Leģendas statusu iemantojis 1990. gadā Nacionālajā teātrī Mihaila Kublinska veidotais "Bezkaunīgo veču" iestudējums ar trim teātra grandiem Alfrēdu Jaunušanu, Jāni Kubili un Kārli Sebri.
Viņi lomas spēlēja cienījamākā vecumā, nekā Anšlavs Eglītis ierakstījis lugā, kurā varoņu vecums ir 60 plus – tam pilnībā savukārt atbilst Gata Šmita veidotās izrādes trīs veču atveidotāji. Tomēr šajā versijā galvenais būs viens no viņiem – Jura Lisnera atveidotais Jānis Bertolds. Kādēļ tā, skaidro režisors: "Tīri dramaturģiski šis darbs ir par vienu varoni. Gan romānā, gan lugā abi pārējie veči tomēr ir sekundārāka daļa. Likās, lai varētu šo viena emigrācijā dzīvojoša latviešu cilvēka iziešanas pensijā krīzi parādīt, izdevīgāk ir fokusēties uz vienu.
Lugas teksts kopumā ir ļoti maz mainīts un īsināts, visi tie varoņi tur ir, un, ja kāds gribēs redzēt tur večus, tad tie veči tur būs, bet šī izrāde ir nedaudz par kaut ko citu un tai ir liriskāks un jutekliskāks redzes leņķis."
Lugas galvenais varonis ir latviešu vīrs, kurš visu mūžu aizvadījis darbā, nodrošinot ģimeni, allaž bijis pieticīgs, pazemīgs, sievai pakļāvīgs, taču, aizejot pensijā, viņš nolemj beidzot padzīvot sev, lai arī pats sajustu dzīves garšu. Viņš atjauno draudzību ar diviem jaunības draugiem.
Vienu no viņiem – Longinu Laukmani atveido Voldemārs Šoriņš, kurš stāsta, ka, lai arī lugas komiskā nots ir klātesoša, akcents izrādē vairāk ir uz cilvēcisko vientulības izjūtu: "Tā jau laikam ir, ka cilvēks piedzimst viens un nomirst viens. Un tad, kad mēs, lūk, tuvojamies tai fināla daļai, man liekas, ka cilvēki mēdz tā kā iekapsulēties sevī, nogriezt visas saites, kas viņus vieno ar pasauli. Ir tādi, kas vieglāk tam padodas, un ir tādi, kas mēģina kārpīties līdz pēdējam brīdim, un šajā mūsu izrādē mēs mēģinām tvert to otro variantu – proti, ka cilvēki, jūtot jau varbūt kādu neizbēgamību, mēģina dabūt vēl vienu startu cilvēciskajās attiecībās. Katram no viņiem ir savi knifi, sava attieksme pret lietām, un tomēr šie cilvēki meklē viens otru, lai sajustos dzīvi viens caur otru."
Galvenā varoņa sievu Zuzannu – īsti sīkstu un pamatīgu latviešu sievieti – atveido Lāsma Kugrēna, kura stāsta, ka viņai izrāde ir stāsts par to, ko mēs katrs darām, kad dzīve mūs pēkšņi izsit no ierastās rutīnas: "Mēs ieslīgstam dzīves gaitā rutīnā. Rutīnas ir ļoti dažādas – ir dzīves rutīna, ir darba rutīna, ir slimības rutīna… Es pati esmu ar to saskārusies, ka tu ieslīgsti kaut kādā šajā stāvoklī un tu tajā tā ej un ej, un ej… Tā kā tāds darba zirgs. Tu esi uzlicis to nastu, un tu ej, un pēkšņi priekšā ir kaut kāds grāvis jeb aiza, un tev ir jāapstājas. Un tu nezini, ko darīt tālāk, jo tu esi tajā rutīnas stāvoklī, un tad – kā no tā stāvokļa tu ej ārā.
Un cik skaisti ir tad, ja tu tiec šim stāvoklim pāri un atrodi atkal veidu un prieku, kā dzīvot tālāk."
Galvenā varoņa dēlu – Jāni Bertoldu junioru izrādē atveido Ainārs Ančevskis, kurš atzīst, ka atgriezties pie leģendām apvītiem darbiem vienmēr ir riskants gājiens, tāpēc viņš iesaka šīs izrādes necensties salīdzināt, tāpat kā nenoskaņoties uz klasisku komēdiju: "Būs forši, ja cilvēki smiesies, bet es drīzāk to nosauktu par tādu kreņķīgu gabalu divos cēlienos ar cerīgām beigām. Principā stāsts ir par vientuļiem cilvēkiem, un tas nav tikai par tiem senioriem, bet visiem šajā lugā iesaistītajiem.
Tas laikam arī ir tas, kas bija aktuāls gan toreiz, gan tagad. Un lai kliedētu šo vientulību, tad katrs mēģina kārpīties laukā, kurš veiksmīgāk, kurš mazāk veiksmīgi."
Režisors Gatis Šmits sola noskaņā mīļu, siltu un gaišu iestudējumu. Tā pirmizrāde Nacionālajā teātrī – šovakar.
