Kultūrdeva

Rakstniece Džeina Šteinberga gleznotājas Maijas Tabakas pasaulē - kultūrrandiņš Jelgavā

Kultūrdeva

Kultūrdeva: Artūrs Skrastiņš Dailes simtgadē un ziemas saulgrieži dueta ZIEMA skaņās

Dueta ZEME pasaules elpa

«ZeMe» – tā ir tuvošanās saknēm. Saruna ar koklētāju Laimu Jansoni un DJ Monsta

Grupas “ZeMe” dalībnieki, apvienojot kokles spēli un dīdžejošanu, veido oriģinālu muzikālu salikumu. “Mēs mēģinām saprast viens otru, lai veidotos vienots veselums,” LTV raidījumā “Kultūrdeva” stāstīja koklētāja Laima Jansone un Dj Monsta jeb Uldis Cīrulis.

Henrieta Verhoustinska: Kāpēc jūsu apvienības nosaukums ir “ZeMe”?

Uldis Cīrulis: Mēs sākotnēji uztaisījām koncertprogrammu “ZeMe”, kad 2015. gadā devāmies uz Japānu. Kaut gan pirms tam mēs sadarbojāmies, tas ir uzskatāms par sākumu. Mēs izveidojām koncertprogrammu “ZeMe”, un, kad bijām ierakstījuši albumu, tad mēs divas nedēļas aktīvi sarakstījāmies.

Laima Jansone: Katrā ziņā bija karsti, un bija sajūta, ka tūlīt viss izjuks, nevis radīsies nosaukums.

Uldis Cīrulis: Pirmais, ko mēs teicām, ka nosaukums nebūs “ZeMe”, bet rezultātā tomēr pie tā palikām, jo visi pārējie 786 varianti nebija tik labi.

“ZeMe” ir kaut kas zems un pietuvināts saknēm?

Laima Jansone: Jā, tā ir pietuvošanās saknēm. No vienas puses, tā ir tradicionālā pasaules izziņa. Mēs katrs dodamies uz dažādām zemēm, iepazīstam tās.

No otras puses – ir arī personīgais elements, kad reizēm lietas, kas notiek, ir tik nesaprotamas, ka tu esi ar mieru tās padarīt par māksliniecisku projektu, lai izzinātu, kas tas ir, kas ir tā zeme.

Tas ir ļoti neparasts duets. Instruments kokle, ko esi padarījusi par netradicionālu, īstenībā Latvijā ir tradicionāls, un kopā ar dīdžejošanu tas ir īpatnējs salikums. Jūs miksējat dīdžejošanu un kokles spēli. Kā jūs līdz tam nonācāt?

Uldis Cīrulis: Man liekas, ka mums ir līdzīgs ceļš. Mēs visu laiku gājām paralēli. Mūs aicināja uz sadarbībām. Laima ir uzstājusies ar dažādiem sastāviem, es esmu uzstājies ar dažādiem sastāviem. Sākumā, lai iemācītos dīdžejošanu, notis nevajag zināt, bet vēlāk vajag zināt. To es apguvu un tādā veidā dabūju visādus akadēmiskos projektus, un tā mēs satikāmies ar Laimu un sākām mūsu muzikālo sarunu. Man liekas, ka mūsu projekts ir vairāk balstīts uz sarunu, cik daudz es varu pielikt no sevis un cik daudz varu apgūt Laimas daļu, lai tajā integrētos. Savukārt Laima mēģina saprast to, ko es daru, lai sanāktu viens veselums.

Nesen Iveta Apkalna, kura spēlē ērģeles, un Raimonds Pauls, kurš spēlē klavieres, samainījās vietām. Pauls piesēdās pie ērģelēm, un Apkalna piesēdās pie klavierēm. Vai jūs arī mēdzat šādā veidā rotaļāties?

Laima Jansone: Mums ir bijuši triku video. Bet efekts ir sanācis tāds, ka cilvēki notic. Respektīvi, ka es skrečoju uz kokles, bet Uldim ir vairāk “koklīgākas” lietas. Sanāk, ka mēs spēlējam viens otram fonā. Viņš skrečo pa īstam, bet izskatās, ka to daru es. Beigās gandrīz izpaliek pārsteiguma elements, jo tas izskatās pašsaprotami – skrečot uz kokles.

No kreisās: Laima Jansone, Uldis Cīrulis, Henrieta Verhoustinska

Laima, tu diezgan daudz esi “dabūjusi pa galvu” no tradicionāliem etnokokles apoloģētiem. Arī par savu kokles spēli vai iesaistot DJ Monstu sadarbībā. Vai tu to izjūti kā drosmi?

Laima Jansone: Es domāju, ka katram, kurš iet tādu ceļu, kas nav tikai komerciāls, ir jābūt kaut kādiem izaicinājumiem.

Mērķauditorija, ar kuru es sadarbojos, ir ļoti atšķirīga.

Ir tie, kuri ciena akustisko mūziku un kokli vienu pašu. Tad ir šī otra puse, kas piesaista citus klausītājus un citus interesentus. Man liekas, ka tas ir par spēju būt šeit un tagad, būt atvērtam. Skaidrs ir tas, ka vienmēr būs kāds, kuram kaut kas nepatiks, un kāds, kuram patiks, un viņš varbūt gribēs darīt ko līdzīgu.

Laima, tev neatkarīgi no Ulda decembrī bija paredzēts koncerts “Trīs upes” ar igauņu ģitāristu Andrē Mākeru un lietuviešu pūtēju Sauļus Petreiki, kas zināmu iemeslu dēļ nenotika. Vai ir zināms, kad šis koncerts notiks?

Laima Jansone: Es, protams, cerētu un sapņotu par to, ka tas notiks. Tas bija paredzēts Liepājā, “Lielajā dzintarā”. Lietuvā pasākumi plānojas nākamajā vasarā, lai gan mēs nezinām, kā šī visa situācija izvērsīsies. Ja mēs netiekam līdz Liepājai, tad, iespējams, tiekam līdz kādai citai Baltijas valstij. “Trīs upes” ir vairāku gadu lolojums, kurš nekoncertē katru mēnesi, bet gadā ir vairāki pasākumi. Tas palīdz izjust savstarpējo valstu saikni. Es jūtos ļoti labi blakus abiem mūziķiem, kā tāda mazā māsiņa starp viņiem abiem. Tur ir radošā pasaule, kas ir vairāk tautas mūzika un akustiskā pasaule. Ir ģitārists un kokle, un tajā pašā laikā pūšaminstrumenti. Tādēļ mums bija doma, ka ir “Trīs upes”. Katra no savas zemes, kuras satek kopā lielajā jūrā.

Jūsu pērn izdotais albums un koncerta ieraksts “Youtube” patiesībā ir ļoti mūsdienīgs. “Veļu dziesma”, “Es gulu, gulu”, “Saullēkts”, “Saules grieži” ir dziesmas, kas ir kā radītas šim laikam. Vai jums saulgrieži ir īpašs laiks? Kas īsti ir saulgrieži?

Laima Jansone: Šajos laikos tos var īpaši izjust, jo tā ir mistērija, kas ir gaismas un tumsas mija.

Man liekas, ka šobrīd mēs visi ārkārtīgi ilgojamies pēc gaismas – vai tā būtu saules gaisma vai kāda cita simboliska gaisma, vai pat fizisks siltums un ugunskurs.

Tas iedod cerību cilvēkā. Tas atmodina cilvēkā pašā gaismu. Saulgrieži ir mistērija, par ko tas viss ir. Es domāju, ka svarīgākais ir apzināties, ka tie visu laiku mijās un mainās. Nevajag iestigt tikai vienā vai otrā. Tas ir mantojums, kas dots mums līdzi un tajā vajag ieskatīties, pat ja tagad šķiet, ka viss ir drūmi. Ir skaidrs, ka pēc šīm dienām gaismas būs nedaudz vairāk.

Vai tev ir urbānāka pieeja saulgriežiem nekā Laimai? Kas ir ideālie urbānie saulgrieži?

Uldis Cīrulis: Kopš darbojos ar tautas mūziku, es varu parakstīties zem katra vārda, ko Laima tikko teica, jo es arī jūtos un uzskatu, ka man nav atsevišķi urbānie rituāli, ko veicu mājās. Gaidu, ka tūlīt būs par sekundi vairāk gaismas katru dienu.

Ko jūs ieteiktu kā izjūtamās, noskatāmās vai izdarāmās lietas saulgriežu laikā?

Laima Jansone: Viena lieta, kas noteikti ir vajadzīga neatkarīgi no tā, vai cilvēks dzīvo dzīvoklī vai viņam ir sava lauku māja, bet ir jāiziet ārā pa durvīm svaigā gaisā.

Tas ir numur viens pilnīgi visiem, jo ir nepieciešams sajust svaigu gaisu un tikt dabā, cik iespējams.

Otra lieta, kas man pašai liekas svarīga, ir uguns. Vai tas ir kamīns vai krāsns, sava privātā meža ugunskurs vai svece, jo tas, kas dod cilvēkam fizisko siltumu, tas dod arī komfortu. Ja ir iespēja, tad jādzied!

Uldis Cīrulis: Būs jāsāk ar dziedāšanu.

Tas, ar ko esmu saskāries, ejot cauri šim grūtajam laikam, ir apzināties, ka mūsos pašos ir gan tumsa, gan gaisma.

Mēs paši varam viņu atrast. Šajā laikā vajag mēģināt atrast gaismu, jo viņas būs arvien vairāk, un zināt, ka mūsos ir viss un visu varam mainīt paši, kā vien vēlamies.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt