Presē lasāms, ka esat krievu izcelsmes britu pianists. Bet kā jūs pats sevi sajūtat – kā britu?
Jautājums diezgan grūts… Kad man saka, ka es kā jau krievu pianists spēlēju "krieviski”, man vienmēr ir grūti saprast, kas ar to īsti tiek domāts. Jo ir taču tik daudz krievu pianistu, un viņi visi ir tik ļoti atšķirīgi: dažādas spēles kvalitātes, dažādas skolas un dažādas interpretācijas. Nav viegli pateikt, kas mūziķi dara "krievisku”. Bet man tautība nekad nav spēlējusi tik lielu lomu kā vieta, kuru es sajūtu kā savas mājas. Un nav starpības, kur tās atrodas. Krievijā esmu nodzīvojis apmēram desmit gadus, Vācijā – astoņus, bet Londonā dzīvoju visilgāk – jau gandrīz divdesmit. Tāpēc nezinu, par ko sevi īsti uzskatīt. Varbūt vienkārši par mūziķi?
Bet kā ar valodu? Krievu valoda ir jūsu dzimtā – kā starptautiskajā vidē, kur pat ar dzīvesbiedri nākas sarunāties angliski, jums izdodas saglabāt dzīvu krievu valodu? Vai daudz nākas tajā runāt un domāt?
Pat nezinu, kādā valodā es domāju… Jācenšas iztēloties. Krievu valoda man joprojām ir ļoti tuva, par spīti tam, ka tik maz esmu dzīvojis Krievijā. Bet ar vecākiem vienmēr esmu runājis krieviski un arī ar saviem bērniem cenšos sarunāties krieviski. Gribu šo valodu saglabāt apritē – tā ir skaista un man tuva, tajā esmu lasījis un joprojām lasu daudz grāmatu. Bet – jā, ir grūti valodu uzturēt aktīvu, jo ar dzīvesbiedri sarunājos tikai angliski.
Mana dzīvesbiedre ir pa pusei aziāte, un ar bērniem viņa runā arī savā dzimtajā ķīniešu valodā. Un, kad bērni skolā vai bērnudārzā sāk runāt ķīniski vai krieviski, neviens viņus nesaprot.
Jo tur jārunā angļu valodā…
Savā tagadējā ģimenē jūs pēc būtības atkārtojat to ģimenes modeli, kāds bija jums, kad bijāt vēl bērns. Abi jūsu vecāki bija pianisti. Šobrīd jūsu ģimenē, kur nu jau aug trīs bērni, jūs abi ar dzīvesbiedri arī esat pianisti. Vai jūsu atvasēs jau parādās kāda interese par klavierēm, par mūziku, varbūt spraucas ārā arī muzikāls talants?
Jā, ar meitu ik pa trim mēnešiem uzstājos koncertos. Viņa jau trīs gadus mācās klavierspēli. Un manam piecgadīgajam dēlam pavisam nesen bija viņa pirmais koncerts! Bet jaunākais dēliņš, kuram vēl ir tikai divi gadiņi, vēl nav sācis nodarboties ar mūziku. Manās mājās Krievijā un Anglijā mūzika skanējusi vienmēr. Katrā paaudzē. Vecāki spēlē – bērni klausās. Un šī tradīcija tagad turpinās arī manā ģimenē. Domāju, ka tā ir ļoti svarīga kultūras sastāvdaļa. Un es šo mūzikas tradīciju gribu kopt un likt tai saglabāties, cik vien tālu nākamajās paaudzēs manā ģimenē vai dzimtā tas būs iespējams.
Mūzika ir ļoti svarīga bērna attīstībai kopumā – intelektam, smadzenēm. Nav jau katram jābūt profesionālam mūziķim…
Mūzika baro dvēseli, tā nomierina un līdzsvaro pasauli.
Eltona Džona dīvainās brilles un atklātie vācieši
Esat stāstījis par savām pirmajām skaņu platēm, kuru vidū bijusi arī Eltona Džona plate, kurā ne tikai dzirdētais, bet arī uz vāka redzētais jums ilgi lika domāt, ka Anglijā visi cilvēki staigā ar tikpat dīvainām brillēm, kādas ir Eltonam Džonam!
Jā, kad biju puika un vēl dzīvoju Krievijā, man bija ļoti dažādi priekšstati gan par cilvēkiem, kuri dzīvo Vācijā, gan par angļiem. Kaut kādas fantāzijas no visur redzētā. Bet tad, kad ierodies attiecīgajā valstī, viss ir pilnīgi citādāk. Jā, ar angļiem man saistījās Eltona Džona brilles.
Kad iepazinu angļus, sapratu, ka tie ir ļaudis, pie kuriem ir jāpierod. No vienas puses – viņi ir ļoti pieklājīgi, bet cik aiz šīs pieklājības ir patiesa siltuma, kas to lai zina?
Vācija, tieši pretēji – cilvēki visu mēdz sacīt tieši. Tas skan visai asi, un man tur arī nācās diezgan ilgi pielāgoties. Tas, protams, ir vispārinājums.
Vai ar Eltonu Džonu jums Anglijā izdevās satikties?
Jā, esmu ticies! Eltons Džons studējis Londonas Karaliskajā akadēmijā, kur studēju arī es. Viņš reizēm vēl tagad tur ierodas, un pirms kopīgiem koncertiem mēģina kopā ar Akadēmijas simfonisko orķestri. Es viņu reiz satiku, kad Eltons uz mēģinājumu bija ieradies tieši pēc skrējiena pa parku sporta kostīmā. Un, protams, ar savām neiztrūkstošajām brillēm.
Rīga – skaistā pilsēta, kurai cauri tek upe
Kādas bijušas jūsu asociācijas par Latviju un Rīgu?
Mani ļoti interesē fotogrāfijas, un arī man pašam ļoti patīk fotografēt. Esmu daudz redzējis Rīgu fotoattēlos, un man vienmēr bijusi vēlēšanās atbraukt šurp, jo pilsēta ir ļoti skaista, pat gleznaina. Pirms dažiem gadiem biju Tallinā, bet Rīgu apmeklēju pirmoreiz.
Atceros, kad vēl dzīvoju Krievijā, aplūkoju fotoalbumus, kuros bija redzama Rīgas arhitektūra. Man tik ļoti patika skatīties uz šo pilsētu, kurai cauri tek upe un kurā paceļas skaisti nami.
Arī arhitektūra mani vienmēr interesējusi. Rīga ir tiešām skaista pilsēta!
Daudzi pianisti klasiskajā mūzikā vēlas teikt ko jaunu, citi – tieši otrādi: tiecas turēties pie komponista sniegtajām norādēm. Kā ir ar jums attiecībā uz Bēthovena Piekto klavierkoncertu, kuru atskaņojāt Rīgā un ko Bēthovens komponēja, būdams gandrīz tikpat vecs kā jūs šobrīd?
Saprotams, ka esmu izgājis laikmetu stilistikas skolu, studējis estētiku, interpretācijas bāzi. Man pats galvenais drīzāk ir nevis tas, kas ierakstīts notīs, bet tas, ko komponists jutis, rakstot attiecīgo skaņdarbu un ko gribējis tajā pateikt. Kaut arī tolaik bija citi instrumenti, cita skaņa, citādāka spēles tehnika. To, ko Bēthovens savulaik šajā mūzikā gribējis pateikt, cenšos pārtulkot šodienas valodā uz modernām klavierēm ar šodienīgu skaņu. Bet tā, lai saglabātos komponista oriģinālā ideja. Tai noteikti ir jāsaglabājas, neraugoties uz to, cik tu individuāls un spilgts esi kā pianists, kā mūziķis.
Izmantoju visas iespējas, ko sniedz mūsdienu instrumenti, pianista tehnika un talants, lai Bēthovena iemiesoto ideju parādītu pietiekami spilgti.
Jūs tiekat saukts par Skarlati pianistu, nereti salīdzināts arī ar Rahmaņinovu. Vai arī roka jums tikpat liela kā Rahmaņinovam?
Nē, nav gan, taču ar to es varu spēlēt gan Rahmaņinova klavierdarbus, kur nepieciešams liels aptvērums, gan arī Mocartu, kur pārāk liela roka spēlēt traucē.
Kuri komponisti ir jūsējie?
Par savu es uzskatu visu mūziku, kas ir augstvērtīga. Un pat tādos skaņdarbos, kuru kvalitāte varbūt nav visai augsta, es šo kvalitāti cenšos atrast un šiem skaņdarbiem piešķirt. Mazliet dīvaini laikam tas skan, bet ir mūzika, kura tiek atskaņota reti, kaut arī tas nenozīmē, ka šie skaņdarbi ir mazvērtīgi. Spēlēju mūziku no Skarlati, Baha līdz Prokofjevam. Bēthovens man ir tikpat tuvs kā Rahmaņinovs. Skarlati mani interesē, jo viņa darbos var atrast tik daudz ko interesantu! Un vēl ienest tajā kaut ko savu… Ļoti mīlu Skrjabinu, jo viņa mūzika ir krāsām bagāta. Krāsainība mūzikā man ir ļoti svarīga. Tāpat kā fotogrāfijās liela loma ir gaismai, tāpat man ļoti svarīgas atskaņojumā ir krāsas.
Lielā kaislība – fotogrāfija
Vai jums ir kādas iecienītākās koncertzāles vai pilsētas, kurās patīk atgriezties?
Drīzāk tās ir pilsētas, jo zāles jau vairāk vai mazāk visur ir līdzīgas. Tā kā aizraujos ar fotografēšanu, man patīk gleznainas un izteiksmīgas vietas. Amerikā ir daudz skaistu vietu, dažādi nacionālie parki, uz kuriem mīlu doties kaut vai vienatnē. Esmu bijis Islandē – tā man ļoti patīk. Tur ir ļoti labs orķestris un ārkārtīgi neparasta daba – mīlu vērot ziemeļblāzmu. Man ir daudz tuvu vietu, bet tās visas kļūst vēl tuvākas, ja kaut kādā ziņā ir saistītas ar mūziku.
Viens no jūsu lielajiem hobijiem tātad ir fotografēšana. Bet ko nozīmē jūsu pēdējā laika aizraušanās ar astronomisko fotografēšanu?
Es vienmēr esmu interesējies par kosmosu, un, skatoties fotogrāfijas, allaž esmu mēģinājis saprast, kā ar teleskopu palīdzību iespējams to fotografēt…
Pirms pāris gadiem sāku šajā lietā iedziļināties, un tagad man pašam mājās ir divi teleskopi!
Ja atliek laiks, naktīs, kad guļu maz vai slikti, pavadu laiku, fotografējot galaktikas un gāzveida miglājus. Ļoti daudz interesanta var saredzēt Piena ceļā. Bet debesis mani ir fascinējušas vienmēr. Tās ir noslēpumainas, tālas un ļoti skaistas.
