100 Latvijas pirmizrādes

Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes "Putnu opera" (LNOB, 2000)

100 Latvijas pirmizrādes

Uģa Brikmaņa izrādes "kkk.gretchen.riga.lv" un "Septiņi dziedājumi par sapni garu"

Sezonas krāsa ir dzeltenā! Astora Pjacollas "Dzeltenais tango" (1998)

Ar asinīm, sviedriem un dzelteno krāsu. Kā tapa leģendārais iestudējums «Dzeltenais tango»

"Sezonas krāsa ir dzeltenā!” Tā muzikoloģe Olga Pētersone avīzē "Rīgas Balss" rakstīja 1998. gada 14. aprīlī, dienu pēc horeogrāfisko noveļu "Dzeltenais tango" pirmizrādes Latvijas Nacionālajā operā.

Astora Pjacollas mūziku un Allas Sigalovas horeogrāfiju 17 miniatūrās izdejoja Inese Dumpe, Inita Rumjanceva, Marians Butkēvičs, Raimonds Tirners un Aleksejs Avečkins, pati Alla Sigalova, kā arī Egle Špokaite un Mindaugs Baužis no Lietuvas.

"Dzeltenā ir mana mīļākā krāsa," intervijās apgalvoja Sigalova.

"Un man liekas, ka tajā ir koncentrējies viss – gan kaislības, gan vientulība, gan saule – tas ir visu noskaņu un īpašību spektrs. Man radošais process asociējas ar dzelteno krāsu. Un tas nav mazāk svarīgi, ka arī Gidonam Krēmeram dzeltenā ir mīļākā krāsa.”

Inita Rumjanceva un Raimonds Tirners

Tieši Krēmers dažus gadus iepriekš Allu Sigalovu iepazīstinājis ar Pjacollas mūziku, piedāvājis iestudēt piecus tango un kopā ar viņu uzstāties Pjacollam veltītā turnejā, bet vēlāk "Kremerata Baltica" kvarteta sastāvā arī muzicējis "Dzeltenā tango" pirmizrādēs Rīgā. Krēmers tolaik Pjacollu ieskaņojis un daudz spēlējis koncertos, un "Dzeltenais tango" daudziem Latvijas klausītājiem atklājis šīs dejas valdzinājumu.

Gidons Krēmers uzsver: "Tā enerģija, ko izjutu, klausoties Pjacollu, bija fantastiska. Un reiz arī pats sāku spēlēt Pjacollas mūziku, drīz vien saprotot, ka tā mani ļoti iedvesmo, šajā mūzikā jūtos kā mājās. Esmu laimīgs, ka šo mūziku esmu atklājis, tā kļuvusi par daļu no manis, ir palīdzējusi man paraudzīties uz laikmetīgo mūziku no cita skatpunkta."

Viss sākās Jūrmalas kafejnīcā

Alla Sigalova – horeogrāfe no Krievijas – allaž labprāt viesojusies Latvijā. "Nevis es atradu tango, bet tango un Krēmers atrada mani. Klausījos ierakstus un apsolīju, ka iestudēšu izrādi. Tad mēs nejauši satikāmies Jūrmalā, sēdējām kafejnīcā, un es stāstīju, kā to vajadzētu veidot, bet Krēmers atbildēja: "Daudzi horeogrāfi ir centušies, bet vēl ne reizi nekas labs nav sanācis”." Allai Sigalovai tomēr sanāca. Turklāt vēl pirms "Dzeltenā tango".

Atceras baleta vēsturniece un pedagoģe Gunta Bāliņa: "Pašās pirmajās Mihaila Barišņikova viesizrādēs tika parādīts 18 minūšu fragments, kur Alla bija veidojusi ļoti kompaktu horeogrāfiju – līdz pēdējai detaļai bija visu noslīpējusi!

No māksliniekiem viņa bija dabūjusi ārā visu – emocionāli, fiziski un ķermeniski, ko no dejotāja vispār var sagaidīt uz skatuves.

Un tad Andrejam Žagaram radās doma piedāvāt viņai iestudēt pilnu izrādi, bet tā vairs neizskanēja ar tādu rezonansi kā pirmoreiz. Vairs nebija tā pienesuma, kas 18 minūtēs. Visa bija par daudz."

Pēc "Dzeltenā tango” pirmizrādes viedokļi dalījās, dažus no tiem apkopojusi Olga Pētersone.

Nekā dziļāka un spēcīgāka mēs pēdējā laikā neesam redzējuši. Izrāde atņem enerģiju, pārāk daudz agresijas. Tas viss tikai estētiem. Tas ir saprotams visiem. Samāksloti. Stilīgi, taču nedzīvi. Pārāk stiepti, varēja saīsināt līdz četrdesmit minūtēm. Ak, ja vēl būtu trešais cēliens, žēl, ka tik ātri beidzās. Devos uz izrādi un domāju, ka viss mani kaitinās. Bet tagad teikšu tikai vienu – tas bija satriecoši!

Kaislība, manipulācija, asinis

Izrādes pamattēmas – satikšanās, šķiršanās, kaislības, mīlestība, vientulība. Katram izpildītājam izstrādāta individuāla tēla līnija, un no tās veidojušās tēlu savstarpējās attiecības.

"Izrādē bija iesaistītas ļoti spilgtas personības, talantīgi dejotāji, arī man bija ļoti brīnišķīgs partneris – bijām sadejojušies tiktāl, ka jau likās – kopā varētu iet "zirgus šaut”. Jutām viens otru, radījām vienu no brīnišķīgākajiem tēliem šajā izrādē," atceras baleta māksliniece Inita Rumjanceva.

Raimonds Tirners stāsta: "Līdz "Dzeltenajam tango" dejoju klasisko baletu – kad Alla atbrauca un iestudēja viencēlienu, viss darbs bija gluži kas citāds, un pilnīgi negaidīti – man patika!"

"Ar dejotājiem mums izveidojusies īsta kompānija. Tā īpašā gaisotne, kas man ir ļoti dārga.

Sākumā es ar viņiem biju stingra – tāda profesija. Taču viņi, protams, jūt mīlestības vilni, kas plūst no manis. Un viņi strādā, kamēr krīt no kājām,” savulaik sacījusi Alla Sigalova, atzīstot, ka horeogrāfa un pedagoga darba pamatā ir manipulācija ar cilvēkiem.

"Tā ir manipulācija, kas vērsta uz to, lai dejotājā atraisītu visu to labāko, emocionāli spilgtāko un īpašāko, kas viņā ir. Var jau manipulēt arī nežēlīgi, bet šī ir manipulācija vārda vislabākajā nozīmē, manipulācija, kas veicina radošumu.”

Ne visi spēja izturēt Allas Sigalovas skarbo, pat drakonisko darba stilu. Tomēr iestudējumā "Dzeltenais tango" iesaistītie, arī Inita Rumjanceva un Raimonds Tirners, iemācījušies tam pielāgoties.

Inita Rumjanceva saka: "Ņemot vērā, no kurienes viņa pati nākusi, Alla atbilstoši savam temperamentam un raksturam mīlēja pielietot ļoti spēcīgus terminus, bet mums ar tiem nebija problēmu – uz visiem pārmetumiem mīļi pasmaidījām. Viņa nevarēja saprast – kāpēc viņa uz mums dusmojas, bet mēs stāvam un smaidām."

Tirners atceras: "Viņa pati izvēlējās, ar ko grib strādāt, un mums izveidojās tā saite, kad pretpoli pievelkas. Alla to labi izmantoja. Mums izveidojās ļoti labas savstarpējās attiecības – sapratām, ko viens no otra grib un kā veidojas spriedze.”

""Dzeltenais tango", iespējams, var likties arī nepieņemams, taču tāpēc vien to tūlīt nevajadzētu noraidīt. Ir vērts aiziet uz šo izrādi, jo tā satur krietnu emociju lādiņu," laikrakstā "Diena" vērtēja Baiba Beinaroviča.

Savukārt Olga Pētersone atzīst: "Daudzi nāca uz izrādi, nezinot, ko viņiem rādīs. Domāja, ka būs tango vispārpieņemtajā jēgā – zibenīga, aizraujoša, dekoratīvi erotiska darbība, bet saņēma triecienu pa saules pinumu. Alla Sigalova un viņas partneri dejoja ne tango vispār, bet Pjacollas mūziku. Pat nedejoja, bet izpauda to – tēloja, dziedāja ar savu ķermeni.”

Lai pie šāda stila nonāktu, klasiku dejot radušajiem māksliniekiem nācies strādāt caur sviedriem un asinīm. 

Inita Rumjanceva neslēpj: "Bija mēģinājumi, kas notika naktīs, pēc izrādēm.

Bija brīži, kad domāju – kritīšu un neizturēšu. Mums nācās sevi lauzt – 19 gadus dejojot klasiskās lomas, tiek iesaistītas pavisam citas muskuļu grupas – uz saliektiem ceļiem staigāt bija ļoti nepierasti un sāpīgi.

Nevarēju nokāpt pa trepēm, apsēsties.”

"Jā, viss sāpēja, bet mums bija ļoti laba skolotāja – Alla Sigalova, kura katru kustību parādīja līdz sīkumiem," atceras Raimonds.

Tango ir noskaņa un sentiments,
Jūtas kustībā un ritmā,
Tango ir kaisle.
Tango ir pauze un pagrieziens, un muskuļu sports
Mūzikā, kuras balsts ir akcents un uzsvērums,
Straujš un spējš.

Astors Pjacolla

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti