"Sakarā ar to, ka abiem ģēnijiem nav vairs iespējams ierasties pie mums personīgi, es domāju, ka daudziem tas ir tāds tiešām žests un mīlestības apliecinājums pret šo mūziku. Bet otrs, ir iespējams viņu dzirdēt dzīvajā, jo, protams, neviens ieraksts nav spējīgs reproducēt to, kādi ir dzīvā izpildījuma enerģētika.
Patiesībā, es tiešām cerēju no sirds, ka šis koncerts izpelnīsies ievērību," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" atzīst "Sinfonietta Rīga" mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē.
Koncertā Lielajā ģildē orķestra “Sinfonietta Rīga” un pianista Daiņa Teņa veidotajā skanējumā būs iespēja dzirdēt Kīta Emersona komponēto Pirmo klavierkoncertu, kā arī divus Frenka Zapas opusus – "Revised Music for Low Budget Symphony Orchestra" un "The Dog Breath Variatons/Uncle Meat".
"Šī mūzika ir rakstīta, rēķinoties ar akustisku izpildījumu, respektīvi, neapskaņotiem instrumentiem un normālu koncertzāles atmosfēru, jo, piemēram, Franka Zapas darbi nav viņa ģitārskaņdarbi un viņa ģitārspēles transkripcija orķestriem, tie ir viņa tiešām šādam sastāvam apzināti uzrakstīti skaņdarbi. Viņš pievērsās mūža otrajā pusē un it īpaši dzīves pēdējos 6-8 gados šādam ansamblim," skaidro Šnē.
Amerikāņu komponists, ģitārists, dziedātājs, aranžētājs, producents, satīriķis un sabiedriskais aktīvists Frenks Vinsents Zapa dzimis 1940. gada Baltimorā, mūžībā devies 1993. gadā Losandželosā.
Viņa mūzikas dzinējspēki: bezbailīgs novatorisms un eksperimentālisms, žanru eklektika un kritisks amerikāņu dzīvesveida novērtējums. Darbojies roka, progresīvā roka, džezroka, džeza, akadēmiskās mūzikas un citos žanros.
Šnē atklāj, ka darbi rakstīti, rēķinoties, ka tie skanēs akustiskā koncertzālē un to atskaņos ar akustiskiem instrumentiem, izmantojot arī dažus elektriskos instrumentus, piemēram, ģitāras un basu.
"Principā tā ir tāda savādāk skanoša mūzika, nekā viņa elektriskie albumi," komentē Šnē.
Savukārt grupa "Emerson, Lake & Palmer" radās 1970. gadā, bijušajam grupas "The Nice" līderim Kītam Emersonam apvienojoties ar agrāko ārtroka apvienības "King Crimson" dalībnieku Gregu Leiku un Karlu Palmeru no grupas "The Crazy World of Arthur Brown". Kaut arī katram no pieminētajiem mūziķiem tehniskā virtuozitāte bija augstā līmenī, idejisko virzību visvairāk noteica Kīta Emersona aizraušanās ar klasiskās mūzikas un roka mijiedarbību.
"Attiecībā par Emersonu arī tas pats, jo tā nav tā mūzika, ko viņi spēlē trijatā ar "Emerson, Lake & Palmer" savos ziedu laikos. Klavierkoncerts ir uzrakstīts šajā periodā, bet arī tas bija rakstīts Londonas simfoniskajam orķestrim, un ir saglabājis arī ieraksts, kur pats Emersons spēlē solo ar šo lielo simfonisko, un, protams, mēs pazīstam viņu mūzikas valodu, bet šie izteiksmes līdzekļi ir savādāki," atzīst Šnē.
"Mēs vienkārši spēlējam orķestris tādi, kā mēs esam, vienkārši mūzika runā savu stāstu, citādāku stāstu nekā klasiskā," turpina Šnē.
Atminoties savu pirmo sastapšanos ar abu autoru mūziku, Šnē stāsta par mūzikas pieejamību padomju gados.
"Toreiz, aiz dzelzs priekškara dzīvojot, katra platīte, ko izdevās dabūt kaut kur no ārpasaules, bija ievērības vērta. Lai cik tas nebūtu dīvaini, tieši "Emerson, Lake & Palmer" disks, laikam "Trilogy", bija pirmais, kas iegūlās plauktiņā vispār no rokmūzikas dārgumiem.
Un, protams, šī skaņu pasaule pievērsa uzmanību momentā, jo tas bija kaut kas tik negaidīts, tas bija skanējums, ideja, izpildījuma virtuozitāte, ātrie tempi. Skanējums, kas pārkāpj gan rokmūzikas žanra, gan arī simfoniskās mūzikas robežas. Tas bija pilnīgi kaut kas tāds, ko pasaule nebija dzirdējusi.
Neapšaubāmi, ka Emersona klasiskā izglītība kaut kā salika kopā ļoti veiksmīgi šos abus segmentus, gan, ja to var tā saukt - akadēmisko, gan arī viņa inovatīvās idejas, kas saistījās ar rokmūzikas sfēru," stāsta Šnē.
Citādi veidojušas "attiecības" ar Frenka Zapas mūziku.
"Viņa mūzika kaut kā lēnāk ienāca šajā pasaules daļā, varbūt toreiz fanu klubs vēl tikai veidojas, kas nāks uz koncertu. Bet tās plates, kuras izdzirdēju tajā laikā, man kaut kā ne sevišķi aizķērās sirdī,” min Šnē. “Bet šie darbi, pie kuriem mana auss aizķērās jau, kad nodarbojos ar diriģēšanu, faktiski tas bija laikā, kad veidojās Rīgas Festivāla orķestris, uzreiz kaut kā saliku kopā to pagātnes skaņu un viņa ģitārspēli ar viņa jaunajiem izmantotajiem paņēmieniem, ar principiem, kas saucās sirreālisms, dodekafonija viņa kompozīcijas tehnikā.
Protams, tur var just viņa neatkārtojamo ironiju un grotesku un tādu veselīgu skatu uz pasauli un lietām, kas īstenībā ir vērtība pati par sevi. Mūsdienu pasaulē reti kurš to ar atklātību un vieglu ironiju atļaujas.”
Koncertprogrammu “Zapa, Emersons un Šnē” orķestris "Sinfonietta Rīga" atskaņos arī Ventspils koncertzālē “Latvija” 19. decembrī. Īpaši šim koncertam tapuši arī divi jaundarbi: viens no autoriem ir Džeikins Pusons, bet otrs – Platons Buravickis, kurš par savu darbu stāsta Latvijas Radio 3 "Klasikas" studijā.
Pēdējie skaņdarbi, kurus Buravickis rakstījis "Sinfonietta Rīga" sastāvam, ir "Demontāžas estētika" un koncerts saksofonam un kamerorķestrim "Plastmasas temperatūra", ko otro reizi varēs dzirdēt 20. janvārī Lielajā ģildē, simfoniskajā dižkoncertā, kurā izskanēs arī Rolanda Kronlaka jaundarba pirmatskaņojums.
Bet kāds būs Buravicka visjaunākais opuss? "Šo darbu esmu rakstījis pavisam atšķirīgi," stāsta komponists. "Sākumā, kad koncerts tikko bija ieplānots, bija domāts, ka veidošu aranžējumu, bet vēlāk ideja izauga līdz oriģināldarbam," stāsta komponists.
"Kad Šnē kungam radās ideja par koncertu, mans sākotnējais uzdevums bija aranžija, bet to īsti nevarējām realizēt dažādu iemeslu dēļ – bet man tas nāca par labu, jo labprātāk rakstu oriģinālmūziku, nevis aranžēju.
Piemēram, aranžēt NSRD darbu ir liels izaicinājums, bet aranžēt progresīvo roku – nu, tur vajag būt aranžētājam, nevis komponistam."
Buravickis atklāj, ka jaunais darbs balstīts progresīvā roka stilistikā, īpaši iedvesmojoties no supergrupas "Emerson, Like & Palmer" stilistikas. "Esmu radījis skaņdarbu ar savām notīm, bet citā stilā. Tā ir stilizācija par to laiku un manām attiecībām ar to. Tā ir mana izpratne par progresīvo roku.
Manuprāt, tā ir ļoti sarežģīta mūzika – par sarežģītu masu kultūras piekritējiem, bet stipri par vienkāršu akadēmiskās mūzikas piekritējiem.
Un es to mēģināju apspēlēt – piemēram, ieviesu negaidītas vai pilnīgi neparedzētas kadenču vietas, kas arī progresīvajā rokā sastopams diezgan bieži. No otras puses, es pats vienu savas dzīves periodu spēlēju progresīvā roka grupā "Olive Mess". Tas bija laiks, kad man šis stils patika."
Komponists ir pārliecināts – tie, kuri uzskata, ka šis žanrs ir vieglā mūzika, nav iedziļinājušies tajā līdz galam. "Un kāpēc? Tāpēc, ka mūzikas skolās neveic padziļinātu analīzi šāda veida skaņdarbiem. Analizē Bēthovena Piekto simfoniju, Rahmaņinova koncertus. Paldies Dievam, arī jauno Vīnes skolu. Bet Emersonu, piemēram, neanalizē, tāpēc arī nav izpratnes. Saka – ai, kaut kāda tur mūzika. Taču arī tur ir forma, vadmotīvi, pārsvarā visi "progroki" ir izglītoti vai stipri ieinteresēti akadēmiskajā mūzikā. Ja atnāksiet uz šo koncertu, jums būs laba iespēja iepazīt abas pasaules – gan akadēmisko, gan neakadēmisko. Saprast, ka neakadēmiskā pasaule ir ne mazāk sarežģīta un ka akadēmiskā pasaule nav tik briesmīga un sarežģīta. Klausāmies, analizējam un izdarām secinājumus!" Un kā īsti šifrējams skaņdarba nosaukums "EmersoniLaPa"?
"Jā, skaņdarba nosaukums ir diezgan jocīgs. Pats skaņdarbs arī," pasmaida komponists.
"Sākumā to gribēju nosaukt par "Emersoniādi". Tāpat kā Šūbertiādi. Bet tas nav tikai Emersons, tur ir arī Leiks un Palmers, un viņu iniciāļus vajadzēja kaut kā ielikt nosaukumā. Tāpēc arī radās šis nosaukums. Diezgan vienkārši un jocīgi. Tāpat kā progresīvais roks, kurā ir pavisam nejocīga un nopietna jēga."
