Ņemot palīgā Krišjāņa Santa deju un Birutas Ozoliņas balsi, Laima Jansone ir mēģinājusi atrast skatu uz latviešu neticami bagāto folkloras mantojumu un tās saiti ar šodienu. Līdzās lietuviešu, ungāru un somu autoru kompozīcijām pirmoreiz tika atskaņots Laimas Jansones komponētais opuss kamerorķestrim un koklēm. „Es laikam uzdrošinātos teikt, ka šāda salikuma pasaulē nav bijis un pat, ja ir bijis, piemēram, kora, orķestra vai varbūt kādreiz dziedātāji ar orķestri kopā, tad tieši visi šie te trīs komponenti un vēl orķestris, kurš ir strādājis arī šonedēļ pie atsevišķiem vingrinājumiem, lai varētu improvizēt ar mums kopā, - es teiktu, ka tas ir tomēr īpaši,” norāda Jansone.
Zīmīgi, ka kompozīcija ar etnodziedātājas Birutas Ozoliņas piedalīšanos pirmoreiz tiek atskaņota tieši viņas dzimtajā pilsētā, kur tapusi ir Latvijā pirmā akustiskā koncertzāle.
GORā sajūta ir tiešām brīnišķīga ne tikai dziedot, bet arī ienākot namā no pašām durvīm; te viss ir viesmīlīgi, tik labi veidots - tā, lai māksliniekiem ir ērti, lai viņiem ir patīkami. Tas man ir liels notikums, tiešām,” saka Ozoliņa.
Uzveduma kontekstā saglabāts latgaliešu tautasdziesmas vēstījums par vispārcilvēciskām vērtībām. „Neatkarīgi no laikmeta tas vēstījums jau patiesībā nemainās, un tas ir ļoti interesanti, ka tas jau bija senos laikos un mūsdienās mēs patiesībā neesam to nemaz atrisinājuši, tas ir arī īstenībā tāds atgādinājums par tādām vispārcilvēciskām vērtībām,” saka Jansone.
Es atceros, reiz Pauls Raudseps vienā intervijā teica, ka ne jau tagad mēs visi ar spīļarklu dzīvosim lauka vidū un ar kumeliņu uzarsim zemīti un dzīvosim bez elektrības un tamlīdzīgi, mēs jau dzīvojam mūsdienās, 21.gadsimtā. Un tad ir jautājums - kā šo tautisko nest tālāk, kā atrast kontekstu šai lietai? Man liekas, mūsu šajā starpdisciplīnu darbā tas tiešā veidā parādās (..) Tautasdziesma ir spēcīga pati par sevi, bet viņa ir ielikta kontekstā,” norāda dejotājs Krišjānis Sants.
Lai baudītu šķietami nesavienojamo, uz Latgales vēstniecību GORS mūzikas gardēži bija devušies arī no citiem reģioniem un guvuši nepieredzētas emocijas. „Fantastiski - rokas, kājas dreb, tik daudz sajūtas iekšā, ne tikai mūzika, bet īsta dramaturģija. Laimas Jansones gabals... pilna sirds, pilna sirds ar emocijām, goda vārds,” saka skatītāja Jūlija no Rīgas.
Cits viedoklis ir Tomam no Valmieras. „Domāju. Īsti nevarēju saprast, ko mūziķi domājuši. Bet diezgan savdabīgi. Interesanti paklausīties,” saka Toms.
„Patika īstenībā. Bija tā, ka nu bezmaz vai skudriņas skrēja pa muguru, un es tā kā cerēju sagaidīt no Laimas kaut ko tādu un bija pat negaidīti,” teica Armands Buļs, vēl viens rīdzinieks.
„Man ir izrāde, kas top šobrīd Briselē, saucas “Šķērsām”, ar septiņiem dejotājiem un atkal ar Laimu Jansoni kopā. Un ja izdosies to atvest uz Latviju, pavisam noteikti šī būs viena no vietām, kur es vēlēšos to parādīt,” piebilst Sants.
