Ludmila Vessele: Par ko jums tagad pašai gribas runāt, kas šobrīd šķiet svarīgs?
Irina Saveļjeva: Mana dzīve tagad īpaši nav mainījusies, esmu vienmēr bijusi tāda dzīves vērotāja, apcerētāja. Taču mēģinājumi, protams, notiek dīvaini, tāpat kā visiem – dažkārt internetā, bet reizēm tiekamies individuālās nodarbībās. Mums ir ļoti liela zāle, tā dod iespēju ievērot visus noteikumus – starp mani un dejotāju attālums ir būtiski lielāks par diviem metriem. Tiekamies ar Oļegu (Daugavpils teātra vadītājs Oļegs Šapošņikovs – L.V.), apspriežam dažādus jautājumus. Nekādu spiedienu, kas traucētu darbam, es nejūtu.
Šausmīgi, ka mirst cilvēki, ka daudzi zaudē materiālo pamatu. Tas viss ir ļoti briesmīgi. Taču sev šajā pauzē esmu atradusi plusus. Mēs visi gribam kaut kur skriet, un apstāties ir ļoti grūti, īpaši, ja laiks ir vērsts uz uzvaru – tikai pirmā vieta un ne zemāk. Ziniet, kā tagad sākas mans rīts? Esmu tāda nelabojama venēciete, “YouTube” esmu abonējusi kanālu “I Love You Venice”, tajā translē skatus, ko uzņem daudzas kameras, skan baroka mūzika, kuru spēlē Venēcijas mūziķi, un es vēroju šo brīnumu, manu iemīļoto Venēciju, kas ir pavisam tukša.
Šai pilsētai var līdzināties tikai pilsēta, kas uzcelta gaisā, – tāda doma ir Brodskim, viņš arī Venēciju dievināja.
Kad izsludināja ārkārtējo situāciju, uz vairākām dienām aizbraucu mājās uz Rīgu. Tur es arī skatījos uz tukšo Venēciju – no rīta un vakarā, bet pēc tam nodomāju – tukšu Rīgu arī nekad neesmu redzējusi. Ietinos lakatā un devos uz vecpilsētu. Tas ir tik burvīgi – dzirdēt, kā vējš kustina zvanus, kā dzied putniņi. Ilgi staigāju pa Vecrīgu un pārgāju ar to uz “tu”. Tikai es un Vecrīga. Stundu ilgajā pastaigā satiku, šķiet, divus cilvēkus.
Jūs tikko teicāt: “Aizbraucu mājās uz Rīgu.” Taču Daugavpilī esat kopš 2013. gada. Vai tā ir kļuvusi kaut mazliet savējā?
Jā! Šeit dzīvoju pie upes devītajā stāvā. No vienas puses redzu visu pilsētu, no otras puses ir upe, ļoti tālu. Skrienu pa savu iemīļoto krastmalu. Nesen sēdēju, klausījos telefonā, kā aktieri lasa Brodska dzeju, un priecājos par satriecošo saulrietu, pavadīju saulīti. Man nav izjūtas, ka Daugavpilī esmu nepiederīgs cilvēks.
Es gan Rīgā esmu mājās, gan Daugavpilī esmu mājās, un vienlīdz skumstu pēc abām pilsētām.
Tas nenotika uzreiz, pirmo pusotru, divus gadus centos katrā brīvākā brīdī skriet uz Rīgu, tagad – nē. Šeit ir ļoti mierīgi arī ārkārtējā situācijā. Rīgā tā nav, tur ir daudz cilvēku, kas pakļāvušies vispārējai psihozei, un situācija tur ir agresīvāka.
Vai jums ir projekti citās pilsētās un valstīs? Vai arī esat pilnībā koncentrējusies uz Daugavpils teātri?
Diemžēl koronavīrusa dēļ tika pārcelta mana iestudējuma “Prometejs” pirmizrāde Minskas muzikālajā teātrī. Tas bija tāds pasūtījums, tagad tas “karājas gaisā” uz nenoteiktu laiku. Mēdz būt projekti arī Rīgā, piemēram, festivāls “Jūras pērle”, taču galvenā prioritāte ir Daugavpils teātris. Ja kaut kam citam piekrītu, tad pirmām kārtām balstos uz grafiku un plāniem šeit, ilgi apspriežos ar Oļegu. Daugavpils teātri nenodošu (smejas) nekad.
Ar kuru no saviem darbiem Daugavpils teātrī esat īpaši apmierināta?
Grūti atbildēt… Skatos uz izrādi “Kazanova. Henrieta. Venēcija” – tā ir ļoti dārga, tas ir mūsu pirmais bērns, kad izveidojās Daugavpils teātra deju trupa, tāds kolektīvs kolektīvā. “Tuvība” ir lūzuma izrāde attiecībā uz manu izpratni, kur iet tālāk. Bija paredzēts “Tuvību” vest uz Minsku, izrādās, ka Baltkrievijā ir šīs izrādes cienītāji citās pilsētās, viņi gatavojās braukt uz Minsku (skatītāju vērtējumā “Tuvība” tika atzīta par labāko izrādi starptautiskajā jaunatnes teātra forumā “M.art.kontakt-2018” Mogiļevā – L.V.).
Droši vien par iemīļotāko kļūs jaunā izrāde, kas vēl nav radīta.
Lai gan, iespējams, arī “Tuvība” – mēs ar izrādes dalībniekiem tik daudz izdzīvojām, pie tās strādājot, tā ir mūsu kopīgā kolektīvā tuvība. Mēs arī koku iestādījām par godu šai izrādei, tas pamazām aug.
Vai būs izrāde par Leonardo de Vinči? Jums taču ir tāda iecere…
Šobrīd grūti atbildēt. Daudz kas saistīts ar finansēm. Nevar teikt, ka esam to konkrēti plānojuši šajā sezonā, taču par to ir ticis runāts.
Tā ir interesanta izvēle – Kazanova un Leonardo da Vinči. Neizdomāti varoņi, vēsturiskas personības. Kāpēc tieši viņi jūs ieinteresējuši?
Droši vien viņi atbilst manai iekšējai estētikai. Es jau teicu – esmu nelabojama itāliete. Eiropas kultūras slānis ir ļoti nopietni saistīts ar Itāliju. Mana jogas pasniedzēja Dipika par pašreizējo situāciju teic, ka pasaule tā ar mums runā, tādā valodā, bet itālieši ir ļoti radoši cilvēki, ļoti jūtīgi, varbūt arī tāpēc Itālijai tāds trieciens. Nezinu, kā viņas teikto uztvert. Es tieši Venēcijā īpaši asi uztveru itāliešu kultūru, izjūtu tur iedvesmu. Reizi gadā noteikti braucu uz turieni uz trim dienām, man tur ir savas Venēcijas mājas – viesnīca, kurā vienmēr apmetos, kur ar visiem esmu iepazinusies. Ir draugi venēcieši.
Vai runājat itāliski?
Si. Tātad – par Leonardo. Projekts pagaidām “karājas gaisā”, taču domāju, ka to būtu interesanti iestudēt gan no estētikas, gan mūzikas, gan vēstures viedokļa. Tā varētu būt izrāde par cilvēka ķermeni un tā attēlojumu skulptūrā varbūt. Taču pagaidām visu teātru repertuārā ir liela izrāde ar nosaukumu “Lielais jautājums”.
Jūsu izveidotā dejas trupa – vai tā ir ģimene?
Tā ir ģimene. Tā dzīvo, pieaug, meitenēm ir jau bērni. Visu laiku nāk klāt jaunas asinis, tagad ņemam puisīti, viņš šogad beidz skolu. Taču vispār, ja dejotāji domā ar galvu, ja viņi attīstās, bet manējie, paldies Dievam, tādi ir, tad pilnīgi nav svarīgi, cik kuram gadu. Pirmkārt, viņi visi lieliski izskatās, otrkārt vienmēr esmu sapņojusi un turpinu sapņot par dejotājiem jau gados. Paskatieties uz Pīnu Baušu.
Nav nekādas robežas – var dejot gan 50, gan 60 gadu vecumā, ja uzmanīgi izturas pret savu ķermeni, vienmēr ir tonusā. 125 fuetē neuzgriezīsi, bet vai to vajag?
Mēs ar Oļegu atkāpjamies no apzīmējuma “baleta trupa”, man šis nosaukums griež ausīs, mēs esam plastiskā trupa. Kad bijām festivālā Pēterburgā, kaut kā īpaši ar savu “Tuvību” iekritām acīs Vasilija salas teātra vadībai. Un teātra direktors, Brodska draugs, kurš daudz redzējis, teica: “Ļoti labi, ka tie nav profesionāli baletdejotāji. Droši vien profesionālie to izdarītu tehniskāk un iespaidīgāk, taču tā neaizķertu sirdi.”
Mēs ar trupas dalībniekiem nodarbojamies ar dažādām praksēm, ne tikai deju, un es redzu, kā viņi kļūst aizvien interesantāki, viņi zina, kā piepildīt sevi. Un jautājums par vecumu vispār nav aktuāls.
Vai drīkst jums jautāt par jūsu dzīves filozofiju?
Nodarboties ar teātri – tā jau ir dzīves filozofija. Manā dzīvē vienmēr galvenais bijis cilvēks. Es esmu cilvēks, un man ir interesanti vērot citus cilvēkus. Esmu vērotāja – vienmēr interesanti saprast, kāpēc tā notiek, ar kaut ko saistīt. Droši vien esmu dzīves pētniece, man patīk izmēģināt visu jauno.
Dzīves jēga ir pašā dzīvē. Un jānodzīvo nevis kāda izdomāta dzīve, bet sava. Visi cenšas būt kaut kādi īpaši, dīvaini, tas tagad ir tik populāri. Dīvainība kļūst par normu, bet norma kļūst par brīnumu. Gribēt būt neparastam īstenībā ir ļoti parasta vēlēšanās, 99 procenti cilvēku grib būt neparasti. Taču būt parastam, būt pašam – tas ir ļoti forši, lai gan skan banāli, es to tagad saprotu savā vecumā un ņemot vērā savu garīgo pieredzi.
Cenšos neko neizdomāt, nespēlēt nekādu spēli. Varbūt zūd kāds asums, taču ātrāk sāc daudz ko saprast.
Kāds jums ir kontakts ar Dievu?
Мani kristīja pareizticībā, taču nevaru teikt, ka esmu piesaistīta tikai pareizticībai. Ar Dievu es runāju, man ar viņu ir varenas sarunas, ir arī pretenzijas, jo ar Dievu vajag uz “tu”. Es, tāpat kā jebkurš cilvēks, dažkārt kurnu, bet pēc tam saprotu – velti esmu kurnējusi, Dievs mani no kaut kā sargājis. Nodarbojos ar jogu, taču kādā brīdī sapratu, ka tomēr esmu kristiete. Pārstāju skaitīt mantras, taču tās klausos. Toties skaitu pareizticīgo lūgšanas, tajās vairāk saprotu vārdus, man tas ir svarīgi.
Kad mēs ar jums runājām pirms pāris gadiem, jūs teicāt, ka gribat mainīt uzvārdu, kļūt par Bogeruku (Бог – Dievs, рукa – roka, krievu val.), tādējādi ielaižot Dievu sevī…
Bоgeruka ir mans pirmslaulību uzvārds, tas ir mana tēta uzvārds. Viņš ļoti satraucās, kad kļuvu ar Saveļjevu. Visu laiku to atliku, taču tagad esmu savākusi visus dokumentus un jūlijā vai augustā iesniegšu tos izskatīšanai. Daugavpils fotogrāfs Pjotrs Jevsejevs, kad mani bildēja, pajautāja, kas man patīk. Un uzzīmēja – sauli, lietu, salas, vīrieti… Un tā kā esmu Bogeruka, tad viņš pie maniem pirkstiem piesēja tādus diedziņus un es atdzīvināju tauriņus fotogrāfijā, tā fotogrāfs atveidoja manu uzvārdu. Tāda, lūk, Dieva roka.
Fotogrāfijā esat tauriņu pavēlniece. Tagad izskriesim cauri Marsela Prusta anketai. Jūsu raksturīgākā īpašība.
Mīlestība pret vērošanu un apceri.
Jūsu iemīļotā nodarbe.
Vērošana un apcere visās nozīmēs.
Jūsu sapnis par laimi.
(Smejas) Sēdēt, vērot un apcerēt Venēciju. Laime – tā ir daudz, daudz mazu laimīšu.
Es nesen biju absolūti laimīga, kad skatījos saulrietu, bet manās ausīs bija Brodskis.
Venēcijā vienmēr esmu laimīga, un sapnis ir tuvākajā nākotnē atgriezties Venēcijā.
Kurā valstī jūs gribētu dzīvot?
Neko neizdomāšu, zinu noteikti – tā ir Itālija. Tur man viss šķiet iekšēji saskanīgi – mūzika, valoda. Jūs sakāt, ka itālieši ir ļoti trokšņaini? Nē, trokšņaini ir spāņi, bet itālieši ļoti labi jūt, kad vajag aizvērties. Īstenībā viņi ir visai noslēgti cilvēki.
Iemīļotākais varonis vēsturē.
Pēteris I, noteikti. Viņš Krievijā atnesa gaismu, Eiropu. Man Brodskis ir ļoti tuvs ne tikai kā dzejnieks, bet arī kā personība. Kļūstot vecāka, esmu iemācījusies nolasīt ķermeni. Esmu skatījusies daudz interviju ar Brodski un saprotu neverbālas lietas – kas viņš ir patiesībā. Ir vēl tāda lieta – ieslēdz politiķi, klausies viņu vairākas minūtes, bet pēc tam izslēdz skaņu. Skaties un saproti, kurš melo, bet kurš – ne. Putinu nolasīt ir absolūti neiespējami, ar viņu ir labi pastrādājuši, piemēram, Alans Pīzs.
Bet vai mūsu politiķus var nolasīt?
Visu saprotu par mūsu prezidentiem, taču es turpinu dzīvot Latvijā. Par viņiem daudz interesanta pastāstīja Alans Pīzs, kad bija Rīgā.
Vēsturiska personība, kuru nicināt.
Hitlers. Taču viņš nav vienkāršs cilvēks, jo vienkāršs cilvēks pasauli neiekaros. Man grūti par to runāt, mani vectētiņi karoja…
Un pēdējais jautājums. Jūsu dvēseles stāvoklis šobrīd.
Esmu pārstājusi dzīvot, kaļot lielus plānus, dzīvoju vienai dienai.
Mans dvēseles stāvoklis ir ļoti nosvērts, bet, ja tas nav nosvērts, tad zinu, kā to atkal padarīt nosvērtu.
