Princeses, mātes, feministes
Vai šis nav tas laiks, kad visas sievietes – feministes, mājsaimnieces, daudzbērnu mātes un bezbērnu sievietes, izspūrušās amazones, meitenes ar pērļu auskaru un bez, princeses uz zirņa un bez tā, iedomātās madonnas, jūras putu ieskautās Afrodītes un kuplās Villendorfas Venēras – sievietēs pašās jau ir nogurušas? Kad būs tas mirklis, kad sieviešu ķermeņi piederēs pašām sievietēm, nevis politiķiem, kas spriež par abortiem, nevis garāmgājējiem, kas nolūkojas tajos kā skatlogos, nevis žurnālu vākiem, kuri izlīdzina dzīves pieredzes krunciņas?
Laikmetīgās dejas izrādes nosaukums "Femina" (no latīņu valodas "sieviete") liek domāt par feministisku pozīciju, lai gan arī feminismam mūsdienās ir daudz seju. Šis vārds tiek locīts dažādos veidos un izpausmēs. Izrādes idejas autore un horeogrāfe Sabīne Neilande par centrālo tēmu izvirza jautājumu par sievietes lomu mākslā, kur tās ķermenis nereti ir bijis vien objekts vīriešu acīm. Izrāde tapusi laikmetīgās dejas dejotāju apvienībā "LDM5", ko veido Latvijas Kultūras akadēmijas piektā laikmetīgās dejas studentu paaudze. Dejas izrādes spēkos ir runāt tieši par ķermeņa lomu sievietes dzīvē, personībā un attieksmē.
Versiju par sievietes, viņas ķermeņa un mākslas savstarpējo mijiedarbi kustībā 2014. gadā radīja horeogrāfe Kristīne Brīniņa. Viņas dejas izrāde "Intervija ar Madonnu" uzsvēra sievietes lomu mātišķības kā izteikti ķermeniskas pieredzes kontekstā, stāstot, ko nozīmē būt vientuļajai mātei mūsdienu sabiedrībā un gaisinot mītus, kas apvij šo tēmu. Izrādē pati horeogrāfe pieņem Madonnas tēlu un ietērpjas ietērpjoties renesanses laika Madonnas tērpā, ķermenisko pieredzi depersonalizējot. Radot šo darbu, Brīniņa caur ikonisko Madonnas tēlu rāda to, ka ir iespējams pārrakstīt mākslas vēsturi, piešķirot stereotipiskajam sievietes tēlam jaunas šķautnes un atdzīvināt tās citos mākslas kontekstos.
Turpretī Sabīne Neilande izrādē "Femina" kustību izpildītāju Lauru Gorodko ieliek renesanses laika smagām, bet brīvi krītošām drapērijām pilnā dzīvā gleznā (scenogrāfe Līga Ūbele), liekot tai piedzīvot pārtapšanas brīnumu.
Sieviete iziet noteiktu pārvērtību ciklu, kas ļauj tai izkūņoties no aizspriedumainiem priekšstatiem. Turklāt abas kustību mākslinieces rāda šīs eksistenciālās pārvērtības, pieņemot savu ķermeni par savējo, ar vieglu pašironiju, kas izrādei ļauj paglābties no plakātiskas feminisma sludināšanas.
Burtiem kārtojoties vārdos, laiku pa laikam prātā nāk doma, ja vien būtu iespēja paraudzīties uz šo izrādi, izkāpjot no dzimumdiktētā skatiena. Izrādes radošā komanda nav homogēna – tās režiju ir veidojis lietuviešu izcelsmes režisors Nauberts Jasinsks, paužot, ka izrāde ir mēģinājums raisīt diskusiju par to, kā gadsimtiem ilgi sievietes bijušas pakārtotas vīrietim, topot ieslēgtām to skatiena rāmī. Diskusijas vietā izrādē ir ilustrēta sievietes pakāpeniska izkāpšana no sabiedrības (gan vīriešu, gan pašu sieviešu) priekšstatu kastes.
Pievienotā vērtība izrādei ir dokumentālas intervijas ar dažādām sievietēm – izrādes horeogrāfi Sabīni Neilandi, dejotāju un izpildītāju Lauru Gorodko, izrādes scenogrāfi Līgu Ūbeli, aktrisi un režisori Lienu Šmuksti, sievieti Annu, krievvalodīgo blogeri Janu Bruk. Intervijas ir klausāmas pirms izrādes vai pēc tās jau individuāli ar kvadrātkoda starpniecību. Tur izskan jautājumi, kuri sevī jau ietver dualitāti gan pašos jautājumos, gan iespējamajās atbildēs, ilustrējot gan valdošos priekšstatu reprodukcijas, gan alternatīvu skatījumu. Šī dualitāte ir arī viens no prāta krātiņiem, kas liedz domāt tālāk par baltu un melnu.
Šaubu ieskautā
Pazūdot digitālam mirdzošam rozā priekškaram Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas paviljona melnajā telpā, izrādes "prelūdijā" ieraugām pašvideo (multimediju māksla – Marianna Lapiņa). Tur tuvplānos kustību izpildītāja Laura Gorodko drosmīgi izmeklē savu puskailo ķermeni. Katru aizdomīgo sejas rieviņu, auss gliemežnīcas izliekumu, plakstiņa elastības pakāpi un citas ķermeņa daļas, tās apšaubot un izaicinot viedierīces ciklopiskās acs atspulgā. Pašvideo atgādina greizo spoguli, kas pēc būtības virtuālā pasaule arī ir. Realitātes konstrukcija.
Pēc digitālā priekškara izdzišanas telpas dziļumā, siltas gaismas kūlī atdzīvojas renesanses laika glezna (gaismu mākslinieks – Niks Cipruss). Uz podesta, ievīstīts samtainos, mirdzošos, bet aukstos audumos, atlaidies sievietes ķermenis. Skan rotaļīga, maiga, renesenses laika taustiņstīgu instrumenta klavihorda mūzika (mūzika – Līva Dumpe), kas asociatīvi sasaucas ar aristokrātisko pasauli un tās laiskumu.
Sieviete mostas. Tās ķermeņa kustības no mierīgām top aizvien nervozākas un straujākas. Gadsimtu aizspriedumu spilvens to sācis smacēt.
Izkļūstot no šī pirmā rāmja, skatītāju acu priekšā stāv sieviete apjukušu skatienu, tiecoties saprast, kur viņa ir un kā te jāuzvedas. Rozā velveta strikta piegriezuma bikškostīmā kā bruņutērpā, kas piedien modernajai pasaulei, un zilizaļās augstpapēžu kurpēs, kuras ir kā aukstais ierocis karā par savām tiesībām uz pašnoteikšanos. Lai arī ierocis, bet maigs. Samtainums bikškostīmā un smagi krītošajās drapērijās iezīmē maiguma klātesamību, pat ja nostāja ir kareivīga.
Ai, ai, ai. Vai, vai, vai. Antīkajā teātrī tik ierasto kori dejas izrādē pilda neredzamas balsis, aprautas frāzes, kas atgādina kādas aizvēsturiskas cilts zilbes vai pat maza bērna pirmās vārdu spēles. Mītiskās balsis šķietami nāk no ārienes jeb no sabiedrības, kas noraugās uz sievietes neatkarības pašpasludināšanas aktu, radot neērtas un uzmanību novērstspējīgas atbalsis sievietes galvā. Komiska, nedabiska valoda, kurā ik pa brīdim izskan vārdi, "skaisti", "beautiful".
Kādā brīdī skaņu virknējums sāk izklausīties kā senu vārsmu fragmenti, kā fona troksnis, no kura sieviete izkāpj līdzīgi tam, kā izkāpj no augstpapēžu kurpēm.
Kādā brīdī sieviete ieguļas kastē, kā burvju mākslinieka galdā, kur sievieti mēdz pārzāģēt uz pusēm. Šī aina iezīmē arī sievietes svārstīšanos starp veco un jauno es. Šoreiz kaste nav melns cilindrs, no kuras izkāptu "Playboy" zaķene ar baltu ļipu. Tā ir sieviete, kas atbrīvojas no rozā bikškostīma – urbāno džungļu formastērpa – un tiecas pieņemt pati savu ķermeni, izzinot to, izpētot to, ļaujot būt.
Apļveida skrējienā pa dejas laukumu sieviete mainīgā ātrumā mēro gadsimtus, pārskrien tiem pāri, kādā brīdī tomēr skrienot arī atpakaļgaitā.
"Femina" ir manifests sievietei, kas atļaujas izkāpt no augstpapēžu kurpēm (kuras viņai pašai nekad nav bijušas vajadzīgas, ja nu vienīgi kā šis aukstais ierocis ceļā uz kādu mērķi) un palikt basām pēdām.
Nokāpt no podesta un nolipināt nost no sevis citu radītās piegrieztnes, atteikties no gadsimtiem izkoptas pozas un vairs nestiept roku skūpstam, bet noskūpstīt to pašai tā, kā to ar smalku ironiju izrādē arī izdara Laura Gorodko. Būt pašai ar sevi. Tuvāk sev. Tas ir ceļš pie sākuma, kurā sievietei no jauna ir jāmācās būt, staigāt un runāt.
Tas, kā horeogrāfe un režisors portretē sievieti, ir apjukums. Šaubas, svārstīšanās, izraušanās un apjukums, pat ja izrādes izskaņā sievietes skatiens skatītāju rindās ir tiešs un pārliecinošs. Bez liekiem jautājumiem zālei.
Apjukuma klātbūtne spilgti raksturo šī brīža pasaules (ne)kārtību. Nav vairs vienas pareizās atbildes. Un šādos apstākļos arī brīvība nav viegla izvēle. "Femina" konstatē faktu par tiesībām uz brīvību no jelkādiem rāmjiem. Bet ko tad iesākt ar to tālāk? Vai ir šis "tālāk"? Vai tas nav strupceļš?
Izrāde neatbild uz jautājumu, kā būt pēc tam, kad ir nomesta neērtā āda. Tā nestāsta, kā būt tālāk, neuzsākot skrējienu atpakaļgaitā.
Šis ir uzdrīkstēšanās manifests, izvairoties no sociāli diktētām kustībām, pozām, skatieniem, žestiem. No kultūruzslāņota sloga, ko nesusi sieviete cauri laikiem.
Izrādei beidzoties, kustību izpildītāja pienāk tuvāk pie skatītājiem, tā simboliski šķērsojot robežu starp to, kur mēs tēlojam un kur esam mēs paši. Izrāde "Femina" sola uzdot jautājumus. Tos nesadzirdu. Ir tas jau zināmais stāsts, šoreiz ar veselīgu pašironiju, par pašieslodzīšanos priekšstatos un par uzdrīkstēšanos izkāpt no apzeltītā rāmja un noņemt sociālo tīklu filtrus. Iet pret straumi. Atvienoties no valdošā diskursa.
Sieviete, ievīstīta šaubās, ir gājusi cauri gadsimtiem, lai arī katrā no tiem ir bijušas spēcīgas sieviešu personības, no kurām zināmas ir ļoti maz. Šis ir laiks, kad sieviešu balsis skan #EsArī kustībā.
Tās kliedz par sievietes pakļaušanos klusēšanai un neticību pat pašai sev. Vardarbība pašai pret sevi, laikmetu audzēta un vēl aizvien nepārvarēta, ir klātesoša ikdienā. Dzīves mākslas galerijā.
