Kultūras rondo

Sarunas par amatiermākslu raidierakstā "Ideālā Latvija"

Kultūras rondo

"Nospriegotais". Fjodora Dostojevska darbi uz skatuves Krievijā un Latvijā

Citāda "Spēlmaņu nakts". Zane Radzobe: Šī sezona ir par mākslas dzīvotspējas apliecināšanu

Tuvojas citādā «Spēlmaņu nakts». Žūrijas pārdomas par aizvadīto teātra sezonu

“Spēlmaņu nakts” 2020./ 2021. gada sezonas novērtējums taps zināms 23. novembrī Dailes teātrī. Ceremonijas priekšvakarā žūrijas komisija: Zane Radzobe (teātra kritiķe un zinātniece, žūrijas komisijas priekšsēdētāja), Edīte Tišheizere (teātra kritiķe un zinātniece), Juta Ance Ķirķis (teātra kritiķe), Undīne Adamaite (teātra kritiķe un kultūras žurnāliste), Gundega Saulīte (teātra kritiķe) Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” stāsta par aizvadīto teātra sezonu, kas bijusi cerībām un izaicinājumiem pilna, kā arī dalās pārdomās par jauno vērtēšanas sistēmu – kritiķi vērtē teātru izvirzītos iestudējumus, sasniegumu atzīmēšanai brīvi izraugot 12 balvu profilus.

Balvas ceremonijas tiešraidei 23. novembrī no pulksten 19.00 varēs sekot līdzi portālā LSM.lv un Latvijas Radio 1 ēterā, savukārt LTV1 ēterā ceremonija būs skatāma no pulksten 21.10.  “Spēlmaņu nakts” norise šogad atšķirsies – ierasto nomināciju vietā teātri paši varēja izvirzīt četrus iestudējumus, kas piedalījās izrāžu konkursā. Savukārt balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems komponists Imants Kalniņš.

Īss sezonas raksturojums 

Zane Radzobe: Izklausīsies šausmīgi poētiski, bet es nonācu pie tāda vārda kā "sadarbība". Tas varbūt nav pats precīzākais vārds, iespējams, bet tas ir vārds, kas ir pretējs vārdam "konkurence", un tāpēc man patīk. Jo parasti, protams, teātra sezona ir stāsts arī par teātra konkurenci. Skaidrs, ka mēs visi esam azartiski, mākslinieki grib būt labākie, un tas ir pašsaprotami. Tad šī sezona ir par kaut ko citu. 

Šī sezona, man liekas, ir par izdzīvošanu, par mākslas dzīvotspējas apliecināšanu.  

Edīte Tišheizere: Saraustīta, bet cerību pilna. Tik daudz cerību kā pagājušajā sezonā – tūlīt varēs, tūlīt būs – sen nav bijis. 

Undīne Adamaite: Dīvaina, ļoti sarežģīta, bet arī jāsaka ārkārtīgi spilgtu emocionālu un māksliniecisku iespaidu pilna. [..]

Gundega Saulīte: No kritiķa un skatītāju viedokļa es gribu piesaukt Ojāra Vācieša dzejoļa rindas  “abi gali balti, vidū zaļš”. Mums bija mazliet otrādi – abi gali ļoti intensīvi šim posmam un pa vidu klusums vairāku mēnešu garumā. Protams, tas neattiecas uz teātra ļaudīm pašiem, jo viņi ļoti intensīvi strādāja, un tieši tāpēc arī tas beigu posms bija tik ārkārtīgi sasteidzināts un intensīvs ar jauniem piedāvājumiem. 

Juta Ance Ķirķis: Normāla sezona ar labām izrādēm, ar sliktām izrādēm, ja vien nebūtu “lokdauni” un mājsēdes un viss tas, kas to ietekmēja praktiski.

Kādus teātra stipros un vājos punktus uzrādīja šī sezona?

Zane Radzobe: Man jāsaka, ka droši vien vairāk ir to stipro punktu. Tādā ziņā, ka vispār tas ir pārsteidzoši, ka kaut kas. pirmkārt, ir noticis un, otrām kārtām, ka tas, kas ir noticis, ir patiešām kvalitatīvi. [..]

Mēs apspriedām tikai tās lietas, kas ir patiesi kvalitatīvas, un arī tādas lietas, kas neapšaubāmi būtu nominējamas arī tad, ja šī būtu normāla sezona, un tas, man liekas, ir ļoti nozīmīgi un forši. 

Ar tiem vājajiem punktiem – tad ir uzreiz grūtāk to noformulēt. Šis ir tāds pārbūves laiks dažādos teātros. Tas varbūt tiešā veidā nav saistīts ar kovidu kā tādu, bet kovids ir fons, uz kura notiek kaut kādas pārbūves. Mēs redzam dažus lielos teātrus, kuriem ļoti mainās mākslinieciskās virzības, kuriem ļoti mainās arī vispārējs pasaules skatījums dažos formātos. Protams, kā vienmēr šādās situācijās, tas nāk gan ar ieguvumiem, gan ar pametumiem. Varbūt citās sezonās mēs runātu par to, ka daži teātri nepārprotami ir līderi nominācijās, savukārt citiem pārsteidzošā kārtā to nomināciju piepeši ir stipri maz, bet šī sezona mums ļauj izvairīties no šādām lietām. Tad, kad atsāksies normāls darbs, normālas sezonas, varbūt, ka tā situācija jau būs citādāka un jau nostabilizējusies. 

Edīte Tišheizere: Stiprais punkts bija tas, ka teātris tomēr ir ļoti spēcīgs un pašorganizējošs process vai parādība, un arī tas, ka kādā brīdī pilnīgi nojuka, nobruka parastā dienaskartība, apgrūtināti, bet teātri turpināja strādāt. Tā vajadzība strādāt un izteikties tieši šajā veidā tomēr ir ļoti spēcīga. Otra stiprā puse ir spēja mainīties, redzēt jaunas iespējas un tās aktīvi izmantot – pirmkārt, izmantot vasaru. Es gribētu teikt, ka Valmieras vasaras teātra festivāls bija ļoti interesants.

Vājā puse… Es teiktu tā – 

man bija žēl, ka šajā sezonā vairs nebija tik interesantu mēģinājumu izmantot virtuālo telpu izrādēm. 

Man ļoti patika iepriekšējā sezonā Elmāra Seņkova “Irānas konference”, un es pieņemu, ka varētu būt tādas iespējas, paņēmieni, kas varētu noderēt arī tad, kad – dod Dievs! – mēs kādreiz atgriezīsimies pie pilnīgi normālas ikdienas. Tās tehnoloģijas ir, tagad viņas ir vēl vairāk attīstījušās, un to vienkārši ignorēt, man liekas, nevajadzētu. Es saprotu, ka tas ir saistīts ar naudām, bet man bija bēdīgi, ka Nacionālais teātris neturpināja “Balto kubu”. 

Gundega Saulīte: Lielākais prieks man ir par to pagriezienu, kas beidzamo pāris gadu laikā ir noticis Dailes teātrī. Tas bija pilnīgi negaidīti, ka pēc tās lielās bezcerības un bezidejiskuma, kādu mēs piedzīvojām Džilindžera vadības laikā, ka tik spēji teātris ir pagriezies uz ļoti saturīgu un izpausmes veidos ļoti dažādu izrāžu veidošanu. Ja mēs paņemam kaut vai pēc kārtas, sākot jau ar “Ārstu”, iepriekš vēl bija “Elpa” ļoti laba izrāde, tagad ar “Smiļģi”, ar “Degunradžiem”, arī ar “Zemdegām”, es domāju, ka tas ir virziens, kurā skatītāju grib vest līdzi teātris, un tas skatītājs, ko viņš grib vest, ir domājošs – tāds, kurš nevis atnāks paķiķināt par kaut ko, bet kurš gribēs domāt par lielākām problēmām, par to, kas notiek pasaulē aiz teātra sienām. Tas ir ļoti  apsveicami un ļoti, ļoti iepriecinoši. 

[Par vājajiem punktiem] – atklāti sakot, es neesmu tos piefiksējusi. Tie periodi teātros mainās. Piemēram, ļoti neizdevīgs šoreiz bija Nacionālā teātra piedāvājums tieši skatei. 

Juta Ance Ķirķis: Man liekas, ka tādi stiprie un vājie punkti ir bijuši vienmēr visiem teātriem. Nekas tāds ārkārtējs šajā jautājumā nav mainījies. Ir darbi, režisori, teātri, kas ir uzsākuši kaut kādu konkrētu ceļu un to prot attīstīt, neiestiegot kaut kādos pašštampos, un kas prot pārsteigt ar oriģinalitāti, jaunu skatījumu uz ierastām lietām. Tā jau vienmēr ir bijis, ka daži prot un daži neprot vai dažiem neizdodas dažādu iemeslu dēļ. 

Šīs sezonas virsotnes, iepriecinājumi 

Zane Radzobe: Man liekas divas Dailes teātra izrādēs ļoti, ļoti nozīmīgas šajā sezonā – “Ārsts” un “Smiļģis”. Viņas ir ļoti dažādas. 

Tas, ko šajā gadījumā īpaši gribu izcelt, ir divas lietas – pirmām kārtām, profesionālā perfekcija, kas vienmēr uzrunā un atstāj iespaidu, bet otrām kārtām tas, ka runājam par lielām lietām, 

un tas nemaz nav tik pašsaprotami. [..] Šeit [ir] tas vēriens, domāšanas dziļums, arī sarežģītība, nevienkāršotu patiesību paušana, tiešām māksla vislabākajā nozīmē kā pamats diskusijai, domāšanai. 

Edīte Tišheizere: Viena lieta, kas patiesībā varēja satricināt pilnīgi visus, bija audiopastaigas – ej un sajūti aktiera klātbūtni diezgan tiešā veidā un rosini savu fantāziju. Fantāzijas un iztēles rosināšana man liekas tas pats svarīgākais, ejot uz teātri. Man tiešām patika šīs jaunās formas, mans viņas likās interesantas, rosinošas, un otrs – man tiešām patika izrādes, kas izmantoja brīdi, kad varēja vasarā savākt cilvēkus un parādīt viņiem izrādes, kas bija iestudētas atvērtam spēles laukumam. Mārtiņa Eihes Rēzeknē iestudētā “Mans kaimiņš ebrejs” ir viena no tām izrādēm, kas, dod Dievs, ka dzīvos ilgāk arī nākamvasar un pēc tam, jo tur bija viss – tur bija klātbūtnes efekts, tur bija ļoti personiski aktieru darbi, tur bija vēsture, un tur bija tā cilvēkvēsture, tur bija tik skaisti iesaistīta pilsēta. Es domāju, ka Rēzeknes pilsētai vajadzēja būt pateicīgai kaut vai par to, ka viņu tik skaisti izceļ, parāda. Vienlaikus tā bija bez jebkādas didaktikas tāda atmiņu modināšana. 

Man liekas, ka tas, ko mēs redzējām tieši vasarā, bija gandrīz vai pats interesantākais.

Tieši tāpat arī Valmieras vasaras teātra festivālā. 

Gundega Saulīte: No visa redzētā es izceltu, pirmkārt, jaunākās paaudzes režisoru vēlēšanos palūkoties uz 20. gadsimta latviešu prozu un dramaturģiju. Rezultātā tapa ļoti interesantas izrādes, kā “Nākošpavasar” Valmieras teātrī, kā “Tumšie brieži” Daugavpils teātrī, kā “Zemdegas” Dailes teātrī. Vēl kā tādu interesantā aspektā iekļaušanos kultūrvidē es nosauktu arī Krievu drāmas teātra izrādi “Čaks. Rīga. Sieviete”. Kaut mūsu visīstākajiem “čakistiem” tā varbūt saturā liksies mazliet par plānu, bet visā savā piedāvājumā un izvedumā šajā kafejnīcas teātra formā – tas bija ļoti sirsnīgi, interesanti un ieinteresējoši. Es domāju, cittautiešiem arī ļoti svētīgi. 

[Sezonas atklājumi teātrī] ir trīs. Vispirms tā ir Mārtiņa Eihes izrāde “Mans kaimiņš ebrejs” teātrī “Joriks”. Ārkārtīgi interesanta, daudzveidīga, dziļa un arī mākslinieciski un informatīvi iespaidīga izrāde. Otra izrāde, kas absolūti nopērk ar savu teatrālisma piedāvājumu un ar domu par teātri pagātnē, tagadnē un nākotnē – tā ir Viestura Kairiša izrāde “Smiļģis”. Un kā trešo es gribētu nosaukt "Dirty Deal Teatro" izrādi “Konklāvs”, kas ir ārkārtīgi skaudrs jauna cilvēka monologs par savu atskārsmes ceļu uz patiesībām, ko viņš gribētu nodot arī citiem saviem laikabiedriem. Tās ir trīs pilnīgi dažādas gan uzbūvē, gan iecerē, gan īstenojumā izrādes. Mēs esam ļoti bagāti ar lielu daudzveidību un ļoti interesantiem satura un formas piedāvājumiem. 

Ja mēs runājam par gada mākslinieku, tad tā ir vienīgi un tikai aktrise Vita Vārpiņa ar savu ļoti vērienīgo, dziļo un emocionāli niansēto tēlu dakteri Ruti izrādē “Ārsts”. Tāda mēroga aktierdarbu citās izrādēs es nesaskatīju. 

 

Juta Ance Ķirķis: Dailes teātris nenoliedzami iepriecina. It īpaši mani, kurai iepriekš ar Dailes teātri bijušas ļoti sliktas attiecības, jo es nepaspēju neko redzēt tajos Džilindžera zieda laikos, un tas, kas sekoja pēc tam, ko man nācās piedzīvot, bija diezgan šausmīgi, manuprāt. Šī sezona liekas ļoti daudzsološa. [..]

Ģertrūdes ielas teātris ir tāda vieta, kur es esmu vairākkārt piefiksējusi, ka, pat sēžot izrādēs, saku sev, ka te es gribu atrasties vēl, šiten es nākšu, šis ir taisīts man. Protams, arī tas, ko "Kvadrifrons" dara – tas ir atsvaidzinoši un priecīgi, un tam nav vēl kaut kādas noguruma smakas. 

Man šķiet apbrīnojami tas, kā strādā [Andrejs] Jarovojs jau vairāku sezonu garumā. Šķiet, viņam ir bijuši arī kaut kādi neveiksmīgāki darbi, bet pēdējās divas sezonas gandrīz viss, ko viņš ir taisījis, ir tāds, kas ir taisīts man, tāds, uz ko es gribu skatīties vēl un vēl. Tas viss ir mērķtiecīgi, tāda eksperimenta realizācija, kas spēj arī trāpīt uz tām stīgām, uz kurām trāpa klasiskā dramaturģija un reālpsiholoģiski teātri. Pēc izrādes “Nasing spešal” es visiem saviem radiniekiem kliedzu, lai viņi iet skatīties. [..]

Žūrijas darbs, pārdomas par jauno vērtēšanas sistēmu

Zane Radzobe: Mēs jau sākotnēji esam nonākuši pie uzstādījuma, ka nav sacensības –  nevarēs pateikt, kas ir gada izrāde, – bet mēs atzīmēsim to, kas patiešām ir vērtība. Interesantā kārtā tās grupas (neko nepasakot priekšā, lai būtu pārsteigums) izveidojās ļoti loģiskas. 

Tur ir lielas mākslinieciskās izcilības – gan individuāli darbi, gan kolektīvi darbi, un tur ir tas, ko varbūt nevarētu tik labi parādīt tādā normālā sezonas griezumā, proti, tur parādās tendences. 

Skaidrs, ka arī no klasiskajām nominācijām vienmēr var atlasīt un saprast. gan kur teātris iet, gan kas ir mākslinieciskās izcilības. Šeit tas interesantais aspekts ir tāds, ka mēs akurāt redzējām – būtu tādi iestudējumi, kuriem klasiskā sezonā nomināciju būtu šausmīgi daudz, [bet] te viņi ir atzīmēti vienu reizi ar kaut ko. [..] Šajā gadījumā labums ir tas, ka tas tiešām izceļ saulītē to, kas arī notiek ļoti būtiski, bet klusām. Jo, protams, nominācijas parasti ir par skaļām lietām.

Esmu par konsekvenci. Man liekas, ka sistēmu labāk ir ne īpaši bieži mainīt, ļaut tai strādāt, jo tas rada kaut kādu paredzamību, ļauj prognozēt kaut kādās lietas, ļauj arī radīt intrigu. Ja katru gadu mainās vērtēšanas kritēji un vērtēšanas princips, man liekas, ka tur drusciņ arī izšķīst tā nozīmība. Katrā gadījumā arī šis modelis ir ar savām priekšrocībām. Domāju, ka es nemaz neesmu nelaimīga par to, ka šis vērtēšanas princips ir tieši tāds, – jā, viņš kaut kādos aspektos noteikti izskatās subjektīvāks, tas ir vairāk tāds kuratora domāšanas formāts pretēji nominācijām, kas ir objektīvākas un tamlīdzīgi. Abiem modeļiem ir kaut kādas stiprās un vājās puses. 

Žūrija šoreiz darbojās emocionālā vienprātībā. Protams, ar savām diskusijām dažādos kontekstos. Man liekas ļoti interesanti tas, ka par piecām nominācijām bija absolūta vienprātība, un tās bija uzreiz, bez jebkādiem jautājumiem visiem pilnīgi vienādas. Tas acīmredzot ir liels pierādījums visam šim procesam. 

Man bija ļoti liels prieks sastrādāties ar konkrētajām kolēģēm. Man liekas, mums bija ļoti labs darba process. Tas, ka mēs esam tik dažādas, man bija liels gandarījums. Nebūt ne tik bieži gadās, ka cilvēki, kas ir dažādi, spēj sarunāties un no tā abpusēji kaut ko iegūt. 

Undīne Adamaite: Par šo krīzes gadu, kad ir 12 balvas un ir atcelta visa ierastā sistēma pa skatuves profesijām… Kā lai pasaka – viņa bija jāpieņem, tur nav ko strīdēties, jo kaut kādai viņai vajadzēja būt, un es personīgi nevaru labāku piedāvāt šai reizei. Man liekas, ka tas būs korekti un labi. Jā, problēma šim modelim ir tāda, ka nevar tik sazaroti pievērsties līdz sīkākajai detaļai kā bija – pieci gaismotāji, pieci horeogrāfi… Protams, lielāks fokuss tomēr aiziet uz aktieriem un izrādēm, kaut gan tas tā nebija domāts – mēs drīkstējām arī dot vienu balvu vienam gaismotājam, kā mēs gribējām.

 Es gribētu atgriezties atpakaļ tajā tradicionālajā modelī. Man patika. Man patika šo visu teātra mākslinieku darba novērtēšana un pamanīšana. 

Lielā mērā es esmu apmierināta. Man tomēr ir viena liela sāpe, kur man nesakrita domas ar žūriju, un es joprojām mēģinu saprast, kāpēc tas tā bija. Ir jāprot tam visam pacelties pāri un nesakauties, nepalikt ienaidniekos. Pamatā es daudz kam piekritu no mūsu lēmumiem, un [ir] viens moments, kad būtu gribējusi pavisam savādāk. Neko darīt, tā notiek. 

Edīte Tišheizere: Sezona no sezonas atšķiras, un varbūt tiešām varētu būt lielāka žūrijas brīvība, nevis būt tajos stingrajos rāmjos – labākā izrāde, labākā režija, labākais aktierdarbs un tamlīdzīgi, – [bet] ļaut kaut kādu lielāku improvizācijas brīvību. Reizēm tu pēkšņi redzi, ka kaut kāda pilnīgi cita izrādes daļa vairākas izrādēs pēc kārtas izceļas, un tad varētu mēģināt to kaut ko vispārināt, izanalizēt un pateikt – jā, šoreiz mēs gribētu piešķirt balvu, teiksim, par gaismu, par skaņu tikai. [..]

Būtībā šajā sezonā visas balvas ir žūrijas specbalvas. Šādā spēlē, kur katrs teātris izvirza četrus iestudējums – tur vienkārši nav iespējams izveidot tādu kopskatu. 

Kaut kāds kopskats mums ir, un no tā mēs tad izvēlamies ļoti brīvi savas pozīcijas, par ko mēs vēlētos apbalvot.

Juta Ance Ķirķis: Man šī sistēma šķiet daudz pievilcīgāka, jo īsti nebija nekādu kompromisu. Mēs novērtējām to, kas ir izcils, un tas tāds arī bija. Nebija jāmeklē, kurš tur trešais, ceturtais un piektais izcilais, lai uztaisītu to nomināciju sarakstu. Ļoti vienkāršs darbs īstenība – pateikt, kurš bija labākais, jo tādi šajā sezonā arī bija. 

Gundega Saulīte: Es domāju, ka katru gadu apstākļi diktēs kaut ko citu. Cik es zinu, Teātra darbinieku savienības valde jau domā par dažādu kategoriju mainīšanu vai apvienošanu. To rādīs arī prakse, ne jau tikai nospriedums, kā vērtēsim. 

Vēlējums nākamajai sezonai

Zane Radzobe: Es esmu optimiste, bet vienlaikus arī reāliste. Man jau ļoti gribētos tā optimistiski runāt par to, ka, – re, cik labi mēs esam tikuši ar visu galā, un viss būs labi, un tad mēs tikai uz jaunu normalitāti un tamlīdzīgi. Bet tas, ko es objektīvi un godīgi varu visiem novēlēt, ir stipru veselību, tai skaitā stipru nervu sistēmu, un atgādināt, ka prieks ir svarīgs.

Undīne Adamaite: Ilgošanās, vēlēšanās droši vien ir tā pati, kas mums visiem – gribas, lai atgriežas normālā dzīve, kas tagad jau liktos kā laimīga. [..] Es domāju, ka mēs visi esam daudz ko pārvērtējuši un sapratuši, cik mēs varbūt arī esam bijuši kaut kādā ziņā izlutināti, un cilvēki ar lielu jaudu šobrīd gribētu strādāt, neko vairāk. 

Man, šajā sezonā strādājot, varbūt par daudz ir emociju, grūti no tām norobežoties. Teiksim, ja tu aizbrauc pēc milzīga klusuma brīža uz “Dzīvo ūdeni” Valmierā, uz jaunas režisores izrādi, kur jūs sēžat tikai žūrija un Māra Zālīte, un tās dzīvās aktieru acis un vārdi, un balss pretim – tas ir šausmīgi saviļņojoši. Man kā ļoti emocionālam cilvēkam brīžam bija grūti noturēties vispār kaut kādas profesionalitātes rāmjos, jo es saprotu, cik teātriem tomēr ir ārprātīgi grūti, arī visiem administrācijas darbiniekiem, kas vispār ir klusie varoņi šosezon un arī būtu kādas balvas pelnījuši, iznākt vismaz paklanīties. Šīs nemitīgās zāļu pārplānošanas, kontakts ar saērcināto publiku, biļetes atņemot, atdodot un nedodot. Tas, man liekas, ir tāds murgs. Jācer, ka viņi neizdegs. 

Edīte Tišheizere: Man ir zināmas bažas, ka nākamā sezona tomēr varētu būt līdzīga šai. Es gribētu teātriem novēlēt ņemt vērā šīs sezonas mācības. Domāju, ka katrs teātris, mēģinot izdzīvot savā veidā, ir atradis gan kaut kādus ļoti labus ceļus, kā to darīt, gan arī nonācis zināmos strupceļos. Tad neatkārtot tos strupceļus, bet meklēt vismaz jaunus strupceļus, 

meklēt jaunus ceļus un paturēt to labo, kas šajā sezonā ir atklāts, jo kādu brīdi, es domāju, mēs vēl būsim spiesti svārstīties starp vaļā teātri, ciet teātri. Un man gribētos, lai visi teātri izdara kaut ko interesantu vasarā. 

Juta Ance Ķirķis: Man jau liekas, ka ir forši, ka teātrim tomēr ir konkrēta virzība, ka viņi zina, ko grib pateikt, izdarīt, parādīt, un tad viņi arī kaut kā spēj audzināt savu štatu, pirmkārt, un spēj audzināt arī savu skatītāju. Forši, ja visi teātri būtu mērķtiecīgi. 

Gundega Saulīte: Vēlējums ir neatslābt un nezaudēt ticību tam, ka cilvēki uz teātri nāk un nāks. Jo teātris ir ļoti nepieciešams, – ne tikai izklaidei un laba laika pavadīšanai, bet arī šai enerģijas apmaiņa ar ļaudīm uz skatuves, lai mēs saprastu, kādā laikā mēs dzīvojam un kurp mēs ejam. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt