Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš un Taira Zoldnere no Amerikas spēlē Anšlavu Eglīti un viņa sievu, mākslinieci Veroniku Janelsiņu Sanfrancisko Jaunā teātra izrādē "Anšlavs un Veronika".
Iestudējumu par latviešu emigrācijas gaitām pēc Raimonda Staprāna lugas motīviem veidojušas režisores Māra Luisa (Māra Lewis) un Karīna Vasiļevska-Dāsa. Tas jau piektdien, 30. jūnijā, divās izrādēs nonāks pie skatītājiem kultūras centrā "Siguldas devons". Savukārt režisora Viestura Meikšāna izrāde "Ķēves dēls Kurbads" ceturtdien, 29. jūnijā, iemājos radošajā kvartālā "Zeit" Līgatnē.
Latvijā ielidojušas pirms Jāņiem, nedēļas sākumā atnākušas uz interviju "Latvijas Radio", dāmas no Sanfrancisko Jaunā teātra pat te ātri atrod kādu stūrīti, kur mēģināt.
Lai arī teātris nav pamatdarbs, izaugsmei ir svarīga loma, stāsta Māra Luisa:
"Teātris nav profesionāls, bet mēs tiecamies uz profesionālo līmeni. Ļoti daudz mācāmies, iesaistām profesionāļus: Gundaru Āboliņu, tagad – Kasparu Znotiņu, režisoru Viesturu Meikšānu. Tas mums palīdz augt."
Režisore Māra Luisa savulaik Latvijas Universitātē lasījusi lekcijas Starptautiskajās ekonomiskajās attiecībās, bet Kalifornijā kļuvusi par jogas skolotāju. Tur, sākotnēji Laimoņa Siliņa vadītajā Sanfrancisko Mazajā teātrī, varējusi ļauties teātra valdzinājumam, ko iemīlēt ļāvis arī tēvs, Nacionālā teātra aktieris.
Savukārt Taira Zoldnere, ko uz skatuves redzēsim Anšlava Eglīša dzīvesbiedres Veronikas Janelsiņas ampluā, ir studējusi medicīnu, taču šobrīd raksta Amerikas latviešu avīzē "Laiks".
"Kaspars Znotiņš ieradās, pirmajā mēģinājumā abi uzkāpām uz skatuves, viņš sāka runāt, un es sapratu, ka to enerģijas lādiņu, ko aktieris izlieto uz skatuves – tas man vēl ir jāiemācās. Mums bija pieci kopīgi mēģinājumi Sanfrancisko, es mācījos no Kaspara, cik vien varēju," saka Taira.
Kā Sanfrancisko teātris ieguvis tik īpašu mentoru, kā tas uzrunājis sadarbībai arī režisoru Viesturu Meikšānu? Amerikas viešņas smejas – ar drosmi.
Četrām aktrisēm un režisorēm, kas atnākušas uz interviju, apņēmības netrūkst – Karīnai Vasiļevskai-Dāsai, piemēram, ir Bērklija Universitātes doktores grāds: "Es esmu sociālā antropoloģe ikdienā. Nodarbojos ar pētniecību, mācu studentiem akadēmisko rakstīšanu."
Karīna dramatizēja Valda Zepa romānu – sākotnēji, lai parādītu diasporas teātru festivālā "Laipa", kas pagājušogad notika Oslo, Norvēģijā. Izrādē darbojas arī vēsturiskas personības – literāts Jānis Akuraters, dainu tēvs Krišjānis Barons.
"Šī nav teika, bet cits darbs, kur ir gan birokrātija, gan visi citi tēli, kas dzen izrādi uz priekšu," stāsta Karīna.
Anita Grīnbenda, "Kurbadā" – Laimdota, ir ne tikai aktrise ar vairāk nekā 40 gadu pieredzi, kas gūta jau pagājušā gadsimta 80. gados Mineapoles Jaunatnes teātrī, bet arī Sanfrancisko Latviešu baznīcas Dāmu komitejas priekšniece, Kalifornijas latviešu sabiedrībā slavena pīrāgu un kūku cepēja. Viņas našķi vienmēr esot galdā mēģinājumos, uz kuriem dažas no manām sarunubiedrenēm ceļā mēro vairākas stundas. Lielu un mazu lomu viņām nav, piemēram, režisore Māra Luisa izrādē "Anšlavs un Veronika" būs skatuves strādniece.
Sanfrancisko Jaunais teātris šobrīd aktīvi organizē arī devīto diasporas amatierteātru festivālu "Laipa 2023", kas risināsies no 2023. gada 26. līdz 29. oktobrim.
