''Te ir cimdiņi, cepurītes un šallītes…Te ir eņģelīši, kas ir mani, šie dāvanu maisiņi ir mani, un priecājos, ka man ir iespēja te kaut ko ielikt…'' - valmierietes Dzidra Ruciņa un Edīte Laganovska labprāt izrāda savus darinājumus – adījumus un tamborējumus, kas tagad jau ir ievietoti veikaliņa vitrīnās un plauktos. Abas kundzes jau ir pelnītā atpūtā, bet atzīst, ka bez darba nevar:
''Lai nebūtu jāskatās griestos un jāskaita zvaigznes, tad kaut ko ar rokām daru… - Nevar, nevar bez tā darba iztikt, tas arī pašam sev un prieku radīt arī citiem cilvēkiem.''
Protams, ir arī jau cerība, ka izdosies kaut ko piepelnīt klāt pensijām, kuras par lielām nenosaukt:
''Tā laika cilvēkiem, kas jau pensionējās līdz 1996.gadam, pensijas ir ļoti mazas, tā kā arī neliels atspaids.- Gribas jau dzīvot bišķiņ brīvāk, kaut vai kafijas krūzīti nopelnīt.''
Vēl jau gan veikaliņam ir aizvadīts tikai pirmais darbības mēnesis, un par to, vai kundzēm tiks arī jūtams papildinājums pensijām, grūti spriest.
Veikala pārdevēja Ruta Birgele-Prancāne vērtē, ka iezīmējas arī pirmās problēmas, piemēram, pensionārei, lai nodotu veikaliņā dažus cimdu pārus, ir vajadzīgs patents. Var jau teikt, ka tā nav liela nauda, bet ja tā jāatlicina no jau tā nelielās pensijas?
''Bet varbūt tos cimdus tajā brīdī neizpērk, tas cilvēks ir nometis naudu, viņam cerības arī vējā, gribas nākt pretim, lai viņam tā mūža nogale ir saulaināka, jo visu mūžu viņš ir maksājis nodokļus, darbā viņš ir gājis, viņš ir mūsu valsts iedzīvotājs, nu tad kaut kā palīdzam viņam!'' saka Birgele-Prancāne.
Šīs pašas ēkas otrajā stāvā rit dienas centra „Stropiņš” nodarbība jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Tobrīd te top atstarotāji, izšūti ar dažādām pērlītēm. Silga Trumpe, kas tos darina, atzīst, ka tie ir gan praktiski, gan grezni. Arī šie atstarotāji un citas jauniešu ar īpašām vajadzībām gatavotās lietas ir nopērkamas sociālajā veikaliņā, tātad šī ir sociālā puse, ka cilvēki vēlas strādāt un pārdot savu roku veikumu. Bet fonda „Iespēju tilts” projektu koordinatore Sanda Kalniņa bilst, ka ne tik viegli iet ar otru pusi – uzņēmējdarbību:
''Būtība ir pašā nosaukumā – sociālā uzņēmējdarbība, šie vārdi būtībā ir nesavienojami: sociālais ir bez peļņas, sociālais ir palīdzēt cilvēkam, uzņēmējdarbība ir bizness. Un savienot šos divus jēdzienus - bizness un palīdzēt cilvēkiem - šobrīd vēl ir ļoti, ļoti grūti. Šobrīd esam priecīgi, ka ļoti daudzi cilvēki no šīm mērķa grupām, sociālā riska grupām nāk un piedāvā savu produkciju. Pašreiz ir tā, ka nevaram pat pieņemt tik daudz, cik cilvēki ir gatavi nest un pārdot; tas sociālais it kā ir attīstīts, bet mēs esam apstājušies tai otrajā pusē, tai uzņēmējdarbībā.''
Lielu uzcenojumu šīm lietām neuzlikt, tāpēc tagad jādomā, kā palielināt apgrozījumu.
''Mums ir jāmeklē iespējas pie uzņēmējiem, kas saprastu, ka gan uz Ziemassvētkiem, gan uz dažādiem pasākumiem šī mūsu prece varētu viņiem kalpot kā dāvaniņas, līdz ar to mums varētu būt lielāks apgrozījums un mēs varētu ņemt jaunus un jaunus cilvēkus klāt, kas tiešām ir gatavi darboties,'' saka Kalniņa.
Fonds „Iespēju tilts” sociālā uzņēmuma izveidei ir saņēmis arī Attīstības finanšu institūcijas ''Altum'' grantu 20 tūkstošu eiro apmērā, bet, lai turpinātu darbību arī nākotnē, būs jāmeklē risinājumi.
''Varbūt mums būs jāsamazina darba laiks, varbūt būs trīs dienas nedēļā, varbūt kaut kā savādāk, bet mēģināsim un domāju, ka tas veikaliņš darbosies, viņam tāda laba aura,'' spriež fonda valdes priekšsēdētāja Zita Gustavsone.
Sociālā veikaliņa izveidotāji atzīst, ka arī pašiem sevi ir vairāk jāreklamē, lai valmierieši un pilsētas viesi nelielu dāvaniņu meklējumos nedotos uz lielveikaliem, bet iegrieztos šeit un tādējādi atbalstītu sociāli mazāk aizsargāto cilvēku roku darbu, un viņi varētu to turpināt.
