Priekšvēsture
Dailes teātra aktieru ansambļa izpildījumā episka vēriena iestudējums "Leopoldštate" aizved uz kādas ebreju dzimtas Vīnes dzīvokli, kura logos atbalsojas pret ebrejiem vērstie Kristāla nakts grautiņi. Lugu 2020. gadā uzrakstījis kādreizējā Čehoslovākijā dzimušais britu dramaturgs Toms Stopards (īstajā vārdā Tomašs Stroslers), kurš savu ebreju izcelsmi un savas dzimtas radinieku likteni līdz galam atklājis vien deviņdesmitajos gados. Stoparda māte, kad viņam bijuši vien astoņi gadi, apprecējusi britu virsnieku un pārņēmusi dēlam uzvārdu no angļu patēva, tā izbēgot no nāves tvēriena, kurš sagūstījis viņa paša radiniekus Aušvicas nāves nometnē. Luga, kuras notikumi Latvijas skatītāju, iespējams, nepārsteigs, nenoliedzami ir vērtīgs tēmas izvērsums starptautiskā mērogā, papildinot dramaturģijas atvilktni ar šīm neērtās vēstures lappusēm.
Holokausta tēma pēdējos gados Latvijas mākslas telpā ir fragmentāri, bet klātesoši dzīvojusi savu dzīvi. Tiesa, tas noticis lielākoties ārpus valsts teātriem un alternatīvās formās. Piemēram, Latgales nāburdziņu-ebreju stāstu pilsētvidē uzirdināja ceļojošā muzikāli dokumentālā izrāde "Mans kaimiņš ebrejs" (režisors Mārtiņš Eihe, Rēzeknes teātris "Joriks", 2021). Cēsīs audiovizuālā performance "Klusums krīt" (autori Krista un Reinis Dzudzilo, 2022) izskanēja kā aizlūgums par Cēsu apkaimes ebreju likteņiem, saucot tos vārdos vietā, kur tie izdzēsti. Turpretī izrāde "Nebiju. Nezinu. Neatceros." (režisore Paula Pļavniece, "Kvadrifrons", 2023) izmantoja jau daudz neērtākas vēstures lappuses – Viktora Arāja tiesas prāvu, teju absurda formā ilustrējot šāda mēroga noziegumu neiespējamo iztiesāšanu. No ebreju iepazīšanas un empātijas vingrināšanas, nolūkojoties holokausta posta hronikās, pašmāju teātra telpā esam nonākuši jau līdz pašu latviešu sirdsapziņai: te ienākusi vairs jau ne vien upura pozīcija, bet arī pašu līdzatbildības apzināšanās, atzīstot, ka ir vēsturē bijis laiks, kad kaimiņi nogalināja kaimiņus.
Nosaukt vārdā – vai pat drīzāk atdot vārdu – nereti pa šo ceļu dodas tie, kuri izvēlas stāstīt holokausta smago vēsturi. Tieši caur pietuvinājumu konkrētiem cilvēkiem atklājas tā traģiskais mērogs. Visi iepriekšminētie Latvijā veidotie darbi ir izauguši no pašu vēstures – teātra praktiķi ir balstījušies dokumentālos faktos un vietās un ir radījuši ar holokausta tematiku saistītus oriģināldarbus. No vienas puses, tas nostiprina sociālajā atmiņā šo vēsturisko faktu, bet, no otras puses, it kā modina līdzestību pret otru, šķietami, tiecoties pasargāt šodienas sabiedrību no šādām rupjām kļūdām.
Līdz ar to vietā ir jautājums – kādu vēstījumu holokausta kontekstā Latvijas teātra telpā ienes režisors Džons Malkovičs ar ebreju izcelsmes britu dramaturga Toma Stoparda jaunākās lugas iestudējumu "Leopoldštate" uz Dailes teātra lielās skatuves?
Konkrētai vietai piesaistīta norises vieta, episks laika mērogs, liels aktieru ansamblis, valsts teātris – visas šīs iezīmes raksturo iestudējumus, kuri runā par nācijām, tostarp "Leopoldštati". Kā uzsver britu teātra pētnieks Dans Rebellato (Dan Rebellato) šādi nāciju izceļoši darbi visbiežāk stāsta par satricinājumiem, kurus nācies piedzīvot konkrētai tautai, un to saturā ir atrodami gan dokumentāli fakti, gan dramaturga iztēle.
"Tu dzīvo tā, it kā tev nebūtu vēstures." Tā saka kāds no lugas varoņiem.
Un, patiesi, atmiņas pētnieki uzsver, cik svarīgi tās dzīvotspējai ir vieta, lai izvairītos no atmiņas zuduma. Dramaturgs Stopards jau lugas lakoniskajā nosaukumā uzliek punktu vēsturiskajā kartē. "Leopoldštate" ir Vīnes rajons, kas kopš 1624. gada ir zināms kā vēsturiskais ebreju dzīves centrs, kurš kļuva par ebreju geto, iegūstot savu nosaukumu no imperatora Leopolda I, kurš 1669. gadā padzinis lielāko daļu Vīnes ebreju iedzīvotāju. Ar šo iestudējumu deviņās ainās un trīs paaudzēs Dailes teātris, izvēloties Stoparda jaunāko un zināmā mērā autobiogrāfiski uzslāņoto lugu, izvērš holokausta tēmu vairs ne indivīdu līmenī, bet gan dzimtas koka atdzīvinātā izklājumā un aizceļ šo tēmu uz Austriju, Vīni.
Mazai atkāpei jāpiebilst, ka Malkovičs pats gan savu karjeru aizsāka kā teātra aktieris, laiku pa laikam pievērsdamies arī teātra režijai, mākslinieku vadītu teātra grupā "Steppenwolf", kura tiecas uz revolucionāru un inovatīvu sniegumu, provokatīvu, bet iekļaujošu mākslu. Taču tie, kas redzējuši izrādi, to visbiežāk raksturo kā "īsto" teātri, visticamāk atsaukdamies uz saprotamo dramatisko teātra valodu, ko savā varā vēl nav pārņēmis postdramatiskais fragmentārisms, kur tekstu nereti aprij skatuviskie līdzekļi.
Tik tiešām, ne inovācijas, ne provokācijas te nebūs.
Patiesi, Toma Stoparda luga "Leopoldštate" (2020), kuru latviski tulkojusi Laila Burāne, ir savā ziņā lasāmluga, jo to virza piesātinātie dialogi, nevis fiziska vai vizuāla izteiksmīga skatuviska darbība. Līdz ar to tiem, kas dosies uz izrādi, ir jānoskaņojas līdzdomāšanai līdzīgi kā brīdī, kad rokās ir paņemts biezs vēsturisks romāns ar dažām ilustrācijām.
Portretu daudzbalsība
Savulaik, pirms vēl tika izgudrota fotogrāfija, savus portretus varēja atļauties vien augstmaņi, kurus tā laika mākslinieki iemūžināja gleznās. Šoreiz šādu noteiktu vēsturisko periodu un notikumus raksturojošo dzimtas portretu Dailes teātris dāsni pasūtījis Džonam Malkovičam, kuram tajā aktieriski būtu jāievelk attēloto personību raksturīgākie vaibsti, ļaujot izspēlēties režisoram un teju četru desmitu kuplam aktieru ansamblim Stoparda vairākpaaudžu ģimenes sāgā, kas balstās atmiņu hronikās pusgadsimta garumā – no 1899. gada līdz 1955. gadam.
Dailes teātra iestudējums "Leopoldštate" ir bieza vēstures bilžu grāmata, kur skatītāju uz priekšu nes teksts, bet skatuves mizanscēnas kalpo par ilustrāciju ģimenes stāstam trijās paaudzēs viena dzīvokļa sienās. Spilgti laika ritējumu atklāj niansētie kostīmi, kurus kostīmu māksliniece Birgita Hutere radījusi kopā ar Jurati Silakaktiņu. Attiecības starp daudzskaitlīgajiem varoņiem, kuru radniecības saitēs skatītājam var nākties krietni pamaldīties, iezīmē dialogi, nevis fiziskā skatuviskā darbība.
Izrādes ritmu klupina arī kā no enciklopēdijas pārrakstītie iestarpinājumi, skaidrojot kādas konkrētas ebreju kopienas tradīcijas.
Iestudējuma sākums ir lēns, nesteidzīgs, pat izstiepts (citviet iestudējums bijis vien divas stundas ilgs un bez pārtraukuma, Dailes versijā – trīs stundas un desmit minūtes), tā norādot gan uz atkāpšanos pagātnē, gan vienlaikus uz miera laiku sadzīvisko "garlaicību". Aktieri uz skatuves runā viens caur otru, dzīvo savu dzīvi, ik pa brīdim risinādami ar asimilāciju saistītus jautājumus. Jo tuvāk skaudrajiem notikumiem, jo ainas, šķiet, kļūst īsākas.
Kā šai stāstā Dailes teātra skatuvi apdzīvo četri desmiti dažāda vecuma un pieredzes aktieru? Kā nu kurš spēj. Kādam tā ir iespēja radīt precīzu laikmeta gara portretu – brīnišķīgi uzmirdz Lidija Pupure dzimtas sievišķajā sākotnē Emīlijas lomā, Artūrs Skrastiņš dzimtas "stumbra" Hermaņa lomā nesalūst personīgajās vētrās, Vita Vārpiņa nospēlē visu Grētlas sīksto mūžu dažās mizanscēnās, Imants Strads Ernsta lomā traģiskā klātbūtni panāk bez vārdiem, savukārt Dārta Daneviča ekstravaganti, taču nezaudējot mēra izjūtu, ir krāšņi klātesoša Rozas lomā. Citiem tas ir jau sarežģītāk, jo jāieguļ kopējā mērenajā bildē, tā dažbrīd kopējā balsu murdoņā zaudējot savu daļu rakstura izteiksmības kā pārgaismotā fotogrāfijā.
Paša Malkoviča aktierisko pārtaptspēju izgaismo pašreiz Rīgā apskatāmā amerikāņu fotogrāfa Sandro Millera fotoizstāde "Malkovičs, Malkovičs, Malkovičs: veltījums fotogrāfijas meistariem". Ar iestudējuma scenogrāfu Pjēru Fransuā-Limbošu režisoru Malkoviču vieno ne vien draudzības, bet arī radošas darbības saites. Tā, piemēram, scenogrāfs ir uzņēmis dokumentālo filmu "Džona Malkoviča paradokss" (2014), fiksējot to, kā Malkovičs strādā ar aktieriem no režisora pozīcijas, iestudējot izrādi "Bīstamie sakari". Pats Malkovičs lugas "Leopoldštate" izvēli pamato ar savu personisko interesi par Vīni un tās vēsturi – luga piedāvā daudz kultūratsauču tās apdzīvotajai vietai. Citstarp, drīzumā Malkovičs ir iecerējis režisēt izrādi Bulgārijā – tā būšot Džordža Bernarda Šova komēdija "Ieroči un cilvēks", kas pievēršas serbu-bulgāru kara notikumiem 1885. gadā Bulgārijā.
Runājot par nacionālismu, pētnieks Stīvens Grosbijs (Steven Grosby) lieto divus jēdzienus – tauta kā māja (house) jeb kā telpiska, fiziska struktūra, un tauta kā mājas (home), kur klātesošs ir visu paaudžu gars. Tā arī scenogrāfiski "Leopoldštatē" izmantotā viena telpa – kuplās dzimtas dzīvoklis jeb mājas – ir vienlaikus tās viens liktenis. Lugas gaitā līdz ar dzīvokļa iemītniekiem mainās arī politiskie žņaugi, bet dzimtas dzīvokļa sienas paliek un šķietami atceras. Sienas scenogrāfs Pjērs Fransuā-Limbošs, kura asistenti ir Rūdolfs Bekičs un Sintija Jēkabsone, ir izlēmis tās stūraini izkārtot uz skatuves un noklāt ar klimtiskiem motīviem tumšsārtās variācijās.
Dzimtas dzīvokļa izklājuma skats no tāluma, no vienas puses, atgādina bērnu bilžu grāmatām raksturīgu telpisku ilustrāciju, naivi pielīdzinot notiekošo militārai spēlei, no otras puses, rada asociācijas ar filmēšanas laukuma pagaidu butaforiskajām sienām.
Zināms ilustratīvisms, kas nozog skatuviskas metaforas iespējamību, piemīt arī ainām ar ārpasaules realitāti raksturojošām skaņām – uzlidojumiem, bombardēšanu. Skatuviskā iekārtojuma pārbīdēm nepieciešamo laiku aizpilda tematiskas, bet izrādes klasisko dabu vājinošas sēpijas toņos vecinātas video intermedijas, kurās redzami laimīgie brīži ģimenes dzīvē. Šis laika kavēklis skatītājam varēja arī izpalikt, atstājot to savās personīgajās domās komponista Timofeja Pastuhova radītajā atmosfēriskajā skaņu telpā.
Izrādes izskaņā rēgainajā dzīvoklī satiekas trīs cilvēki – tie paši, kuri noraugās skatītājos no izrādes titulbildes. Un tieši izrādes izskaņa, kuru aktieri Dārta Daneviča, Kaspars Dumburs un Meinards Liepiņš spēlē katrs savā reģistrā, vēl vairāk izceļ atšķirīgo identitāšu veidošanos. Te Stopards esot ierakstījis sevi – Meinarda Liepiņa atturīgi stīvajā britu jauneklī Leo – un pats atzīst šo par savu personiskāko lugu, tiesa izrādes pēdējo pārdesmit minūšu dēļ. Jo tajās zem dzimtas palielināmā stikla ir likts tik sarežģītais identitātes jautājums, uz kuru ved visas lugas iepriekšējās ainas.
Šis jautājums sevišķi sarežģīts ir tiem, kuru saknes pret savu gribu kādā brīdī ir izravētas. Trīs pēcteči – trīs balsis, kur katra skan citādi un kur izstīdzējušas atmiņas brīžiem atgriežas, bet brīžiem tiek iztēlotas.
Izrādes finālā, rokas stiepiena attālumā viens no otra, skatuves priekšplānā rēgaini iznirst visa dzimta. Traģēdijas mērogu šoreiz pasvītro garāmslīdošie dzimtas cilvēku vārdi un nāves fakti.
Aktieri klusē – un tas ir skaļākais atgādinājums par balsīm, kuras jau izdzēstas no vēstures.
Atmiņas nepastāv ārpus visa. Tās vienmēr kādam piederēs. Pētnieki teic, ka darbi, kuru pamatā ir sērošana mākslas valodā, var palīdzēt ne tikai pārdzīvot traumas smagumu, bet arī gluži vienkārši – neaizmirst. Kā norāda britu teātra pētniece Nadīne Holdsvorta (Nadine Holdsworth), teātris var pārvarēt laika distanci, ļaujot skatītājiem kļūt par sava veida aculieciniekiem. Iestudējums "Leopoldštate" ir kolektīvās atcerēšanās vingrinājums, par pamatu ņemot publiski personisku atmiņu stāstu, kurš caur empātijas mehānismu atgādina, cik svarīgi ir neaizmirst, tiesa, tuvplānā neparādot ļaunuma seju, vien pāridarījumu.
Un tomēr, jāsaka godīgi, Ukrainas karam tepat pie durvju sliekšņa turpinoties, šis vērienīgās lugas iestudējums šeit un tagad, Latvijā, šķiet pārlieku elēģisks un rēns, jo tas ne tik daudz izskaidro ļaunuma sakni, cik sagūsta sērās par dzimtu izdzēšanu. Šis ir apcerīgs lugas lasījums, kas atstāj skatītāju pasīvā vērošanā, jo ļaunums paliek aiz Ringštrāses dzīvokļa ielām, ja neskaita vienu teju jodelējošu austrieti īsbiksēs Alda Siliņa ekspresīvajā uznācienā. Ļaunums ielenc Mercu ģimeni un tās dzīvestelpu kā neredzama, bet indīgi smacējoša gāze.
Vai pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos šāds līdzjūtību rosinošs vēstures portretējums bez sastatījuma ar esošo pasaules realitāti ir laikā un vietā?
Kad no Mariupoles līdz Vīnei nav vis pusgadsimts, bet ir tikai drusku vairāk par diviem tūkstošiem kilometru, kur vēsture turpina rakt pati sev bedri, kurā jau reiz cilvēce iekritusi.
