Daņiļevičs stāstīja: “Uzreiz, kā sapratām, ka savās “Dzirnu” mājās vairs nevarēsim ar bērniem tikties, tā mēs sākām domāt, kādā veidā sūtīt bērniem informāciju, kā sūtīt viņiem treniņu stundas.
Jo es zinu pats no savas pieredzes, ka var, nu, nedēļu nedejot dejotājs. Pēc nedēļas – tas ir ārprāts, ka drausmīgi gribas kaut ko darīt.
Tāpēc mēs viņiem sūtījām skolotāju sagatavotus materiālus.”
Savukārt bērni un jaunieši atpakaļ sūta video ierakstus ar paveikto. Uz jautājumu, vai no attālinātās mācīšanās necieš rezultātu kvalitāte un audzēkņu čaklums, Daņiļevičs atbildēja:
“Protams, varētu vēlēties to čaklumu tādu čaklāku, bet katrā ziņā tā asprātība un tie momenti, it sevišķi, kad vēl piedalās vecāki un brāļi, māsas un tiek izmantota visa mājas scenogrāfija – tas viss tiešām priecē.”