Podkāsts "Sudraba zēni"
Latvijas Radio podkāstā "Sudraba zēni" basketbola apskatnieks Andrejs Siliņš 10 epizodēs kopā ar panākuma kaldinātājiem un notikuma līdzgaitniekiem atskatīsies uz 10 gadu seno vēsturi, kad Artūra Štālberga vadītā U-20 izlase izcīnīja sudrabu Eiropas čempionātā.
Bonis – izrādās, šī iesauka basketbolistam ir jau no bērnības, un pie vainas ir filma "Cilvēka bērns", kur galvenais varonis ir Bonifācijs jeb Boņuks. Tā nu mazliet saīsināti radusies iesauka Bonis. Tā Jāni saukuši pat skolotāji skolā, vēlāk arī komandas biedri un pat ārzemnieki sākuši saukt par Bony, dzirdot kā basketbolists Rolands Freimanis viņu uzrunā par Boni.
U-20 čempionātā vairāk gribēja parādīt sevi
2013. gadā, kamēr U-20 izlase aizvadījusi pārbaudes turnīru Ķīnā, gatavojoties Eiropas čempionātam, Bērziņš devās uz pirmsdrafta nometni Itālijā. Kas zina, kā būtu mainījusies Bērziņa dzīve, ja kāds viņu būtu pamanījis un uzaicinājis doties atrādīties ASV, bet tā nenotika.
Kā viņš pievienojies izlasei, Bonis vairs īsti neatceras. Atmiņā vien palicis, ka pārbaudes spēlē uzvara pār U-18 izlasi nenāca viegli, bet pēc tam tika uzvarēti Zviedrijas vienaudži.
"Spēle ar U-18 drusku nozemēja, domājam, ka neesam tik jaudīgi,"
sajūtas pirms došanās uz finālturnīru Tallinā atceras Bērziņš. Pašam domas par medaļām nav bijušas, un pirmie mērķi – tikt ārā no grupas. Jau pašā turnīrā pēc katras uzvaras vairojās pārliecība.
"Mērķis baigais nebija, gribēju vairāk parādīt sevi," atmiņās kavējas Jānis, atceroties, ka iepriekšējos turnīros dažas uzvaras bijušas, bet pats nav spīdoši spēlējis. Tādēļ U-20 izlases sastāvā 2013. gadā gribējis vairāk sevi apliecināt.
Sajūta, ka ir iespējami arī augstāki mērķi, Jānim atnākusi grupas turnīra spēlē pret Spāniju – ja jau var vinnēt čempionus, tad var paņemt visu turnīru. Tobrīd vēl neviens zaudējums nebija piedzīvots un vairojās apziņa, ka kaut ko ir iespējams izcīnīt.
Pusfinālā pret Spāniju Jānis pārsteidza skatītājus ar bumbas triecienu grozā no augšas jeb danku.
Sajūtas bijušas fantastiskas, spēlējot savu līdzjutēju priekšā. Bērziņš arī atzina, ka danki netiek plānoti – kaut kas noklikšķ, lēmums tiek pieņemts sekundes simtdaļā – seko lēciens un danks. Lai gan Jānis šajā turnīrā bija meistars arī tālmetienos, viņš neslēpj, ka emocijas vairāk raisa tieši danki, jo tas paceļot kājās arī skatītājus.
Enerģijas bijis gana
Bērziņš un Kaspars Vecvagars tika iebalsoti turnīra simboliskajā pieciniekā – tas esot devis papildus emocijas, lai nomierinātos pēc sāpīgā zaudējuma Itālijai finālspēlē. Lai gan šāds novērtējums varēja palīdzēt karjerā, tobrīd tomēr vairāk kremta zaudējums.
Atceroties neveiksmīgo finālspēli, Jānis atceras, ka viņam laukumā bijis daudz enerģijas un, iespējams, vajadzējis uzņemties vairāk iniciatīvu. Par zaudējuma iespējamo iemeslu Jānis minēja kādus nepareizus lēmumus otrajā puslaikā, kad pretinieki sametuši vairākus trīspunktu metienus pēc kārtas, un tas tas salauza spēli.
"Varbūt kaut kā atslābinājāmies. Varbūt bišku nesaņēmāmies," atceras Bērziņš.
Viņš atklāj, ka pilnu finālspēli nekad nav noskatījies – tikai epizodes.
Arī vēlāk karjerā, kad zaudētas svarīgas spēles, viņš mēģinājis atcerēties sajūtas U-20 čempionāta finālā. Bet, ejot laikam, kad zaudējumi mijas ar uzvarām, tas pamazām kļūst par ikdienu.
Melnā traumu josla
Bērziņa karjerā 2013. gads bija emocijām bagāts – sudrabs U-20 čempionātā, tikšana nacionālajā izlasē, spēles Eirokausos. Pēc izcīnītā U-20 sudraba par Jāni interese bija no dažādu valstu klubiem, arī Spānijas superklubs "Barcelona" bija gatavs likt galdā līgumu, tomēr Bonis izvēlējās palikt Rīgā, pievienojieties "VEF". Labas emocijas, un basketbolists "tikai maucis". Taču, atskatoties no šībrīža perspektīvas, viņš atzīst, ka vajadzēja kādā brīdī apstāties. Iespējams, būtu atteicies no dalības nacionālajā izlasē, būtu samazinājis spēļu skaitu, vairāk rūpējies par ķermeni. Nebija atpūtas, un tas, visticamāk, arī bija iemesls pirmajām traumām.
Kas zina, kā būtu attīstījusies Jāņa karjera, ja ne melnā josla - četru gadu garumā trīs reizes tika saplēsta krusteniskā saite tajā pašā ceļgalā.
Pirmajā reizē Bonis noticēja, ka basketbolā atgriezīsies labāks, un "VEF" rindās sezona padevās laba. Arī tad, kad krustenisko saišu plīsums sekoja otro reizi, Bērziņš sev atgādinājis, ka Dāvim Bertānam tāpat bija divas traumas, un viņš spēja atgriezties augstā līmenī. Tā arī sevi motivējis.
Kad trauma piemeklējusi trešo reizi, Jānis juties mentāli sagrauts, bet bija skaidra motivācija – viņš nezināja nevienu augsta līmeņa basketbolistu, kas būtu atgriezies pēc trešās traumas.
"Saskatīju iespēju būt ar kaut ko īpašs, atgriezties un parādīt, ka esmu spējīgs,"
atceras Bērziņš. Viņš dzirdējis arī fizioterapeitu sarunu, ka, ja viņš atgriezīsies basketbolā, tas būs īsts pelnrušķītes stāsts.
Iecerētais izdevās – četras, piecas sezonas aizvadītas bez traumām, un basketbolists aizkļuva līdz Spānijai, ACB līgai, ar savu traumu vēsturi karjerā paveicot diezgan daudz. Arī pats kļuvis mentāli stiprāks, bet tas viss arī, pateicoties ģimenes un fizioterapeitu atbalstam.
Pusotru gadu Jānis pavadīja bez basketbola, bet tad atgriezās "Ventspils" sastāvā – parakstījis divu gadu līgumu, un vairāk fokusējies tieši uz otro sezonu.
Jādzīvo nākotnei, nevis jāraugās pagātnē
Kā jau katram basketbolistam, arī Jānim sapnis bija Nacionālā basketbola asociācija (NBA). Ar katru traumu gan mērķi mazinājušies, bet spēlēšana Spānijā bija arī ģimenes vēlme. Tiesa, ACB līgā Jānis aizvadīja tikai astoņas spēles. Pats atzīst – treniņi divas stundas dienā. Ja būtu bijis jaunāks, iespējams, būtu savādāk. Bet izsvēris visu un sapratis – ja vēlas ilgāk spēlēt basketbolu, tad jādodas citur. Devies uz Grieķiju. Vai tagad gribētu atgriezties Spānijā? Nē!
"Es nejūtu šobrīd, ka būtu gatavs skriet un pierādīt kaut ko par mazu naudu un atvērtajiem līgumiem," paskaidroja Jānis. Viņš vēlas nospēlēt savā karjerā, cik vien iespējams, bet basketbols tāpat kādā brīdī beigsies. Šobrīd viņš vairs nespēlē prieka pēc, bet gan tas ir darbs. Bonis vairs negrib piedzīvot stresu, ar bailēm iet uz treniņiem.
Bērziņš vairs nav nacionālās izlases sastāvā, bet spēles skatās ar dažādām izjūtām.
Izlase ir spēcīga un, kā uzsver basketbolists, ir visas iespējas Pasaules kausā pārsteigt gan Franciju, gan Kanādu.
Paša izcīnītā sudraba medaļa stāv mājās pie tēva. Pašam šobrīd neesot intereses pārcilāt medaļas – tas tāds sentiments, atskats uz pagātni. Bet jādzīvo ir nākotnei, nevis pagātnei, uzskata basketbolists.
KONTEKSTS:
Šogad Latvijas basketbola vēstures grāmatā tiks rakstīta jauna lappuse – vīru valstsvienība pirmoreiz piedalīsies Pasaules kausa izcīņā. To gaidot, Latvijas Radio podkāstā "Sudraba zēni" basketbola apskatnieks Andrejs Siliņš atskatās uz desmit gadu seno vēsturi, kad Latvijas U-20 izlase Eiropas čempionātā izcīnīja sudraba godalgas.
Podkāsta epizodes iznāks 10 nedēļu garumā līdz Pasaules kausa izcīņai augusta izskaņā. Podkāstu var klausīties Latvijas Radio lietotnē un mājaslapā, kā arī visās populārākajās raidierakstu straumēšanas platformās, bet video versijā to iespējams skatīt Latvijas Radio "YouTube" kontā un lietotnē "Spotify".
