Patiesības ķīlnieki. Dailes teātra izrādes «Ārsts» apskats

Izrāde “Ārsts” Dailes teātrī ir vērtējama kā laikmetīgs sitiens pa dusošo sabiedrības sirdsapziņu, liekot pārvērtēt savus spriedumus, attieksmes, aizspriedumus, vienlaikus ilustrējot, cik viegli bars var saplosīt to, uz kuru kāds no savējo vidus ir parādījis ar pirkstu.

Lomu spēles

Ebreju izcelsmes austriešu rakstnieka un dramaturga Artura Šniclera 1912. gada luga “Profesors Bernhardi” pārtapusi trīsdesmitgadnieku paaudzes britu dramaturga Roberta Aika 2019. gada lugā “Ārsts”. Roberts Aiks, ko uzskata par lielo britu dramaturģijas cerību un kurš aizraujas ar pasaulzināmu darbu (piemēram, “Tēvocis Vaņa”, “1984”, “Marija Stjuarte”, “Romeo un Džuljeta”) pārrakstīšanu, notrauš putekļus arī pirms vairāk nekā simts gadiem uzrakstītās Šniclera lugas, izgaismojot mūslaiku pasaules konstruētās identitātes un to smagsvaru savstarpējo attiecību pavedienos.

Sevis izrādīšana ikdienas dzīvē, teiktu sociologs Ērvings Gofmanis, kurš, pašai noraugoties lugas iestudējumā, vairākkārt nāk prātā ar savām atziņām. “Mūsu sabiedrībā tiek likta vienlīdzības zīme starp spēlēto lomu un savu patību,” pauž sociologs. Tieši lomu un patību sadursmes kļūst par Dailes teātrī iestudētās lugas “Ārsts” kodolu. Ārstam Rutei Vulfai, kā bruņās ietērpjoties baltajā ārsta uzsvārcī, šī profesionālā loma ņem virsroku pār cilvēcisko patību.

Ārsta personība, ko eleganti, psiholoģiski smalki un pārliecinoši iemieso aktrise Vita Vārpiņa, ir kā pēdējais mohikānis neskaidro, mainīgo, pārspīlēto identitāšu un to konstrukciju pārpilnajā pasaulē.

Rute Vulfa, kas pie mirstošas pacientes palātas durvīm pieņem profesionālā ētikā pamatotu lēmumu, kas nesaskan ar sabiedrībā vispārpieņemto reliģisko kodu, izgaismo ne vien uz pirmo acu uzmetienu uztveramo konfliktu starp zinātni un reliģiju, bet arī mūžīgo konfliktu starp prātu un jūtām un neizsīkstošo konfliktu starp cilvēku un sabiedrību visos laikos. Uz Rutes Vulfas profesionālās stingrības un viedokļa nemainības sabiedrības viļņošanās tām apkārt kļūst par smieklīgu, kariķētu eksistenci. Par tādu, kur katrs uz savas smeldzošās privātās sāpes dzīvo kā uz vientuļas salas. No tāluma šķiet, ka māj pēc palīdzības un atbalsta, bet, tuvāk pieairējoties, kļūst skaidrs, ka tas bija acu apmāns. Kopš alu laikmeta esam bijuši cilšu cilvēki, kam svarīga ir piederība grupai. Laikiem mainoties, ir mainījušās tikai šo grupu vienojošās iezīmes vai idejas, bet kopienas ir palikušas kā drošības salas. Mazākumam, kas negrib nekur piederēt, pieder Rute Vulfa. Profesionāle, kuru izdzēš pašas profesionālais ētikas kodekss, paverot priekškaru uz ārsta privāto dzīvi, kura irst.

Spēks nepiederēt kļūst par spriedumu, kas paģēr tapt izraidītai.

Izrāde, kas apliecina, cik vientuļš var izrādīties paša viedoklis un cik viegli tas var pārtapt par ieroci, kas pavērsts pašam pret sevi.

Turklāt, paradoksāli, bet režisors Gatis Šmits ļauj doties mājās katram ar savu viedokli. Bez pareizās atbildes priekšāteikšanas.

Grimstošais kuģis

Kā sasvēries kuģis Dailes teātra iestudējumā izskatās arī scenogrāfa Rūdolfa Bekiča risinājums Lielās zāles skatuvei – sašķiebusies, saviļņota, pieprasot līdzsvara punkta meklējumus. Lielās zāles skatuvei drosmīgi askētiska tiesas zāle, kur spriedums jau ir iepriekšparedzams. Skatuves kā vilnis, kas nāk pāri, kad sagrīļojas pārliecības. Patvērums ir tikai zem šī viļņa – skatuves iegremdētajā daļā, kur kā mūžīgā uguns pavardā kūp elektriskās tējkannas tvaiki vai tikpat labi gruzd “raganu” dedzināšanas sārta vieta. Vieta, kur novilkt visas savas ādas un būt cilvēkam, nevis ārstam, sievietei, ebrejietei, baltādainajai, homoseksuāli orientētam indivīdam utt. Turklāt vieta, kur, Gofmaņa vārdiem sakot, var glabāt savu “tumšo” noslēpumu jeb faktus, kas nav savienojami ar publisko paštēlu. Tie ir fakti (pašas agrīns aborts, partnere sieviete, demences skartā partnere, kas nav nosargāta u.tml.), kuri Vulfas gadījumā izrādes gaitā tiek izmantoti pret viņu kā ārstu, nevis sievieti.

Kā kontekstuāla cilvēktiesību himna no Rutes Vulfas radioaparāta atskan tumšādainās cilvēktiesību aktīvistes un feministes mūziķes Treisijas Čepmenas balss un akordi dziesmai “Baby Can I Hold You”. (Izrādās, arī Čepmena esot strikti nošķīrusi savu profesionālo un privāto dzīvi, atļaujoties to paturēt tikai sev, piemēram, savu seksuālo orientāciju.)

Vai demence, ko pēta Rute Vulfa, nav tā pati dzīves laikā iegūtā plānprātība, kuras cēlonis ir smadzeņu bojājumi?

Vai visi šie cilvēki Rutei Vulfai apkārt nav viņas pacienti – pētāmā fokusgrupa? Demence kā aizmirstība ir simbolisks piemineklis tam, cik ātri sabiedrība aizmirst savas kļūdas – no viduslaiku raganu dedzināšanas uz sārta līdz holokaustam –, pieļaujot tās atkal tikai citā laikā un vietā, un formā.

Identitāšu maskarāde

Režisors Gatis Šmits lugas personāžus izrādē ataino kā zināmā mērā spokainus tēlus, kuri ir ārišķīgi, bez kodola, ar saukļiem. Klīst pa pasauli, pieprasot tiesības. Vienpersoniski raugoties pa savas vienpusējās patiesības logu.

Dailes teātra uzņemtais laikmetīgais kurss ar iestudējumu “Ārsts”, kurš neļauj atslābt līdz pat otrā cēliena beigām, liek ticēt, ka būs par vienu spēles telpu vairāk saturiski domātrosinošām izrādēm.

Vienlaikus aktieriski šāds uzdevums bijis samērā grūts lielākai daļai aktieru trupas, topot par sava veida iniciāciju un savas spēles valodas pārdzimšanu.

Sarežģītākais izrādījies atrast savu lomu robežas un aktierspēlē samērot raksturu ar tā kariķējumu tik lielā mērā, lai izceltu konkrēto tēlu ar kādu pārspīlējumu palīdzību, vienlaikus nepadarot to par smieklīgu. Aktieru sniegums liek domāt par aktierdarba risinājumiem kā vietumis kariķētām lomām (īpaši otrajā cēlienā, norisinoties TV sarunu šovam kā laikmetīgām raganu medībām). Jo pārspīlētāka identitāte, jo spilgtāka “etiķete” identitātei, jo kariķētāka loma.

Katrs savā identitātē atrod savu “punctum” un medī citu izteikumos tā spoguļošanos visdažādākajos kontekstos.

Neskaidrās, mainīgās identitātes ieskicē arī dramaturga rosināta un režisora veikta lomu izvēle aktieriem, kur dažos gadījumos aktiera dzimums nav svarīgs. Konsekvences nav lomu sadalē sievietēm un vīriešiem, šo dalījumu neilustrējot pilnā mērā, lielākoties paļaujoties uz kostīmu mākslinieces Keitas piemeklēto tērpu izvēli. Piemēram, izrādē Rute Vulfa sevi pozicionē kā ārstu vīriešu dzimtē. Arturs Skrastiņš, kurš pieteikts kā Rutes Vulfas demences izdzēstā Partnere Čārlija, ir sievietes drānās, bet vīrieša balss tembrā. Pusaudze/-is Semijs/-a, ko atveido Ilze Ķuzule-Skrastiņa, kā divēju dzimumu būtne. Aktieris Dainis Gaidelis ir gan ārsts Siprijans, gan tumšādainā blogere, vēl spilgtāk ilustrējot identitātes plūstošo konstrukciju. Izrāde “Ārsts” kā identitāšu maskarāde ir brīdinājums tam, cik ātri varam kļūt par ķīlniekiem paši savu patiesību rokās. Burtiski.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti