Viesturs Kairišs savos režijas darbos atkal un atkal atgriežas pie Raiņa. "Spīdolas nakts" Dailes teātrī ir likumsakarīgs vairāku apsvērumu iznākums. Režisors pie Raiņa ķeras kā pie stabila pamata, lai piedalītos diskursā par mūsu valsti.
"Es redzu, kāpēc Latvija stieg, es vienkārši to sajūtu, tieši esot procesā.
Es nevarēju saprast, ko taisīt, un tajos brīžos, kad tava valsts ir briesmās, kad viņai draud ārēji un iekšēji ienaidnieki, mums ir tikai viena figūra Rainis un viens materiāls "Uguns un nakts", bet es jau to biju taisījis.
Un mēs sākām domāt par ideju, kas ir Rainim izteikta, – valsts kā mākslas darbs, sapnis, un šis ir tas Spīdolas moments. Mēs esam aizmirsuši šo ideju par Latviju. Un to mēs gribējām atgriezt caur Raiņa skatījumu," par izrādes tapšanu sacīja Kairišs.
"Spīdolas naktī" uz skatuves satiekas Raiņa lielie simboliskie tēli, Smiļģa laika teātris un mūsdienu aktualitātes, tostarp, paša Raiņa pēdējā laikā notikušās raganu medības.
"Pagāja ilgs laiks, kamēr mēs apjautām un sajutām patiesībā to žanru, kā šīs vairākas pasaules sapludināt vienā, un izstāstīt to galveno stāstu, kas ir stāsts par Raini.
Es domāju, ka šī cīņa vēl turpinās," uzsvēra aktrise Ieva Segliņa, kas izrādē iemieso Spīdolas lomu. "It kā Smiļģa laika kostīmi un it kā Smiļģa laika brīžiem arī runas maniere un tādas lietas, bet tomēr mums ir diezgan gudri kaut kādā veidā jāiedod tas mūsdienās. Un tas, manuprāt, tiek panākts caur diezgan vajadzīgu arī ironijas devu. Ironija svarīgs moments šajā izrādē, ka mēs tomēr drusku smīnam par sevi."
Pēc dramaturga Matīsa Gricmaņa veiktā izpētes darba izrāde vienlaikus ir arī neliels detektīvstāsts. Tas ir mēģinājums caur Raiņa darbiem un idejām saskatīt iespējamo atslēgu vairākiem noslēpumiem. "Viens noslēpums par Raiņa nepabeigto triloģiju – "Uguns un nakts", "Imanta" un "Rīgas ragana", un es gribēju saprast, kas Rainim neļāva pabeigt šo triloģiju. Un otrs ir viņa nāves fakts, ko mēs līdz šim brīdim īsti nezinām, kā tas notika, un tās versijas diemžēl ir ļoti pretrunīgas, vai tie bija mūsējie vai cilvēki svešumā, kas pielika padenes, varbūt pats sevi līdz tam noveda," skaidroja dramaturgs.
Iestudējumā skatītājam ļauts ielūkoties Raiņa dzīvē un prātā. Šī loma uzticēta aktierim Arturam Krūzkopam, kurš norādīja: "Raiņa šaubas, uzskati, viņa mērķi, kādai jābūt ir Latvijai, un, manuprāt, ir ļoti svarīgi par to šobrīd runāt, jo mēs atkal esam kaut kādā ļoti līdzīgā kutelīgā situācijā kā 1929. gadā, kad Rainis par to runāja, pēc 10 gadiem mēs zinām, kas notika ar brīvo, neatkarīgo Latviju, un šobrīd arī tas viss, kas ir mums ir blakus kaimiņos, nu nevaram būt vienaldzīgi."
Izrādi novērtēt paspējuši pirmie skatītāji.
Dzejniece Māra Zālīte pēc pirmizrādes sacīja:
"Es esmu priecīga, ka tā ir atkal liela mēroga izrāde, lielu ideju, lielu domu izrāde, ļoti, ļoti aktuāla izrāde par mums, par šodienu, par latviešiem, tā kā visu cieņu.
Saviļņojošas beigas un ļoti interesanti aktuālie iespraudumi, ko šīs dienas lugas autors ir ienesis."
"Izrāde bija ļoti daudzpusīga, daudzslāņaina, un man patīk redzēt daudz atsauksmes arī uz citiem tēliem, lugām, cilvēkiem, un tas tiešām bija tāds baudījums," atzīmēja pirmizrādes skatītāja Jūlija Svece.
"Es esmu pat saviļņota, un ļoti, ļoti patīkami pārsteigta par šādu izrādi, varētu teikt, ka es esmu Kairiša režijas liela atbalstītāja un cienītāja. Un šī nu ir vienreiz viena mūsdienīgā skatījumā, tādā arī pietiekami dziļā," uzsvēra pirmizrādes skatītāja Ilze Kļava.
Savukārt literatūrzinātniece Gundega Grīnuma pēc pirmizrādes norādīja: "Tas, ka tik cilvēcisks un, no vienas puses, cilvēciski traģikomisks parādīts ir Rainis, bet viņš ne vienu brīdi nav ne degradēts, ne vulgarizēts, es domāju, ka darbā ir viss – gan cilvēciskums, gan Raiņa kā mūsu lielā cilvēka lielums. Tas ir, manuprāt, pats svarīgākais."
Šajā sezonā Raiņa radītie tēli un idejas uz Latvijas teātru skatuvēm sastopami daudz. Ar Raini sezonu sāka Nacionālais teātris, un pirms mēneša Raiņa darba iestudēšanas faktu svinēja Valmierā.
