Kā vēstīts Lietuvas medijos, par leģendārā režisora nāvi medijiem pavēstījis viņa radinieks, Seima vicespīkers Arvīds Ņekrošus. Pēc ceļojuma režisors sajuties slikti un nogādāts slimnīcā, kur naktī devies mūžībā.
21. novembrī Eimuntam Ņekrošum apritētu 66 gadi. Atvadīšanos no režisora organizēs valsts, taču apbedīšanas ceremonija būs privāta. Līdzjūtību Ņekrošus tuviniekiem izteikuši vadošie Lietuvas politiķi, akcentējot, ka tas ir milzīgs zaudējums Lietuvas kultūrai un jo īpaši teātrim.
“Man tā arī personiski ir ļoti skumja ziņa, jo es no Ņekrošus vismaz no spožākajiem laikiem esmu redzējusi gandrīz visas izrādes. Varu teikt, ka iespaida ziņā neko labāku laikam neesmu redzējusi,” sarunā ar Latvijas Radio raidījumu "Kultūras Rondo" atzīst latviešu teātra kritiķe Valda Čakare. “Pagājušā gadsimta 80. gados tas arī latviešu teātra publikai bija sava veida svētceļojuma teātris, kur tika braukts uz katru jaunu izrādi, kur parādījās arī recenzijas par Ņekrošus iestudējumiem Latvijas presē. Tas, kas toreiz visvairāk uzrunāja, bija Ņekrošus ārkārtīgi savdabīgais domāšanas veids.”
“Ja man jānosauc kāds spilgts piemērs poētiskajam jeb metaforiskajam teātrim, tas ir Ņekrošus. Vienalga, vai tie bija pasaules klasikas iestudējumi – Čehovs, Šekspīrs, vai tie bija kādi laikmetīgi teksti, kurus Ņekrošus pa savam pārstrādāja, viņš vienmēr to izrādes stāstu izstāstīja vizuālos tēlos,” teic Čakare.
“Te es arī pirmo reizi sastapos ar to, ka nav jāsaprot tā valoda, kurā runā aktieri, jo tas, kas notiek uz skatuves, ir nolasāms tieši no vizuālā stāsta. Vēl gribētu teikt, ka Ņekrošus bija izcils traģēdijas meistars, bet viņam bija arī brīnišķīga humora izjūta. Joprojām atceros iestudējumu "Deguns" pēc Gogoļa darba, kur bija vesela tāda teatrāla uguņošana sarīkota, apbrīnojami asprātīgi, apbrīnojami dzīvīgi. Ņekrošus aiziešana ir teātrim, pat pasaules teātrim liels zaudējums. Ir labi, ka ir viņa vairāku izrāžu video ieraksti, tas kaut mazliet ļauj to viņa dimensiju, grandiozo mērogu atsaukt prātā,” stāsta Čakare.
Savukārt Jaunā Rīgas teātra direktors Alvis Hermanis savā "Facebook" profilā vēstīja:“Pēc Jaunā gada, janvāra sākumā, Eimuntam Ņekrošum bija jāsāk mēģinājumi jaunai izrādei. Jaunajā Rīgas teātrī, Latvijā, kur viņu labi pazīst un apbrīno, bet kur viņš vēl nebija strādājis.
Kad bijām izlēmuši kaut ko darīt Rīgā, viņa pirmais piedāvājums bija iestudēt “Gilgamešu”. Pirmo dramatisko tekstu, ko sarakstījuši cilvēki uz akmens plāksnītēm. Šī izvēle par Ņekrošu pasaka daudz, par viņa nemitīgajām alkām cilvēka dvēselē un noslēpumainajā mūsu eksistences traģēdijā rakt tik dziļi, cik vien iespējams.
Diemžēl šis piedāvājums neatbilda mūsu aktieru ansamblim, jo mums nav pietiekami daudz jaunu aktieru šādam materiālam. Tad es ierosināju uzvest Ibsena lugu “Brands”. Man šķita, ka Branda vientulība un radikālisms lieliski saderēsies ar to ceļu, kuru savā dzīvē un mākslā gāja Ņekrošus pats. Viņš dedzīgi piekrita šim piedāvājumam un nekavējoties sāka gatavot iestudējumu. Nolēmām sākt mēģinājumus pēc Jaunā gada…
Bieži saka, ka darbs teātrī nozīmē dzīvot garīgu dzīvi. Faktiski tā nav taisnība. Varbūt tikai ļoti izcili cilvēki cenšas to piedzīvot. Savā dzīvē esmu sastapis tikai vienu šādu personu.
Eimunts Ņekrošus bija cilvēks, kurš pamanījās savienot teātra praksi ar garīgo. Viņš bija īstens teātra mūks."
