Ingvilda Strautmane: Štata režisora vieta Valmieras Drāmas teātrī – tā ir izšķiršanās, ka kādu laiku tas tā arī būs.
Toms Treinis: Jā, tas ir sava veida uzticības zvērests teātrim. Esmu ļoti priecīgs par šo iespēju, ko man piedāvāja Evita Sniedze. Šobrīd teātrī arī ienāk jauns Valmieras kurss, kas nupat kā ir pabeidzis skolu.
Man šķiet, ka tāds ļoti patīkams un satraucošs pagrieziena punkts stāv priekšā teātrim,
ņemot vērā arī to, ka būs rekonstrukcija. Līdz ar to es esmu patīkamās gaidās.
Ļoti daudz pārmaiņu – rekonstrukcija, pēc tam atgriešanās jau rekonstruētā teātrī. Vai varat mazliet ieskicēt plānu, kā tagad būs? Jūs spēlēsiet citās telpās?
Principā jūs varēsiet būt teātrī, jo teātra Apaļā zāle netiks pārbūvēta. Izrādes norisināsies tur. Rekonstrukcija skars Mansardu un Lielo zāli, līdz ar to šie spēlēs laukumi nebūs. Zinu, ka Valmieras teātra lielās skatuves izrādes tiks vestas un spēlētas Dailes teātrī. Ir paredzēti arī izbraukumi.
Ar “Nākošpavasar” dosimies nedēļu garā tūrē pa Latgali un pēc tam arī pa Kurzemi. Tas nozīmē to, ka teātris brauks pie skatītājiem reģionos,
kas bieži vien ir ļoti, ļoti labi.
“Nākošpavasar” ir Leldes Stumbres luga, kas, kā mēs noskaidrojām, sarakstīta 1988. gadā. Kas šai lugā piesaistīja jūsu uzmanību?
Mani galvenokārt piesaistīja stāsts par diviem jauniem cilvēkiem, par mana vecuma jauniešiem, kuri pabeidz savas mācības Rīgā un saprot, ka tur viņiem nav vietas, kur turpināt savu dzīvi, nav pieprasījuma pēc viņiem. Līdz ar to viņi izlemj pārvākties uz laukiem. Šobrīd arī tāda tendence pastāv mūsu sabiedrībā, jaunos cilvēkos. [..] Man likās, ka tā luga ir par šo laiku, lai arī sarakstīta pirms vairāk kā 30 gadiem.
Lelde Stumbre ir ļoti meistarīgi ierakstījusi šo jauno cilvēku traģēdiju un drāmu, kas viņos notiek brīdī, kad viņi pārvācās uz laukiem, satiek lauku cilvēkus, izjūt dabas klātesamību un stihiju sevī,
kas maina viņu domas un izvēles. Manuprāt, ļoti interesanta un daudzslāņaina luga.
Tātad filologs un mākslas zinātniece, abi pārceļas uz laukiem, pie tam tur ir viena ļoti būtiska nianse – viņu finansiālās iespējas. Šobrīd ir cilvēki, kuri pārceļas uz laukiem vai uz pierīgu tāpēc, ka viņi var atļauties to darīt.
Jā, bieži vien cilvēkiem Rīgā ir dzīvoklis un lauku māja pie jūras vai kur citur [..], jo viņu ienākumi to atļauj, bet šis ir stāsts par cilvēkiem, kuriem tā ir izvēle pamest visu un pāriet uz citu vietu, meklēt tur darbu – tāda iešana uz pilnu banku.
Valmieras teātrī sezona nupat ir noslēgta un tagad ir mazais atvaļinājums, ja?
Jā, pavisam mazs atvaļinājums. Teātrim gan nedaudz garāks atvaļinājums – līdz 2. augustam, bet man personīgi līdz nākamās nedēļas ceturtdienai, jo es dodos uz Valmieru sākt strādāt pie izrādes Valmieras vasaras teātra festivālam. Izrādes nosaukums ir “Cilts”. Autors būs Artūrs Dīcis. Šobrīd kopā veidojam stāstu.
Tas vēl top?
Jā, tas vēl top. Ideja apmēram ir, bet varbūt tagad to tā vēl neizstāstīšu.
Varētu teikt, ka lomās būs plašākai publikai vēl mazzināmi jauni aktieri.
Šie aktieri ir svaigi no Kultūras akadēmijas – tas ir jaunais Valmieras Drāmas teātra kurss, kur lielākā daļa arī ir nākamie Valmieras teātra štata aktieri. Izrāde taps kopā ar viņiem.
Ko aktieriem, režisoriem un visiem tehniskajiem cilvēkiem nozīmē atmēģināt izrādes?
Valmierā mēs vienojāmies par to, ka es katru mēnesi braukšu un to izrādi mēs atmēģināsim, iziesim cauri.
Bet katru reizi tā braukšana un izrādes spēlēšana tukšai zālei [..] – tas ir briesmīgi.
Es aktieriem pasaku paldies, bet ir tāda sajūta, ka mēs esam kaut kādā autoservisā, nepārtraukti labojam mašīnu, tad mēs to iedarbinām, bet braukt ar to mēs nedrīkstam – viss ir gatavs, bet nekur vēl nevar kustēties. Tas ir nedabisks stāvoklis.
Paldies dievam, ka Valmieras teātris atsāka [darbību] un cilvēki varēja klātienē noskatīties izrādi.
Pirmajā reizē, kad bija skatītāji, man personīgi bija sajūta, ka viņi ir izsalkuši pēc dzīva kontakta
– viņi tik dzīvi reaģē, uzmanīgi klausās un viņiem ir ļoti augsts pieslēgums izrādei.
Jūs ļoti nopietni turpiniet latviešu dramaturģijas līniju. Kā režisoru jūs iepazinām diplomdarba izrādē Latvijas Nacionālajā teātrī ar Gunāra Priedes lugu “Zilā”. Pa vidu bijušas vēl citas izrādes, bet tagad Leldes Stumbres “Nākošpavasar” un “Cilts” ar Artūru Dīci. Kas nosaka izvēli par labu latviešu dramaturģijai?
Man ļoti piesaista 20. gadsimta otrās puses latviešu dramaturģija. Tas ir ļoti labs laiks mūsu lugu rakstītāju saprašanā. Protams, ir cenzūra no Padomju Savienības, bet
tajās lugās ir ielikti ļoti īpaši kodi par latvieti, par cilvēku, par to, kas ir mans vienaudzis, tikai dzīvojis citā laikā.
Gan Gunāra Priedes, gan Leldes Stumbres lugas ir ļoti rūpīgi un smalki izstrādātas, tur nav paviršību. Es varu lasīt un lasīt, un katru reizi es šinī materiālā atrodu vēl ko interesantu. Tā ir ļoti laba kvalitātes zīme.
Runājot par jauno oriģināldramaturģiju, ar ko es šobrīd strādāju – man patīk sastrādāties ar dramaturgiem, jo mēs kopā varam radīt to pasauli un neņemt kaut ko gatavu. Tā ir arī viena daļa no Valmieras festivāla uzstādījumiem – oriģināldarbi pilsētvidē. Ja citus gadus es to nedarīju, tad šoreiz bija forši pieaicināt kādu, kurš palīdzētu ar stāstu.
Tom, vai jums jau ir plāni nākamajai sezonai? Es tā pateicu “nākamā sezona” un tagad domāju, kāda maz tā būs.
Lielais jautājums ir par to, kad sāksies un kā ies teātra rekonstrukcijas darbi, un kāda vispār būs nākamā sezona – šobrīd mums atkal vārti ir vaļā, varam tikties, pulcēties, bet…
Ja kādreiz es varēju paredzēt savu nākotni, tad tagad es absolūti neloloju cerības, ka rudenī varēsim turpināt ar skatītājiem kā šobrīd.
Manā plānā ir tas, ka es turpināšu strādāt Valmieras teātrī. Viena izrāde arī taps Liepājas teātrī.
Arī ar jaunajiem aktieriem?
Ar vienu jauno aktieri un diviem pieredzējušiem aktieriem. Tur būs 3 aktieri, tur būs Rasas Bugavičutes-Pēces oriģināldarbs, kas šobrīd top. Jā, atkal oriģināldramaturģija.
Man gribas Liepājā arī kaut ko uztaisīt, es nekad neesmu tur strādājis, un man ir ļoti liela interese.
