Somijā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Annas Ķirses brīvdabas opera «Koku opera. Vējgāzes»

17. un 18. augustā netālu no rezidenču centra “Mustarinda” (Somija) notiks komponistes Annas Ķirses brīvdabas operas “Koku opera. Vējgāzes” pasaules pirmatskaņojums.

Operas, kas uzsver vērtīgo veco mežu aizsardzības nozīmi, veidošanā iesaistīts plašs Latvijas mākslinieku loks: jaunā komponiste Anna Ķirse, arhitekti Austris Mailītis un Roberta Fišere, mākslinieks Andris Eglītis, režisors Matīss Budovskis, libreta autors Andris Kalnozols, MAREUNROL’S tērpu mākslinieki - Mare Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops, diriģents Artūrs Gailis, dziedātāji no Latvijas Radio kora grupas un kamermūzikas ansambļa mūziķi no Latvijas, kam pievienojas pasaulē viena no pazīstamākajām Petcolda flautas virtuozēm Anna Petrini (Zviedrija).

Somijas partneris operas veidošanā ir rezidenču centrs “Mustarinda”, un par tās notikuma vietu izraudzīts vēja izpostīts meža nogabals Kainū reģionā Somijā.

“Koku opera. Vējgāzes” ir unikāls projekts ne tikai Latvijas, bet Eiropas un pasaules mērogā, kas rosina domāt par cilvēka attiecībām ar mežu un to savstarpējo apzināto un neapzināto saziņu.

“Mēs ceram cilvēkos modināt pārdomas par cilvēka un dabas sarežģītajām lomām, pārjautājot cilvēka priekšstatus par to. Vai ideja, ka cilvēks ir pārāks par citām sugām, varētu kļūt par redzējumu, kurā mēs esam tikai daļa no visaptverošiem dabas procesiem?” stāsta komponiste Anna Ķirse. 

Operas libreta iedvesmas pamatā ir vācu meža zinātnieka Pētera Volēbena grāmata “Koku slepenā dzīve”, kurā autors atklāj dažādus pārsteidzošus veidus un formas, kā mežs aug un attīstās, kā koku ansamblis savstarpēji sazinās. Autors norāda uz rūpnieciskā un vecā meža atšķirībām. Ar dabas zinātnē balstītiem faktiem un argumentiem tiek uzburta vīzija par mežu kā dzīvu, vienotu organismu, kur katrs augs, koks un mikroelements pilda savu unikālo funkciju. Šāds skatījums uz mežu ir konfliktā ar vispārpieņemto uzskatu, ka mežs noteiktā izaugsmes stadijā ir sasniedzis vecumu, kad tas jāretina vai jāizcērt. Dabā novecošana nav traģēdija, bet likumsakarība. Arī kritušie, vēja nolauztie koki turpina pildīt kādu ļoti svarīgu funkciju kopējā meža ekosistēmā. Piemēram, ir pierādīts, ka tuvumā esošie koki turpina uzturēt dzīvību nolauzta vai nozāģēta koka celmā, ja tā sakņu sistēma ir pildījusi nozīmīgu lomu savstarpējā tīklojumā.

Operas norises vieta mežā tiks papildināta ar arhitektoniskiem un scenogrāfiskiem elementiem, neizjaucot lietu dabisko kārtību. Tiks veidota dabas koncertzāle, kura tur paliks vismaz piecus gadus pēc operas beigām. Kad cilvēki to vairs neizmantos, tā ieaugs, sairs un pārtaps atkal par mežu, nepiesārņojot vidi. Šī bioloģiski sairstošā (biodegradable) koncertzāle būs daļa no Mustarindas dabas taku maršrutiem.

Režisors Mārtiņš Grauds par operas tapšanas gaitu veido arī dokumentālo filmu.

Sākotnēji komponistei ideja par "Koku operu" dzima pirms trešā "Sansusī" kamermūzikas festivāla 2016. gadā. Speciāli cirsmai ar trīs puduriem radītais skaņdarbs izskanēja festivālā. Vizuālo tēlu veidoja Katrīna Neiburga un Andris Eglītis, bet atskaņojumā piedalījās seši mūziķi. Savukārt 2018. gadā Annas Ķirses "Koku opera" izskanēja teātra festivālā "Homo Novus".

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti