Rīta Panorāma

Intervija ar Jāni Dūklavu un Edgaru Treibergu

Rīta Panorāma

Dabasgāzes pagaidām pietiks

Traģikomisks absurds izrādē „Mans nabaga tēvs”

Nacionālais teātris atklās sezonu ar «Mans nabaga tēvs» pirmizrādi

Jau tradicionāli ar latviešu autora darbu savu 96.sezonu šonedēļ atklās Nacionālais teātris. Lugu „Mans nabaga tēvs” sarakstījusi jaunā dramaturģe Agnese Rutkēviča, kura teātra cienītājiem jau pazīstama ar lugām „Dukši” Jaunajā Rīgas teātrī un „Kartupeļēdāji” „Dirty Deal Teatro”. 

Uz Nacionālā teātra skatuves sadarbībā ar režisoru Elmāru Seņkovu caur grotesku un brīžam pat ļoti neērtām izjūtām tapis stāsts par paaudžu saskarsmi, ģimeni, kurā cilvēki vairs neprot sarunāties, un kādu ļoti nervozu gaili.

„Traģikomēdija par kādu karu,” vēsta paraksts uz lugas „Mans nabaga tēvs” manuskripta. Tas ir stāsts par karu ģimenē - trūkumu, lepnību un paaudžu nesaprašanos. Izrādes centrā ir Bauskas puses Krievgaļos dzīvojoši māju saimnieki Bruno un Broņislava, ko spēlē Ģirts Jakovļevs un Lāsma Kugrēna, un Ivara Pugas atveidotais priekšstrādnieks Jāzeps. Lopi trūkuma dēļ ir pārdoti, pa sētu klimst vien vistas un neirotisks gailis.

Būtībā šie raksturi ir no mana lauku apvidus. Bruno prototips diemžēl maijā nomira, bet radošajā braucienā satikām viņa dēlu Ati,” atklāj dramaturģe Agnese Rutkēviča.

Viņa iedvesmu jaunajam darbam smēlusies tajā pašā ģimenē, no kuras iedvesmojusies arī savai iepriekšējai lugai „Dukši”.

Šie tēli un situācijas ir labi pazīstamas gandrīz ikvienam, saka izrādes režisors Elmārs Seņkovs.

„Jautājums ir, kā mēs par viņiem runājam. Mēs varam romantizēt, varam taisīt skarbi vai komiski, bet viņi ir, un viņi ir lielākā Latvijas daļa. Tikai caur viņiem mums ir jāsaprot, kāda ir Latvija. Viņu problēmas ir tiešas, kamēr mums, pilsētniekiem, reizēm paliek garlaicīgi, un mēs sākam izdomāt sev pseidoproblēmas. Viņi neko jaunu neizdomā, runā tieši un patiesi. Un tā ir tā situācija Latvijā, lai mēs saprastu, kur esam un kā dzīvojam. Jo no pilsētas vien nevaram spriest, kas ir Latvija,” saka Seņkovs.

Autori uzsver, ka pārspīlējumi un groteska izrādē lietoti apzināti. „Tās ir divas dienas trakas ģimenes dzīvē,” saka Agnese Rutkēviča.

Arī izrādē bieži dzirdamā lamāšanās savā ziņā ir formas turpinājums.

Izrādes vizuālajā noformējumā mākslinieks Reinis Suhanovs radījis nosacītu vistu kūts atmosfēru - vistu apveidi it kā ganās virs aktieru galvām un „ienākuši” arī skatītāju zālē. Arī izrādes notikumu fons ir nemitīga klukstēšana. Cilvēki runā daudz, bet viens otrā neklausās.  

„Bieži vien, klausoties, kas notiek Latvijā, man rodas iespaids, ka mēs runājam par vienu un to pašu lietu, bet tāpat mēdzam sakašķēties un nedzirdēt, ko mēs runājam. Kaut kādas ambīcijas, ego, savas problēmas risināšana bieži vien noved līdz tādam kraham kā šajā lugā, kur jau viss ir par vēlu,” saka režisors.

Līdz ar izrādes varoņiem stresu uz skatuves uztur arī saimniecības vienīgais gailis, kuru visnotaļ reālistiskā manierē atveido aktieris Armands Berģis.  Lugas autore skaidro - kad cilvēki strīdas, viņos kaut kas mirst, ko simboliski atspoguļo arī gaiļa uzvedība.

Bruno lomas atveidotājs Ģirts Jakovļevs atzīst - šī ir sarežģīta dramaturģija, un arī darbs pie lomas nav viegls.

Nav viegli… Visa tā ellīgā dzīve tajā „vistu kūtī”. [..]  Ne par velti lugas pieteikums ir „traģikomēdija par kādu karu”. Tur ir karš, jā. Mēs visi tur karojam līdz pat jēgas zudumam un sajukumam,” saka Jakovļevs.

Lugas autori cer, ka līdzās kaislību drāmai izrādē varēs nolasīt arī stāstu par paaudzēm: plaisu starp pilsētu un laukiem, spēju sarunāties starp vecajiem un jaunajiem.

Izrāde „Mans nabaga tēvs” Nacionālā teātra lielajā zālē priekškaru vērs ceturtdien, 11.septembrī.

 

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti