Sadaļas Sadaļas

Atspere

Elīna Garanča - par Riharda Vāgnera operas "Parsifāls" iestudējumu Vīnē

Atspere

Dziedātāja Inga Kalna un Vivaldi "Triumfējošā Judīte" Grieķijā

Obojiste Amanda Tauriņa: Mans ceļš ir smaga darba un ieklausīšanās sirdsbalsī kombinācija

Smags darbs un sirdsbalss. Obojistes Amandas Tauriņas ceļš uz Leipcigas «Gewandhaus» orķestri

“Es domāju, ka mans ceļš uz to brīdi, kur esmu šobrīd, ir kombinācija starp smagu darbu un ieklausīšanos savā sirdsbalsī,” saka latviešu mūziķe Amanda Tauriņa, kura aprīļa sākumā 70 mūziķu konkurencē uzvarēja konkursā par vietu otro oboju grupā Leipcigas “Gewandhaus” orķestrī.

Diriģenta Andra Nelsona vadītajā kolektīvā Tauriņa jau muzicē kā izglītības projekta “Mendelssohn-Orchesterakademie” dalībniece, bet par pilntiesīgu orķestra mūziķi kļūs šī gada septembrī. Obojiste Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Atspere” stāsta, ka šajā orķestrī mūzika stāv pāri visam: “Tehnikai ir jābūt tik labai, lai tu varētu pateikt, kas ir sakāms.''

Ilze Medne: Vai jau esi noticējusi tam, kas noticis?

Amanda Tauriņa: Patiesību sakot, vēl neesmu īsti noticējusi. Šajā orķestrī esmu jau gadu – orķestra akadēmijā, spēlēju orķestra sastāvā dažādos projektos, bet to, ka no septembra oficiāli būšu otrās oboju grupas mūziķe, vēl neesmu aptvērusi. Domāju, ka to sapratīšu tikai septembrī.

Vai tas bija tavs sapnis?

Kad biju maza, noteikti nesapņoju, ka spēlēšu tieši “Gewandhaus” orķestrī. Bet, jā, es vienmēr esmu vēlējusies spēlēt pasaules līmeņa orķestrī, mani tas patiešām ļoti, ļoti saista, un – jo augstāks līmenis, jo labāk.

Kad apjauti, ka tevi gaida mūziķa ceļš, ka vēlies būt profesionāla mūziķe?

Oboju sāku spēlēt, kad man bija astoņi gadi, un liels paldies jāsaka manai mammai, jo mamma izvēlējās, ka spēlēšu oboju.

Tad, kad viņa man jautāja, ko gribēšu apgūt, man šķiet, ka teicu flautu, jo oboju vispār nezināju, bet bija skaidrs, ka vēlos spēlēt pūšaminstrumentu.

Flautas klasē vairs vietu nebiju, un tā es tiku pie obojas. Bet tās laikam bija pēdējās klases Jelgavas mūzikas skolā, kad sapratu, ka tiešām gribētu saistīt dzīvi ar oboju un būt mūziķe.

Tam noteikti ir kādi iemesli, kas uz to pamudina. Vai tas ir arī skolotāju piemērs?

Jā, protams, tie ir skolotāji. Man ir trīs ļoti svarīgi dzīves skolotāji: Dainis Cimermanis, vēlāk Egils Upatnieks un Luīze Pelerēna. Viņi tiešām mani ir ļoti iedvesmojoši – nezinu, vai viņi aptver, cik ļoti. Viņi nav bijuši tikai obojas skolotāji 45 minūšu stundai, pēc kuras noskan zvans un “uz redzēšanos”. Viss, ko viņi teica obojas stundās, ir ļoti, ļoti palīdzējis man arī dzīvē.

Atceros, ka pēdējās klasēs Jelgavas mūzikas skolā mēs bieži braucām uz konkursiem. Tas bija laiks, kad tiešām sapratu, ka gribu būt uz skatuves, jo man ļoti, ļoti patīk tā sajūta: būt uz skatuves, spēlēt mūziku, vienkārši ienirt mūzikā.

Laiks tā kā apstājas, un esi tikai tu un klausītājs, un visi esam tajā mūzikas burbulī iekšā. Tas ir tik fantastiski, tā ir neaprakstāma sajūta.

Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskola jau ir apzināts solis šajā ceļā?

Domāju, ka mans ceļš uz pašlaik sasniegto ir kombinācija starp smagu darbu un ieklausīšanos savā sirdsbalsī. Un arī veiksme būt īstajā laikā, īstajā vietā un starp īstajiem cilvēkiem, un dažreiz viņos ieklausīties un dažreiz – ne. Viss mans ceļš vienmēr ir bijuši tādi impulsi no malas. Piemēram, atceros, ka Jelgavā trešajā klasē man vispār vairs nepatika oboja, man bija kaut kāda mazā desmitgadnieka vai vienpadsmitgadnieka krīze. Es negribēju spēlēt, gribēju darīt kaut ko citu. Un tad ceturtajā klasē uz Jelgavu atnāca obojiste Anastasija Hotuļova – paldies viņai arī!

Jo viņa ir ļoti, ļoti strādīgs cilvēks, spēlēja stundām ilgi un manī parādījās tāds spīts: “Kā, viņa tik daudz spēlē?! Man arī tagad jāspēlē!”

Un es tiešām ļoti, ļoti daudz sāku mācīties pēdējos divos gados, un viņa mani ļoti motivēja.

Pēc tam, kad jau biju pēdējā klasē mūzikas skolā, bija kaut kādas svinības un mans onkulis Vilnis Dumpis teica: “Nu, tad tev jāiet uz ''dārziņiem!''” Tajā laikā, Jelgavā dzīvojot, vispār nezināju, kas ir Dārziņi. Un tad, parunājot ar skolotāju Daini, mēs abi aizbraucām uz Rīgu pie Egila Upatnieka, mums bija konsultācija, un tad sapratu, ka tagad man būs jāsāk strādāt. Egils ir ļoti, ļoti prasīgs un ļoti godīgs cilvēks.

Egils man tiešām Dārziņskolā iemācīja būt patstāvīgai, ar mani neauklējās, pret mani attiecās kā pret akadēmijas studenti un tiešām izaudzināja būt patstāvīgai.

Pie viņa es mācījos tikai trīs gadus, bet tie bija ļoti intensīvi gadi. ''Dārziņu'' laiks bija tas, kad visvairāk stundu pavadīju ar oboju. Es nezinu, vai tas bija gudri (dažreiz es nemācījos tik gudri), bet tiešām ļoti, ļoti daudz mācījos.

Egils bija tas, kurš teica, ka man jābrauc uz ārzemēm. Es biju ļoti nobijusies, vispār negribēju. Un tad uz Latviju sniegt meistarklases atbrauca Luīze Pelerēna, un viņas meistarklasēs sapratu, ka viņa būs mana skolotāja, ka man ļoti, ļoti patīk tas, ko viņa man māca. Meistarklases ilga divas dienas, un pirmajā dienā man uzdeva tik daudz jautājumu, un es vispār nevarēja atbildēt. Luīze Pelerēna jautāja, ko es domāju, kāpēc es tā daru... Es laikam pati sev nekad nebiju uzdevusi tos jautājumus. Nākamajā dienā man bija atbildes uz visiem jautājumiem, ko viņa man bija uzdevusi.

Man smadzenēs kaut kas “atnāca vaļā” un sapratu, ka man jābrauc pie viņas mācīties.

Tad, kad pieteicos, viņa man teica: “Nē, lūdzu, nebrauc, pabeidz vidusskolu,” un mans tētis arī bija pret, jo negribēja, lai es braucu, kamēr es neesmu pabeigusi vidusskolu – kas ir pilnībā loģiski. Bet tētis arī zināja, ka esmu diezgan spītīga, un man ļoti palīdzēja tieši tas, ka man cilvēki saka “nē”. Es izturēju iestājpārbaudījumus un pie Luīzes mācījos Šveicē sešus gadus.

Un tad bija konkurss uz vietu “Gewandhaus” izglītības projektā – orķestra akadēmijā. Tas bija sarežģīts, pat nedomāju, ka tik labi nospēlēju, bet tomēr uzvarēju. Konkurss uz otrās obojas vietu pamatsastāvā bija izsludināts pirms gada. Es sāku spēlēt orķestra akadēmijā martā, bet konkurss bija paredzēts maijā. Orķestra kolēģi ieteica nesteigties ar dalību, izbaudīt akadēmijas piedāvājumu. Sākās pandēmija, visu atcēla un konkurss nenotika. Tā arī visu laiku mācījos un zemapziņā domāju, ka ļoti gribētu palikt šajā orķestrī, jo

jau pēc pirmās programmas sapratu, ka šī ir mana vieta, es vienkārši jūtos perfekti šajā orķestrī, kā zivs ūdenī. Visi ir mani domubiedri, mēs saprotamies.

Un tagad, pēc gada, beidzot notika šis konkurss, kas arī nebija viegli, bija liela konkurence. Tomēr man paveicās un es izcīnīju vietu, un tagad varu teikt, ka esmu otrā oboja “Gewandhaus” orķestrī Leipcigā!

Amanda Tauriņa

Pastāsti par šo pārbaudījumu! Vai tas notika vairākās kārtās, aizklāti vai atklāti?

Leipcigas “Gewandhaus” orķestrī neviens konkurss nenotiek ar priekškaru, kā tas ir citos orķestros. Man arī tas bija pārsteigums, arī akadēmijas konkurss nenotika ar priekškaru; viņu doma ir tāda, ka viņi vēlas redzēt, kas viņiem spēlē.

Tas ir ļoti muzikāls orķestris, un mūzika stāv pāri visam – arī, ja ir kaut kādas kļūdiņas vai kaut kas aizķeras, tas nav svarīgi, ja esi labs mūziķis.

Un viņiem ir jāredz, kā izskaties uz skatuves, kā kusties, kā jūti mūziku, kā saspēlējies ar klavierēm, tāpēc nav priekškara.

Pandēmijas apstākļos uz klātienes konkursu viņi varēja uzaicināt tikai 12 cilvēkus, bet pieteikušies bija ap 70 cilvēkiem. Viņi izvēlējās 45, kuriem vajadzēja iesūtīt divus video: Mocarta obojas koncertu un četras “orķestra grūtības”, divas obojai un divas angļu radziņam, visu vienā video, bez montāžas. No 45 video izvēlējās 12, kuri bija uzaicināti uz klātienes konkursu. Konkursa dienā bija atbraukuši tikai četri, mani ieskaitot – nezinu, kādu apsvērumu dēļ, vai nebija gatavi, vai nevarēja ceļot...

Vai zini, kas bija tavi trumpji, kas lika izvēlēties tieši tevi?

Grūti pateikt, bija daudz faktoru. Bija trīs kārtas konkursā klātienē; pirmajā kārtā bija jāspēlē Mocarts, un biju, protams, ļoti uztraukusies (jo konkurss ir diezgan briesmīga sajūta, es domāju, ka nevienam prieku konkursi nerada), un man liekas, ka tā īsti labi neiesāku. Pirmās kaut kādas 20–30 sekundes nebiju īsti savā elementā, bet tad paskatījos zālē, kur bija ļoti daudz mūziķu no orķestra – ļoti pozitīvi un smaidīgi, un domāju: “Viss, Amanda, tu to vari! Spēlē, rādi, ko tu vari!” Un tā līdz pirmās kārtas beigām viss palika labāk, labāk un labāk, ka beigās jau biju apmierināta. Otrajā kārtā, kad mēs bijām tikai trīs dalībnieki, arī notika tas pats. Un tad trešajā kārtā jau biju viena pati, un man bija jāspēlē angļu raga repertuārs. Bija sajūta, ka tas būtu koncerts, jo biju viena pati un nebija vairs ne ar vienu jācīnās, un domāju: “Tā, viss, es tagad spēlēju, vai nu viņiem patīku vai nepatīku, vai nu viņi mani izvēlas vai ne.” Un nospēlēju ar koncerta sajūtu.

Beigās man arī teica, ka viens faktors bija tas, ka ar katru kārtu priekšnesums kļuva aizvien labāks un ka izlaboju tās kļūdiņas, kas man bija iepriekšējās kārtās.

Konkursa laikā aiz durvīm dzirdēju mūziķi, kurš spēlēja pirms manis: viņš ir izcils obojists, nevienas kļūdas, visskaistākā skaņa, tehniski perfekti. Diezgan grūti, ja dzirdi tādu lielisku priekšnesumu pirms iešanas uz skatuves, bet es domāju: “Mans trumpis ir tas, ka zinu, ko gribu teikt ar savu mūziku, un es vienkārši spēlēšu, kā to jūtu un kā esmu izdomājusi, un vienkārši atvēršu cilvēkiem savu sirdi un – vai viņiem tas patīk vai ne.” Tas laikam arī bija tas, kas ļāva uzvarēt.

Vai ir īpaši spēlēt Andra Nelsona vadībā?

Noteikti!

Tad, kad viņš diriģē, viņš pilnībā ieiet mūzikā, vispār pazūd, nav vairs Andris Nelsons, ir vienkārši mūzika, un mēs visi esam tajā procesā kopā.

Un orķestris tik ļoti viņu respektē un ciena. Katru žestu, katru viņa mīmiku ir vienkārši izpaust mūzikā, un tas ir tiešām fantastiski. Ļoti bieži cilvēki domā, ka slaveni diriģenti un mūziķi ir iedomīgi un viņiem ir liels ego, bet Nelsons ir tik ļoti pieticīgs un sirsnīgs cilvēks, ka vienkārši visi, kas ar viņu spēlē, grib izdarīt to labāko. Cilvēki atdod visu sevi, lai viņa idejas īstenotu.

Latvijā mums allaž ir pietrūcis obojistu. Kāda šobrīd ir situācija ar obojām Eiropas orķestros?

Latvijā oboja ir ļoti bieži apzīmēta ar vārdiem “deficīts” un “rets”. Protams, rets instruments – tas ir skaisti, bet es gribētu, lai tā nebūtu. Man liekas, oboja ir burvīgs instruments, un to vajadzētu spēlēt vairāk cilvēkiem.

Jā, man nepatīk, ka oboju sauc par deficīta instrumentu, bet tā diemžēl ir, jo spēlēt to ir grūti, oboja ir sarežģītākais pūšaminstruments.

Bet Eiropā tas nav deficīts, ir ļoti daudz cilvēku, kas spēlē oboju. Es uzskatu: jo vairāk cilvēku spēlē vienu un to pašu instrumentu, jo līmenis ir augstāks. Eiropā tiešām ļoti daudz cilvēku spēlē oboju, un visi spēlē labi. Vienīgais, kas tevi atšķir, piemēram, konkursos, ir tas, kāds mūziķis tu esi. Ja tu atnāc uz orķestra konkursu, kur tiešām visi spēlē labi un visiem ir laba skaņa, laba tehnika, tad tevi atšķir tas, kāds tu esi mūziķis un kas tev ir sakāms.

Kādus iedrošinājuma vārdus tu varētu teikt tiem jaunajiem, kas šobrīd mācās obojas spēli?

Latvijas Mūzikas akadēmijā šobrīd mācās pieci studenti, un tas ir jau daudz vairāk nekā pirms dažiem gadiem, kad mācījās tikai viens vai divi. Mani tas ļoti priecē.

Ir 21. gadsimts, un visas tehnoloģijas ir tik tālu attīstījušās, ka mums viss ir pieejams, vajag tikai uzdot jautājumus un meklēt.

Ir meistarklases – viss ir dažu klikšķu attālumā. Es novēlu jaunajiem mūziķiem būt zinātkāriem, un nevajag nekad beigt uzdot sev jautājumus: ko es gribu, kā es to varu uzlabot? Un, protams, ir ļoti svarīgi spēlēt oboju, pilnveidot tehniku, taisīt mēlītes, mēs to visi saprotam, bet mūzika arī ir jāmācās, par to ir jādomā un katrai frāzītei jābūt skaidrai – ko tieši tu gribi pateikt. Es esmu ļoti daudz klausījusies obojistus, un, godīgi sakot, no tās labās skaņas un labās tehnikas jau pēc desmit minūtēm paliek garlaicīgi. Ja tev nav, ko teikt, ja tu vienkārši atnāc un spēlē labu skaņu un labu tehniku – tas ir ļoti labi, tas ir ļoti vajadzīgs – bet mūzika tomēr ir svarīgāka un būt par labu mūziķi.

Tehnikai jābūt ir tik labai, lai tu varētu pateikt, kas ir sakāms, tiešām visam, ko tu gribi teikt, jābūt skaidram.

Un nebeidziet klausīties mūziku, iet uz koncertiem, klausīties meistarklases, ierakstus, visu ko, kas nav jūsu repertuārs. Nav visu laiku jāklausās tikai obojas mūzika – jāklausās citi instrumenti, dziedātāji. Jo pēc tam, kad viss būs jau iemācīts un tehnika būs, skaņa būs un mēlītes būs, tas jūs atšķirs no pārējiem, un cilvēki gribēs jūs klausīties vēl un vēl.

Un – visas durvis ir vaļā. Latvija nav nekāda mazā valstiņa, no kuras nevar nekur tikt, mums ir vaļā visa Eiropa, visur var aizbraukt. Tev nav jābūt no mūziķu ģimenes vai no bagātas ģimenes, lai kaut kur tiktu – ir stipendijas, ir konkursi, viss kas. Tiešām, to var izdarīt!

 

Pilnu interviju klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Atspere”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt