka tu jūti un domā, ka, iespējams, dara speciāli to. Tev ir kāds, ar kuru aiziet un pateikt – klausies, spēlējam atklātu spēli, izstāstiet man, ar ko man rēķināties? Vai tā tās lietas šajā biznesā nenotiek un ir tikai tas ceļš, kādu jūs gājāt?

Tik daudz, cik es jautāju, tādu atklātību un godīgumu situācijā, ja pienāk kādas maiņas iespējas vai kaut kas, viņi arī izdarīja, un principā 24 stundas pirms maiņas deadline ģenerālmenedžeris man, liekas, rakstīja vai zvanīja. Viņš pabrīdināja par to, ka mans vārds ir iesaistīts vairākās opcijās, ka, visticamāk, mani aizmainīs. Kad jau arvien tuvāk un tuvāk tam laikam nāca, bija skaidrs, ka 100% būs jādodas kaut kur, ka neesam vēl detaļas pabeiguši, bet lai es rēķinos ar to. Tā noteikti bija tāda patīkamā puse, ka viņi diezgan atklāti to pateica. Par spēlēšanu arī treneris bija diezgan atklāts. Es viņam aizgāju, tieši uzdevu jautājumu, un tajā brīdī viņš pat paprasīja, vai es gribu to ceturtdaļu beigās tās 30 sekundes vai ne. Es teicu, ka es gribu spēlēt – katra iespēja, kas man ir, es gribu spēlēt. Tā kā pie tā mēs arī palikām. Tas noteikti visvairāk ir palicis atmiņā no tām lietām.

Nonākšana jaunajā komandā – kā tur tu juties tajā brīdī? Jau lidojot lēkāji un domāji – nu tik būs? Kam tu tīri emocionāli izgāji cauri tajā brīdī? Kā tu ieradies tur, un kāds bija tas sākums?

Tas, kas man tajā brīdī gāja cauri prātam, bija diezgan interesanti. Pirmo reizi noteikti manā karjerā… Mani aizmaina uz Šarlotu, un mana pirmā doma ir – pirmkārt, kāpēc viņi mani vispār ņēma? Komanda, kas par pleiofiem necīnās? Liels līgums man ir. Tas jautājums noteikti bija arī par to, ka man tomēr jau bija 31 gads tajā brīdī. Ko viņi no manis sagaida? Vai viņi mani grib vispār redzēt komandā vai tas ir tikai tā – mēs paņemam tos 16 miljonus, 17 miljonus uz vienu gadu, vasara pienāk, atbrīvo mani par to garantēto summu, un viņiem vienkārši atbrīvojas vairāk naudas, lai parakstītu spēlētājus nākamajai sezonai. Vai viņi vispār grib, lai es spēlēju?

Pirmā doma man galvā bija, ka, visticamāk, man izpirks līgumu, ka viņi negribēs, lai es palieku, un mēģinās vienoties par kaut kādu summu.

Pēc tam man tālāk būtu iespējas skatīties kādā komandā varbūt, kas ir uz pleiofa zonas un cīnīties, lai mani tiešām paņem ar kaut kādu lomu, un es varu palīdzēt, vienalga, vai tās ir piecas vai desmit minūtes – aiziet uzmest trīspunktniekus dažās spēlēs. Tas man īstenībā likās visreālākais ceļš tajā brīdī. Bet aizmainīja, un pirmie zvani man ar aģentu, ar ģenerālmenedžeri bija tādi, ka nu viņi reāli gaida un rēķinās ar to, ka es spēlēšu. Tas bija savā ziņā tāds atvieglojums varbūt, un tad parādījās tā doma, ka okei, ir liela iespēja, ka tur būs nedaudz lielāka zaļā gaisma, un es varēšu spēlēt basketbolu tā, kā es uztveru, kā varu visvairāk palīdzēt komandai. Beigās tā arī bija.

Kā zivs ūdenī beidzot atkal juties, ja?

Jā, tā sajūta diezgan patīkama bija.

Bet kā bija fiziski sagatavoties? Tur ekstra treniņi bija jāņem fiziskajā sagatavotībā, lai uzsistu formu?

Tas bija diezgan pagrūti, jo skaidrs, ka nav nekāds noslēpums par manām pagātnes traumām. Man ir ik pa laikam injekcijas celī, un tieši sanāca tā, ka es jutu, ka tā maiņa varbūt varētu notikt, es nespēlēju, ka nedaudz sāk celī kaut kas jau sāk iesāpēties. Uzreiz bija tā – šis ir brīdis, kad man kaut kas ir jāizdara, un tad, ja pienāks tas maiņas logs, es būšu maksimāli gatavs spēlēt, ja mani aizmaina. Tad mēs to izdarījām, uzreiz bija arī kādas trīs dienas pauzīte, spēlējis es daudz nebiju arī pirms tam, tad aizmainīja un bija tāds – labi, ka mēs to esam izdarījuši, bet es nebiju fiziski neko darījis kādas trīs, četras dienas. Arī spēlējis īsti nebiju. Mums arī grafiks Oklahomai bija drausmīgs janvārī, visu laiku izbraukumos, arī īsti treniņi nesanāca.

Nu, formā es biju drausmīgā tajā brīdī, kad mani aizmainīja. Tās pirmās spēles, kaut arī es tur spēlēju 10–12 minūtes, pēc trīs minūtēm jau bija tāda sajūta – paldies, Dievam, ir taimauts.

Drausmīga tā bija sajūta, bet tad par laimi bija Zvaigžņu spēles pārtraukums. Ar ģimeni pavadījām [brīvdienas] Pārksitijā, Jūtā, pa sniegu padzīvojāmies, un tur es no tām piecām, sešām dienām dzīvoju svaru zālē pa pusotrai stundai. Arī skrejceļiņā es tonedēļ no sešām dienām, man liekas, četras vai piecas kārtīgi noskrēju. Tad vēl mums nākamā spēle tieši bija Jūtā, tā ka es tur arī paliku, komandai bija divi treniņi kopā, tur pa visu laukumu uzskrēju, un tad jau pēc tam palēnām… Kaut gan Jūtas spēlē es celi satraumēju uzreiz un atkal sanāca divas spēles izlaist, bet kaut kā tieši tajā pārtraukumā es iegāju tādā diezgan labā formā, ka pēc tam jau nospēlēt 20–25 minūtes bija diezgan viegli.

Izaicinoši metieni spēles pēdējās sekundēs

Pret Portlendu tas pēdējās sekundes metiens, kāda toreiz tev bija fiziskā sagatavotība? 

Tur es no stūra aizmetu garām, vai ne?

Jā, jā. Skaisti izceltu aizmeti garām metienu (smejas).

Jā, paldies, parunāsim vēl par Pasaules kausu? (smejas) Nu tur, ja godīgi, es jau biju tīri labā formā, un tas metiens bija labs, bet kaut kā… Man jau īstenībā arī pret Toronto bija pie mīnus trīs pēdējais metiens. Tā ka… Kaut kā tie metieni bija par īsu, tagad es nākotnē… Nu, tas ir koks ar diviem galiem. Pasaules kausā metiens bija par stipru, jo galvā es domāju, ka galvenais, lai nav par īsu, jo ir bijusi pieredze, ka lielākoties ir par īsu. Tad tas svārstījās tur un tur. Cerams, ka drīz pienāks laiks, ka biežāk būs pa vidu.

Tā pārdzīvošana.. Pasaules kausā jau tas bija vissāpīgāk, bez šaubām, jo tā ir Latvijas izlase?

Jā.

Bet šādā garā, regulārā sezonā ar NBA, tu arī par to pārdzīvo? Protams, to nevar salīdzināt, bet tāpat?

Protams, ka pārdzīvoju, bet tajā spēlē, īstenībā abās divās reizēs gan pret Toronto, gan Portlendu bija mīnus trīs, un tad nu, ja tu iemet – nav jau garantēts, ka mēs vinnēsim to spēli. Tā ka tur vismaz tā sajūta ir tāda, ka nu labi, es varēju izvilkt pagarinājumu un dot mums iespēju vinnēt, bet tas nav 100%, ka mēs uzvarēsim. Ar to sajūtu ir vieglāk sadzīvot, it sevišķi, ja tas ir bijis labs metiens gan man, gan komandai – nu, iekrīt – iekrīt, neiekrīt – neiekrīt. Bet, ja tas metiens ir par uzvaru, tad tā sajūta ir bišķiņ citādāka. Tad, kad tas ir Pasaules kausā vēl par pusfinālu un par olimpiādi, kad tur sakrājas visas tās lietas, ko tas varēja nest mums, potenciāli arī medaļas tālāk, ar to ir krietni grūtāk sadzīvot. Bet arī nonāk beigās mentāli līdz tam – vai tas bija labs metiens, vai tas bija labs man un komandai? Tad, ja tu saproti, jā, bija labs, un apkārtējie visi komandā neviens nevienā brīdī nav teicis, ka nevajadzēja mest, tad jau tā sadzīvošana ar to ir daudz vieglāka.

Ja būtu vēlreiz tas jādara Pasaules kausā, darītu tāpat, vai ne?

Stabili. Un iemestu. (smejas)

Par Šarlotu – tagad tu esi nonācis tur, esi pateicis, ka neatkarīgi no tā, ka treneris vairs nav, tu gribi tur spēlēt, ka tāda ir tava pārliecība. Kas tevi tur tik ļoti uzrunāja?

Visvairāk, man liekas, vienkārši tas veids, kā mēs spēlējām, un kaut kāda tā komandas ķīmija, kas izveidojās ar visiem spēlētājiem, kas vienlaicīgi ar mums tika apmainīti, arī no Dalasas. Es ļoti komfortabli jutos laukumā ar viņiem gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, tajās aizsardzības sistēmās, ko treneris prasīja. Es jutos kā zivs ūdenī gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, un tas ļoti spēli atviegloja.

Tajā brīdī, kad es iegāju tajās pirmajās spēlēs ar tādu ļoti labu precizitāti, arī smagos metienus metu iekšā, tad varēja just, ka komandas biedri ļoti tādu uzticību sāka izrādīt,

un gan spēlētāji, kas ir pieraduši mest pa 20 metieniem spēlē, gan Brendons Millers, gan Mailzs Bridžs, viņi meklēja diezgan regulāri mani. Tā ka tas noteikti ir diezgan liels faktors, kas man radīja to patīkamo sajūtu komandā.

Organizācija vispār ar jauno halli un visu citu. Kāda ir tā vīzija, uz kuru klubs iet? 

Treniņu zāle viņiem ir procesā netālu. Sanāk centrā, netālu turpat no arēnas, paredzēts to būvēt, bet es nezinu, vai tur vispār pamati ir ielikti. Man liekas, ka nav, ka viņiem vēl ir jāmeklē un kaut kādas lietas jāsakārto. Es domāju, ka paies vēl pāris gadi, pirms viņiem būs sava treniņu zāle. Tas varbūt ir tāds vienīgais mīnusiņš. Treniņu zāle ir arēnā, viens laukums tikai treniņu zālei. Ģērbtuve mums ir tā pati spēlēm un treniņiem. Dažreiz liekas, ka ir forši, ka viss ir vienā vietā, bet tajā pašā laikā ir diezgan pašauri. Svaru zāle tāda maziņa, ģērbtuvē tāda principā kā pagrabā nedaudz sajūta. To viņi mēģina uzlabot nedaudz, bet es domāju, ka perfekti apstākļi būs tad, kad būs tā treniņu zāle uzcelta. 

Labi, bet vīzija komandai? Kāda tā ir "Hornets" vienībai, kas it kā nav pleiofu komanda? Kāda bija sajūta, ejot pret stiprajām komandām? Ejam un iekožam? Dzeļam kā bites?

Nē, tā motivācija, man liekas, varēja redzēt, ka visiem bija. Treneris, man liekas, ir viens no… Pat [Sanantonio "Spurs" galvenais treneris Gregs] Popovičs nebija tik traks, ka uz katru spēli ir jāiet ar sakostiem zobiem, vienalga, kas ir pretinieks. Viņš pats, man liekas, palika naktīs augšā līdz trijiem, četriem, skautoja, skatījās video, plānoja ko darīt. It sevišķi pēc back to back spēlēm [divām spēlēm divās dienās]. Likās, ka cilvēks dzīvo basketbolam tikai. Viņš kaut kā ar to savu enerģiju, plus vēl komandai netiekot pleiofos, nevienu brīdi nebija tā, ka mums nav svarīgi uzvarēt. Viņi gribēja dabūt to no spēlētājiem, ka mēs reāli ejam uz katru spēli un cīnāmies par uzvaru, un mēģinām uzvarēt jebkuru, vai tās ir labākās vai sliktākās komandas. Tas reāli nāca pat no īpašniekiem, kas šobrīd ir jauni.

Daudz ir runāts par NBA līgu, par uzbrukumiem, basketbolu kopumā, atlētiskumu un visu, kas ir paraugu paraugs, kā ir ar aizsardzību? Tev ir lieliska iespēja salīdzināt Eirolīgas aizsardzību un NBA aizsardzību. Pats esi teicis, ka NBA aizsardzībā bieži vien neesi labākais, ko tad vari vai nevari kompensēt atkal ar uzbrukumu.

Teiksim tā, pēdējos gados, man liekas, ka komandās treneri vairāk iet uz to pusi, ka meklē spēlētājus, kas ir individuāli spēcīgāki aizsardzībā, un varbūt nav viņiem tik svarīgi, vai tad viņi mēģina iemācīt to daļu, kas ir komandas aizsardzība.

Eiropā vienmēr ir bijis – te mums ir aizsardzības sistēma, ja mums ir labāki individuālie aizsargi, tad lieliski. Ja nav, tad tāpat komanda var būt laba aizsardzības komanda arī tad, ja tev nav neviens individuāli spēcīgs aizsargs.

Tur arvien vairāk sāk iet uz to pusi, ka komandā ir vismaz viens vai divi spēlētāji, kas ir tādi kā Lu Dorts Oklahomā vai Džeilens Viljamss, kas ārējos spēlētājus vienmēr sedz labākos. Tur vairāk ir aizgājis tajā virzienā. Piemēram, Šarlotā tas man arī ļoti patika ar Stīvu Klifordu, ka viņš ir tāds vecās skolas treneris ar savu aizsardzības sistēmu, un viņš tieši ļoti uzspieda uz to, ka mums ir tā aizsardzības sistēma, un labi, ka mums ir viens spēlētājs, kas ir atbildīgs varbūt vairāk par pretinieka labāko spēlētāju, bet mēs tur nemaināmies ar visiem pret to. Viņš, teiksim, atrada kaut kādus risinājumus. Mums ar [Vasilju] Mičiču vairāk mēģināja izdarīt tā, ka, ja mums ir savs spēlētājs, ko segt, tad mums aizsardzībā ir jāspēlē tā, ka mēs tur palīdzam un tad ejam atpakaļ pie savējā. Tā kā tādas ir tās lietas.

Bet tu vari salīdzināt, kur ir grūtāk? Vai tādā Eirolīgas basketbolā tev ir tieši vieglāk spēlēt tādā aizsardzībā vai tomēr NBA? 

Eiropas basītī aizsardzībā noteikti ir vieglāk tajā ziņā, ka nav trīs sekundes aizsardzībā. Tev parasti ir viens garais, kas stāv soda laukumā, un, ja tev aizies garām, tad, visticamāk, viņam nebūs viegli aiziet līdz groza apakšai un iemest. NBA ir tā, ja tev aiziet garām un kāds nav pareizajā vietā no aizsargiem, tad nu tur vienkārši aiziet un ieliek no apakšas vai iedanko. Tā kā man aizgāja garām, es izskatos vainīgs, kaut arī tur kādam bija jābūt. Tādā ziņā Eiropā noteikti ir vieglāk.

Kā tu esi izjutis, kā cenšas tevi apturēt pret izskriešanu? 

Turēt. Visu laiku mēģina fiziski turēt un aiz krekla, rokām grābt. Tā ir tā pozīcija, kurā īstenībā man pašam varbūt nedaudz jāpieliek domāšana tādā ziņā, ka, pieņemsim, tādi spēlētāji kā Klejs Tomsons regulāri, ja viņu tur, kaut gan viņš pat negaida, ka viņu tur, viņš ieiet kontaktā un reāli ar abām rokām atgrūžas un tad skrien ārā no blokiem. Es vienmēr no tā izvairos, jo kaut kādu uzbrukuma piezīmi es negribu tā dabūt.

Es vienmēr mēģinu pēc atļautajiem noteikumiem izskriet tur ar ātrumu vai izčakarēt tādā ziņā, bet principā, jā, ja mani sāk turēt, tad jau bija tāds, ka nu…

Vienu spēli izturēju, otru spēli izturēju, un tad es gāju un tiesnesim vienkārši teicu – klausies, mani tur katrā spēlē, es mēģinu atbrīvoties, bet mani vienkārši ņem un ar abām rokām tur. Es teicu – ja jūs nesvilpsiet, būs tā, ka 1) mani elkoņi lidos pa gaisu, un mani jau vienreiz izmeta no spēles ārā; 2) es vienkārši sākšu grūstīt visus pēc kārtas. Tā ka jūsu izvēle – vai nu jūs svilpjat tās piezīmes, kad es skrienu ārā no blokiem, ja mani tur, vai nu ir liela iespēja, ka es kādam trāpīšu ar elkoni, un tad tur var sākties kautiņi un vēl kaut kas, un jūs reāli būsiet par to atbildīgi.

Konflikti, kas tev ir izraisīti, tavā karjeras laikā bijuši, ir tieši šo iemeslu dēļ?

Pārsvarā tā ir vienīgā lieta. Ja nav kaut kāda situācija, kad tur komandas biedrs sāk grūstīties vai pretinieki sāk komandas biedrus sist vai grūstīt, tad lekt iekšā tur ir viena lieta vairāk uz aizstāvēšanas pusi. Bet parasti, jā, vienīgā lieta, kas mani var izvest, ir šitādas situācijas, kad konstanti visu laiku tur.

Par NBA liekot punktu, kas notiek tālāk? Cik daudz tu par savu līgumu vari pastāstīt, kā tu to raksturotu šobrīd? Labprāt paliktu "Hornets" rindās, bet tev ir pēdējais gads šajā piecu gadu līgumā, ko tas nozīmē? Ieskicē apmēram savas opcijas šobrīd. 

Ir divas opcijas. Teorētiski man ir spēlētāja opcija. Ja es atsakos, es esmu brīvais aģents, varu doties kur es gribu, uz citu komandu vai Eiropu. Bet tad es nesaņemu neko. Tad ir nākamā opcija, ka es piekrītu spēlētāja opcijai par 16 miljoniem uz vēl vienu sezonu, bet tajā brīdī komandai līdz nākamās sezonas sākumam ir iespēja mani atbrīvot un izmaksāt garantēto summu, kas ir kaut kādi 5,25 miljoni. Vismaz pozitīvā lieta ir, ka jaunais ģenerālmenedžeris komandā apsolīja, ka viņi mēģinās pēc iespējas ātrāk pieņemt lēmumu, jo skaidrs, ka es no savas puses neatteikšos, jo labprāt gribētu palikt, un tālāk ir komandas izvēle, vai viņi paturēs mani, vai ir iespēja arī pārrunas veikt un izveidot citādāku līgumu – pagarināt vai vēl kaut ko.

Ģimene – svarīgs arguments turpmākai karjerai

Vai tu redzi, ka tas varētu notikt, vēl pirms tiek izcīnīts kauss līgā, vai jāgaida vasara?

Nē, es domāju, un to viņi man arī pateica, ka ir jāgaida vasara. Sāksies pēc drafta brīvo aģentu tirgus, viņiem skaidrs, ka prioritāte ir noturēt Mailzu Bridžu. Es domāju, ka tajā brīdī, kad viņiem būs tā lieta visa sakārtota, ka tad viņi, kā solīja, pēc iespējas ātrāk dos ziņu, vai viņi paturēs vai nepaturēs mani, vai mēs runājam kaut kādā citādākā virzienā.

Vienīgā lieta, ko no mūsu puses uzsvērām, ka man nav 20 gadi, es neesmu viens pats, man ir sieva un ģimene ar diviem bērniem. Es nevaru atļauties aizbraukt tur, notrenēties pirmssezonā un tad pirms pirmās sezonas spēles man pasaka – klausies, paldies, uz redzēšanos.

Es domāju, ka es diezgan atklāti varētu viņiem pateikt, ja viņi vilktu tik tālu, ka es pazūdu no turienes un dodos uz Eiropu vai kaut ko tādu. 

Esi jau apsvēris tādu opciju, kur tieši dotos? Uz Belgradu?

Noteikti vismaz vēl vienu sezonu gribētos NBA nospēlēt. Vislabākajā situācijā tas nozīmētu tikt arī pie spēlēšanas un ar komandu, kas varētu arī pacīnīties par pleiofiem, bet es nevienā brīdī jau pēdējos trīs gadus neesmu izslēdzis domu, ka pēc jebkuras sezonas es varētu atgriezties vēl Eiropā un kādu gadiņu vai divus nospēlēt. 

Bet nav tev tāda sajūta, ka tu, piemēram, NBA punktu pieliec, esi sapelnījis naudu visai dzīvei, un tagad vari teikt – viss, paldies, nē? Tomēr tas basketbola dzinulis, tas Eiropas varbūt sen nedzirdētais līdzjutēju atbalsts serbu valodā, tā vēl pietrūkst?

Tajos brīžos, kad nespēlē, kad sēdi uz soliņa visu laiku, tad liekas – katru dienu arvien tuvāk un tuvāk nāk tā pēdējā diena, kad es vairs negribēšu tikai trenēties, uzturēt sevi formā, būt maksimāli disciplinēts, lai sēdētu uz soliņa un vasarās uzspēlētu izlasē. Tas ir tas brīdis, kad liekas, ka tuvojas tā diena, kad jāmet miers. Tad es aizlaižu uz Šarloti un spēlēju, un izbaudu basketbolu, un man tas rada prieku. Tad ir tāds – nu, varētu vēl uzspēlēt. Tas viss ir atkarīgs no tā – es spēlēju vai nespēlēju. Otra puse, protams, ir veselība. Kurā brīdī ķermenis vienkārši pateiks, ka ir laiks mest mieru, jo es arī negribu 40 gadu vecumā būt uz vienas kājas, nevarēt paiet, un, ja ar bērniem jāiet ārā futbolu uzspēlēt, es neesmu spējīgs pakustēties. 

Bet šobrīd nav tā, ka sāp viss? Īpaši sezonas otrajā pusē, kad esi ticis daudz spēlēt, no rīta? 

Tās sāpes jau ir regulāri, tas ir normāli. Tādas fiziskās sāpes esmu gatavs paciest, ja es spēlēju. Tās fiziskās sāpes ir neatkarīgi. Jo vairāk gadu, jo vairāk viss sāp no rīta, kad pamosties.

Dāvis Bertāns izlasē. Ar ko tev tas jāsaskaņo, ar ģenerālmenedžeri? Atļauja ir jālūdz vai ne, vai tu vienkārši paziņo – atvainojiet, man vasara ir aizņemta?

Vienkārši paziņoju, jo līgumā man ir punkts par to, ka man nevar liegt basketbolu spēlēt jebkur brīvajā laikā. Arī, ja tas ir Uzvaras parkā. Ā, nē, to gan vairs nesauc par Uzvaras parku. 

Jā, es sapratu tavu domu. Bet ja viņi ieliek tev speciāli treniņnometni? 

Tas jau, it sevišķi manos gados, sen jau vairs tā nav. Es diezgan atklāti vienmēr pasaku, ka man spēlēšana izlasē ir prioritāte. 

Noslēdzam ar izlasi. Gan hokejistiem, gan basketbolistiem ir raiba vasara priekšā. Hokejisti pērn, kā jau vairāki basketbolisti, tostarp tavs brālis Kasparam Daugaviņam teicis – jūs mums parādījāt, iedvesmojāt ar savu bronzu. Tagad, protams, arī hokejistiem tas būs grūtāk izdarāms, bet, domājot par olimpisko kvalifikāciju, kāda ir tev sajūta, skatoties uz pretiniekiem, kas tur nāk? Tu ej no spēles uz spēli vai tomēr ir iekšā tas, ka mēs jau parādījām pasaulei, ka varam – gaidiet mūs Parīzē?

Mēs ļoti labi saprotam, kā mēs nonācām līdz tam Pasaules kausam un līdz Pasaules kausa rezultātam. Tas nebija – ā, nu lūk, mēs esam vinnējuši 20 spēles pēc kārtas, un tagad mēs turpināsim visus vinnēt. Tur vairāk, man liekas, ar katru vasaru un katru spēli bija tā sajūta, ka spēlētājiem vienkārši aug pārliecība. Nevis pašpārliecinātība, bet pārliecība, ka mēs zinām, ka esam pietiekami stipri un kā komanda pietiekami labi, lai varētu uzvarēt jebkuru komandu. Es domāju, ka

Pasaules kausā teorētiski mēs varējām uzvarēt jebkuru, vai tā bija Vācija vai Kanāda, bet nu basketbols ir basketbols, viena komanda uzvar, viena zaudē. Bet mēs bijām pārliecināti, ka esam tik spēcīgi, ka, ja spēlējam savu labāko basketbolu, mēs varam uzvarēt jebkuru.

Es domāju, ka ar tieši tādu pašu domu iesim uz olimpisko kvalifikāciju, bet tikai spēli pa spēlei. Tā, kā mēs esam to darījuši no priekškvalifikācijas pret Baltkrieviju un Rumāniju pirms četriem gadiem.

Kas, tavuprāt, ir vienojošais Latvijas hokeja un basketbola izlasēm? Domājot par šo gadu.

Tas vienojošais pats, pats lielākais ir tas, ka visi spēlētāji – gan hokejisti, gan basketbolisti – ka mēs savācamies kopā un spēlējam ar vienu mērķi – uzvarēt Latvijas izlasei, nevis ka kādam ir kādas individuālās ambīcijas. Tas ir tas lielākais spēks, kas mums ir, jo, es domāju, ka jebkurš spēlētājs Latvijas izlasē gan hokejā, gan basketbolā būtu gatavs teikt – klausies, nu… Pieņemsim, tas pats Žagars kā piemērs, padsmit vidējie punkti, tuvu 10 rezultatīvām piespēlēm spēlē, bet, ja tu viņam pajautātu, vai viņš būtu gatavs, ka viņam statistika Pasaules kausā būtu bijusi astoņi punkti un piecas rezultatīvas piespēles, nevis tāda, kāda viņam bija, bet mēs būtu izcīnījuši medaļu… Domāju, ka jebkurš cilvēks komandā būtu gatavs uzreiz teikt – jā. 

Viena ir tā skaistā puse, ka esat kā komanda, bet otra tomēr ir tā, ka katrs grib uzvilkt izlases kreklu gan kvalifikācijā, gan Parīzē. Varbūt tur sāksies konkurence?

Nē, es nenoliegšu, ka mums arī sagatavošanās posmā un treniņos diezgan fiziski visi cīnījās. Tur nebija tā nevienā brīdī, ka kāds sāktu kauties vai ko, bet vārdus pārmija ik pa laikam. Es domāju, ka tā ir tikai tāda veselīga konkurence. Tajā brīdī, kad nosauc sastāvu, tad jau mēs visi 12 esam vienā formā un cīnāmies par vienu. Tur nekādu paliekošu seku tam nav. 

2011. gadā, kad Lietuvā spēlēji Eiropas čempionātā, tās izlases cīņassparu un attieksmi pret izlasi vari atnest uz 2024. gada izlasi? Kaut kas tur ir arī saistošs? 

Es domāju, ka jā, jo, lai arī mēs tajā 2011. gadā nevienu uzvaru neizcīnījām, kopumā, man liekas, mēs diezgan labu basketbolu spēlējām. Mēs pret topa komandām aizvadījām labas spēles un bijām pozīcijās, kurās varējām uzvarēt un pacīnīties ar to pašu Franciju un Vāciju. Tas viss, es domāju, vienmēr ir bijis. Ir bijušas paaudzes, kas citādāk uzvedas ārpus laukuma, bet, ejot laukumā, mēs pat nevaram teikt, ka tikai 2011. gadā, es domāju, ka arī tajā pašā 2005. gadā visi jau gāja un cīnījās, visi gribēja uzvarēt. Vienkārši tas līmenis ir krietni audzis basketbola ziņā no tā laika līdz šim.

Un ir patīkami būt daļai no tā stāsta?

Protams, vienmēr ir patīkami. Vislabākā sajūta ir aiziet uz to pirmo treniņu, kad visi ir atkal kopā, kad ģērbtuvē pirms treniņa visiem ir jautri, mūzika skan, visi viens ar otru jokojas un pasmejas, visādus jokus izstrādā. Tas vienmēr ir tas, kas rada to vislielāko vēlmi spēlēt izlasē.