Mūžībā aizgājis Liepājas teātra aktieris Jānis Kuplais

Mūžībā aizgājis Liepājas teātra aktieris Jānis Kuplais (1.06.1941.-22.08.2015.), pavēstīja Liepājas teātra pārstāvji.

Liepājas teātris vēsta: "Dažreiz vārds pasaka priekšā cilvēka būtību. Kuplais - tā patiešām varēja teikt par aktieri Jāni Kuplo. Viņa talants bija kupls. Kā koks - sulīgs, krāsains un dabisks. Viņš piederēja pie tiem māksliniekiem, kam teātra spēlēšana ir godam padarāms darbs, kas prasa noteiktu „funktieri” (tas bija Jāņa iemīļots vārdiņš!), amata prasmi un vīra stāju, bet neaizklāj apvārsni. Teātris nebija svarīgāks par dzīvi, tas nebija visa sākums un gals, un šī lietu kārtība bija Jāņa Kuplā aktiera spēka avots. Viņš pazina dzīvi, zināja pietiekami daudz par cilvēka dabu un arī sevi pašu, un tālab spēja radīt kuplus tēlus, kuros bija visas iespējamās krāsas.

Jānis Kuplais atnāca uz Liepāju 1965.gadā, drīz vien pēc Teātra fakultātes beigšanas, paguvis studiju laikos piestrādāt arī Jaunatnes teātrī. Tas bija brīdis, kad par galveno režisoru kļuva Andrejs Migla, un viņa iestudējumos jaunajam aktierim bija krietni daudz lomu. Bet īsti viņš lika par sevi runāt, kad 1968.gadā nospēlēja Lukasu Joza Gruša lugā "Mīla, džezs un velns". Režisors uzveda uz skatuves jaunos varoņus, kam nepiemita nekas no padomju jauniešu ideālā kanona - tā bija laika un apstākļu iebojāta paaudze.

Aktieris ir tā profesija, kur daudz kas atkarīgs no fiziskā veidola. Dažiem tas ir nepārkāpjams rāmis, bet Jānis Kuplais palaikam prata to padarīt nemanāmu. Pēc dabas un skata pats rāmums un labdabība, lomās viņš varēja būt briesmīgs, pa īstam ļauns, tāds, ka vairs nav ko meklēt, "kur ļaundaris ir labs", kā to māca aktiermeistarībā. Lukasā tas ieskanējās pirmoreiz. Pēc tam nāca cietuma bieds Vecais H.Luika lugā "Striptīzs akmens sanatorijā" (1973) - vaibsti atslāba un nošļuka, seja kļuva nepazīstama un smaga, tāpat kā skatiens. Krietni vēlāk Naura Klētnieka iestudētajā Šekspīra "Karalī Līrā" (1986) viņa Kornvols bija glums un pretīgs kā krupis, kad ļaunīgā priekā izspēra acis Glosteram. Šīs lomas bija skaidrs pretstats Jāņa paša personībai, bet viņš zināja, ka tādi cilvēki ir, un nebaidījās nepieciešamās krāsas meklēt un atrast arī sevī.

Liekas, tas bija spilgtais kinorežisors Aleksandrs Leimanis, "Vella kalpu" radītājs, kas savā vienīgajā Liepājas gadā atklāja Kuplā talantā ekscentrisku šķautni, īstu spēles prieku, kas nerēķinājās ar psiholoģiskā reālisma prasībām, taču saglabāja mākslas patiesību. Leimaņa rosināts, aktieris asā groteskā nospēlēja Majoru I.Erkēņa lugā "Tots, citi un majors" (1971).

Līdz spožumam šo šķautni Kuplais nopulēja sadarbībā ar Valdi Lūriņu, radot titullomu J.Hašeka "Šveikā" (1986) un Tēvini J.Janševska "Precību viesulī" (2000). Kuplā Šveiks, iespējams, bija visnozīmīgākais starp latviešu teātra "krietnajiem kareivjiem". Arī tāpēc, ka izrāde bija skaidrs Atmodas priekšvēstnesis, tā bezbēdīgi un drosmīgi ņirgājās par triekas ķertajiem ķeizariem un tautām, kas šķietami līksmoja aiz daudznacionālās impērijas žoga. Un Kuplā Šveiks bija šīs izrādes centrs un nagla - gudrais, kurš atļāvās būt āksts, lai runātu patiesību. Toties viņa tenku taša Tēvine "Precību viesulī" iemiesoja līksmu un atbrīvotu ekscentriku - duetā ar Jāņa Dreiblata Pētereni viņas spētu zirgam iestāstīt, ka tas ir zivs, tik pārliecinātas par savu taisnību abas bija.

Lomu bijis daudz. Teātrī glabājas formulārs, kur sākumā ailītes ar lomām, lugām un režisoriem aizpildītas Jāņa paša skaidrajā un vērienīgajā rokrakstā, pēc tam jau to darījuši citi. 2004.gadā A.Eglīša komēdijā "Par purna tiesu" nospēlētajam zirgu puisim Dzenžam ir 124.kārtas numurs. Un tad Kuplais pateica - viss. Nav vērts, ja vairs nav tā krampja un intereses, kas kādreiz.

Viņš aizgāja no teātra, bet saglabāja gaišo un labdabīgo attieksmi pret šo namu un kolēģiem. Viņam vienkārši bija citas lietas darāmas, dārzs kopjams, mazbērniem daudz kas ierādāms. Nu arī šīs lietas ir padarītas."

Atvadīšanās no aktiera notiks 29. augustā plkst. 13 Liepājas teātrī.

Saistītie raksti
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti