Daudz laimes, jubilār!

«Daudz laimes, jubilār!» Mākslinieks Roberts Koļcovs

Daudz laimes, jubilār!

Daudz laimes, jubilār! Mākslinieks Roberts Koļcovs

Daudz laimes, jubilār! Aktrise Madara Botmane

Aktrise Madara Botmane: Laime ir izvēle

Grūti pateikt, kas Madara Botmane ir vairāk – aktrise vai tērpu māksliniece. Viņa, absolvējusi gan Kultūras (2011), gan Mākslas akadēmiju (2017), arī balvas saņēmusi abās jomās. Uz interviju ciklā  "Daudz laimes, jubilār!" ierodas smiekliem dzirkstot, gaiši brūnā, ķermeņa kustības iezīmējošā adītā tērpā un tam pieskaņotos gaišos zābakos. Tas neļauj vienaldzīgam palikt arī Andrejam Volmāram, raidījuma vadītājam. Diezgan spilgti zaļajās Madaras acīs, kurās, kā pati apgalvo, esot arī brūni punktiņi, iezaigo izaicinājuma prieks, un saruna var sākties.

Madara no paša sākuma ir ļoti atvērta un, runājot par savu tēlu, atzīstas, ka sākotnēji par viņu var rasties cits iespaids, nekā ir patiesībā: "Esmu perfekcioniste, pat ļoti riebīga perfekcioniste. Ar šo es cīnos, mokos, mēģinu tikt vaļā. Un, šķiet, ka pēdējā laikā man jau sāk izdoties!" Taču tajā pat laikā jaunajā aktrisē ir daudz azarta: "Jā, tā ir – man ir tā trakā puse, kas prasa savu. Prasa ēst, jo citādi es jūtos izsalkusi!"

Intervijas sākumā, kā allaž – dāvana. Madara saņem grāmatu par Aleksandru Beļcovu, ļoti daudzpusīgu mākslinieci, leģendārā Romana Sutas sievu. Raidījuma vadītājs uzsver, ka arī Madara pati ir ļoti daudzpusīga. Un arī vīrs viņai slavens – režisors Regnārs Vaivars.

"Vai zini, kas man vislabāk patīk jaunās grāmatās? Tā ir smarža! Tikko no tipogrāfijas!" Botmane iesmaržo jaunās grāmatas vēl cietās lapaspuses, tad turpina par vīru. "Es saprotu, ka sabiedrība reizēm mēdz uztvert mani – jā, viņa jau apprecējusies ar režisoru! Bet nē! Es jau apprecējos ar vīrieti, cilvēku, kas mani savaldzināja. Ar to, kas viņam ir te (rāda uz sirdi) un te (rāda uz galvu). Ne jau tāpēc, ka viņš bija un ir veiksmīgs režisors!"

Interesanti, ka Madara sākumā pati gribēja būt režisore, taču tad pārdomāja: "Es sapratu, ka esmu par jaunu, par tukšu vēl šai profesijai. Kaut kādā mērā gan režijas darba specifiku es izmantoju – modes mākslā."

Madara Botmane veidojusi kostīmus dejotājas Elzas Leimanes un komponista Reiņa Sējāna viencēliena izrādei "Vārna" (2016, LNO) , Lindas Leen dziesmas "Who is in Charge" videoklipam (2017), bijusi arī Latvijas Nacionālā teātra aktieru fotogalerijas tēlu koncepcijas autore un īstenojusi citus projektus. Savukārt par darbu izrādē "Alise Brīnumzemē" (Nacionālais teātris) un "Purva bridējs ugunī" (Liepājas teātris), viņa saņēma "Spēlmaņu nakts 2020"  balvu nominācijā "Gada kostīmu mākslinieks".

Grūti noticēt, ka Madara nav dzimusi galvaspilsētā, bet ir kurzemniece: "Jā, esmu lauku meitene, pieradusi pie klusuma, dabiskām smaržām. Mana mamma joprojām dzīvo tur, Kandavā. Bērnībā man bija tādi vaigi, ka man bieži kāds ieķērās vaigos, tā: ūhu-hū! Es nesapratu, kāpēc viņi man ķeras vaigos? Tagad vairs tādu vaidziņu man nav. Bet toreiz, kad atbraucu uz Rīgu, tad vēl bija."

Pirmais gads Rīgā bijis ļoti grūts, nevarējusi pierast pie pilsētas, pat elpot bija grūti. "Tā patiešām bija! Bet, kas neriskē, tas nedzer šampanieti!" smejas Madara. "Tagad citi domā, ka esmu 100% rīdziniece. Arī pati varu teikt – Rīga noteikti ir manas mājas!"

Ar Kandavas laiku saistoties daudz skaistu atmiņu, arī pirmais skūpsts – 15 gados. "Un tas ieilga uz gadiem 5-6," nosmaida aktrise. "Mūsu attiecības ar to puisi turpinājās vēl Rīgā. Bet nu – kam jābeidzas, tam jābeidzas. Tā ir. "

Audzināšana bērnībā bijusi cienoša, bet nopietna, stāsta aktrise: "Man bija ļoti stingrs opis. Bet kopumā varēju darīt, ko gribu. Galvenais noteikums – uzņemties atbildību." To vajadzēja, lai vienlaicīgi beigtu divas skolas –Madara mācījusies Kandavas Kārļa Mīlenbaha vidusskolā, kā arī Kandavas Mākslas un mūzikas skolā.

"Tagad man pat ir grūti: jau no jaunības laikiem esmu ļoti atbildīgs un nopietns cilvēks. Es mācos ķert baudu, priecāties. Jo – kāda gan bez tā nozīme tam, ko tu dari, vai ne?" retoriski pārvaicā māksliniece.

Patiešām, ne jau balvu dēļ vien mēs strādājam. Arī. Bet, pirmkārt, savas pašrealizācijas dēļ, skaidro Madara:

"Man dzīvē svarīgākais: dzīvot interesantu, jēgpilnu, uz attīstību vērstu dzīvi. Un, ja tā nav, tad manī rodas mokas.

Un es domāju, ka cilvēks var veidot savu dzīvi, uzņemties atbildību par to, justies piepildīts."

Otra lieta, kas dzīvē iepriecina – kolēģi, līdzcilvēki. Madara ir gandarīta, ka strādā vienā teātrī ar savu kursa vadītāju – režisoru Edmundu Freibergu, ka jauka sadarbība veidojas arī ar režisoru Valteru Sīli. Un kā vienu no visu laiku brīnišķīgākajiem kolēģiem min Uldi Dumpi.

"Tikai vienu reizi esmu redzējusi, ka Uldis Dumpis pukojās. Pamatoti pukojās. Bet tikai vienu minūti," aktrise mazliet kavējas stāstīt par emocionāla saspringuma brīdi teātra mēģinājumā, lai nepateiktu skarbu frāzi par kādu no kolēģiem. "Mēģinājuma laikā izskanēja frāze no režisora (neteikšu, no kura): "Spēlējiet dzīvāk!" Tad Uldis Dumpis apskaitās. "Ko nozīmē "spēlējiet dzīvāk"? – viņš teica. "Ja mēs divus mēnešus stāvam šeit un grozām galvas tikai šurpu turpu?" Un tas arī bija viss... Bet varbūt tas man tikai likās. Tā kā es neko nezinu," atrunājoties no prasības stāstīt kaut ko vairāk, smejoties atgaiņājas aktrise.

"Arī Ģirts Jakovļevs, tāpat kā Dumpis, tik smalkjūtīgi māk atbalstīt jaunos kolēģus! Patīkami sadarboties vienmēr arī ar Lolitu Cauku, Lāsmu Kugrēnu, piemēram, Valtera Sīļa režisētajā "Osedžas zemē". Lieliski kolēģi un lieliski cilvēki," komentē Madara.

Taču ir vēl kāds, šķiet, īpašāks par īpašajiem. Un tas ir Maestro Raimonds Pauls.

"Es vienmēr būšu ļoti pateicīga Raimondam Paulam. Man ir bijusi laime strādāt un būt vienā telpā ar Maestro. Ne tikai viņa mākslas lielumā, bet arī viņa cilvēcības jaudā.

Tā, manuprāt, ir ļoti liela. Milzīga. Un tas, ka esmu varējusi to baudīt vairākus gadus… Tāda dāvana! Mans prioritāšu paldies numur viens noteikti ir Raimondam Paulam."

Savulaik arī Raimonds Pauls par dziedošo aktrisi izteicies komplimentāri: "Parasti es pielīpu ne tikai pie balss, bet arī pie sejas. Jā. Un sākumā viņa tā neatklājās, bet tagad es jūtu, ar katru mēģinājumu kaut kas vairāk un vairāk viņā parādās. Un tāpēc es arī nolēmu vienu no Noras dziedātām dziesmām uzticēt šai jaunajai un simpātiskajai meitenei."

Duetā ar Juri Jopi tikušas izpildītas vairākas Paula dziesmas, ko Madara atceras ar sajūsmu: "Kādreiz mums ar Juri nebija tās labākās attiecības, bet tagad viss ir mainījies. Es laikam ne par viena cilvēka jokiem neesmu smējusies tik ļoti, tik skaļi… Es pat nevaru to aprakstīt! Viņa asprātība un joki ir... Kā lai saka? Ārpus laba un ļauna. Viņš man ir kļuvis ļoti tuvs un mīļš cilvēks!"

Vairākkārtīgi dziedāts arī Raimonda Paula jubileju koncertos, kas pēdējos gados notiek Nacionālajā teātrī. Un par kādu no tiem aktrisei ir īpašs stāsts: "Mums ar Raimondu Celmu (Nacionālā teātra arī dziedošais aktieris, jaunāks kolēģis -red.) jādzied, un man uznāk "organiskā" klusēšana. Es veros Raimondā un pēkšņi apjaušu, ka jādzied taču bija man pašai. Un ko es? Apmulsumā nodziedu Raimonda Celma partiju! Pie tam, pati zīmīgi paskatoties publikā, sak – re, kā tie jaunie aktieri jauc tekstus!? Kaut gan vainīga esmu es pati. Nu ko? Tagad šis stāsts joprojām klejo pa teātri."

Turpinot par Paula mūziku, Madara saka, ka ļoti patīkot albums "Naktsputni": "Es zvejoju arī tās nepopulārākās Maestro dziesmas, ne tikai plaši zināmās. Piemēram, vēl man ļoti patīk Paula cikls ar Imanta Ziedoņa tekstiem. Un kā gan man ir laimējies, ka pati esmu varējusi šīs dziesmas arī dziedāt!"

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt