Brīniņa Nelsonu pazīst ļoti maz. Viņa iedvesmojusies no viņa darbības un intervijām. Viņu dziļi aizkustinājusi diriģenta atklātība, vienkāršība un mīlestība pret to, ko viņš dara. Mono izrādes stāsts ir nevis par panākumiem, bet par spēju atvērt sirdi.
Nelsons Kristīnē radīja vēlēšanos tikpat dabiski un vienkārši runāt par sevi un savu aicinājumu. Diriģenta pārdomas esot izteikušas Kristīnes personīgās izjūtas un iemeslus, kādēļ viņa nodarbojas ar savu profesiju – deju.
Viņa grib izmēģināt iemiesoties Nelsonā - cerībā saskatīt viņā sevi.
"Viņš jau iznāk, un visi atplaukst. Un man liekas, tas iemesls ir tieši viņa pateicība un mīlestība pret to, ko viņš dara. Tas, kas uz mani atstāj iespaidu, ir vienkāršība. Neatkarīgi no tā, cik ilgi viņš darbojas savā sfērā un kādus sasniegumus viņš būtu sasniedzis. Tas, kā viņš runāja ar cilvēku, kas viņu intervēja, man radīja iespaidu, ka šis cilvēks ir tik vienkāršs. Un tas ir tas, ko es gribētu saskatīt sevī un saskatīt jebkurā cilvēkā, ka neatkarīgi no tā, kas notiek viņa dzīvē, būt spējīgam būt tik patiesam, vieglam, ar cieņu pret jebkuru cilvēku. Un tas uz mani atstāj iespaidu," stāsta dejotāja.
Brīniņa ir neatkarīgā horeogrāfe un dejotāja. Piedalījusies vairākos starptautiskos projektos. Bijusi nominēta Spēlmaņu nakts balvai. Dzīvo un strādā Cīravā.
"Dzīvoju kopā ar savu ģimeni, ar savu vīru un kaķi. Mums ir māja mežā. Dzīvoju Cīravā, jo tur ir Cīravas dzirnavas. Tas ir aicinājums, kas nonācis pie mana vīra. Viņš tur veido neformālās izglītības centru, rezidenču centru māksliniekiem, veido pasākumus. Es kā dejas misionāre stāstu par deju, aicinu cilvēkus vairāk kustēties un atbrīvoties. Cīrava, kas ir manas mājas, ir mūža rezidence priekš manis, kur man ir telpa un laiks sevi izzināt," skaidro Brīniņa.
