Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Jēkabs Graubiņš avīzē "Latvis" 1925. gadā raksta: "8. janvāra simfoniskais koncerts interesēja ne tikai ievērojamā poļu diriģenta Fitelberga, bet arī modernās programmas dēļ. Nezinātājs, kuru Rīgā ievedis kāds gadījums, pēc šīs programmas patiešām var sākt domāt, ka mēs, rīdzinieki, ļoti ātri reaģējam uz visām jaunākajām parādībām pasaules mūzikas dzīvē. (…) Artūra Onegēra "Pacific 231" – modernās mūzikas pēdējais vārds, (…) – un jau mūsu simfonisko koncertu programmā!"
Patiesi, ir pagājuši vien četri gadi pēc Brīvības cīņām, Latvijas mūzikas dzīvē vēl daudz robu, bet Rīgu jau sasniedz viena no sava laika skandalozākajām novitātēm, kuru mūsu kritiķi steidz raksturot kā "modernu un ultramodernu". Pārsteidzošā kārtā Rīgas publika šo darbu uzņem tik atsaucīgi, ka Gžegožam Fitelbergam "Pacifiku" nākas pat atkārtot.
Varētu jautāt – kas noteica tik progresīvu attieksmi? Jo vispār jau 20.–30.gadu presē Rīgas publika nereti tika norāta par neattaisnojamu vienaldzību pret izciliem mākslas notikumiem. Šis koncerts tika pamatīgi reklamēts ne vienā vien preses izdevumā, un par galveno "āķi" izvērstākos sludinājumos izvēlēts tieši Onegēra "Pacific 231". Jau pēc koncerta kritiķi pārmet –
"Pacific 231" pirmskoncerta lielās reklāmas dēļ publika nevērīgi izturējusies pret pārējiem programmā iekļautajiem darbiem, un pat diriģents Brāmsa simfonijai itin kā patraucies garām, lai tik ātrāk tiktu pie Onegēra.
Vispār kritiķi nav gluži sajūsmā. Tā Jēkabs Graubiņš apšauba "izsmalcinātā orķestra aparāta" izmantošanas nepieciešamību lokomotīves, t. i. – nejēdzīgu trokšņu atdarināšanai, un raksta: "Es pielaižu tādu "Pacifiku" kā muzikālu joku, bet tajā pašā laikā sajūtu to kā pazemojumu simfoniskajam orķestrim: kamdēļ smalkam, glītā frakā un sniegbaltā veļā tērptam džentlmenim likt rokās kalēja lielo āmuru? Kamdēļ eleganto "Fiat" auto, kurš piemērots visizlutinātāko pasažieru vizināšanai, izlietot akmeņogļu transportam?"
Jau pēc koncerta un kritiskās reakcijas uz to aizstāvēt Onegēru kaismīgi metas gluži jauniņā Lūcija Garūta – tobrīd Konservatorijas pēdējā kursa studente. Mēnešrakstā "Mūzika" viņa publicē patiešām pamatīgi argumentētu viedokli, un tādējādi
Onegēra "Pacific 231" ir provocējis pašu pirmo modernisma izpausmēm veltīto polemiku latviešu periodikā.
Pārmetumus Onegēram Lūcija Garūta nosauc par netaisnību, jo vienīgais atbildēšanas vērtais jautājums esot – "vai šī imitācija ir visa Onegēra darba mērķis jeb tikai līdzeklis, ar kuru sniegt pārdzīvojumu klausītājiem."
Un tad, šķiet, ieraugām Garūtu – pirmo sievieti autobraucēju Rīgā. Viņa raksta: "Šī mašīnas nevaldāmā tālē trauksme, vai tā nevar rast atbalsi cilvēka dvēselē, vai tā nevar mūs ne drusku sajūsmināt? Onegērs ir izjutis mašīnu un gribējis šo pārdzīvojumu dot citiem. (…) Ritenīšu un skrūvīšu imitācija viņam vajadzīga, lai radītu mašīnas dzelžaino ritmu. (…) Šim nepielūdzamam ritmam arvien vairāk spēkā pieaugot, Onegērs beidzot liek misiņa pūtējos gavilēt dzelzs ķermenī sakopotiem vulkāniskiem dabas spēkiem."
