Kultūras rondo

Iespaidi un komentāri pēc Tallinas Mūzikas nedēļas

Kultūras rondo

Upītes ciems Ziemeļlatgalē - savas pasaules centrs. Sākam ciklu “No paaudzes paaudzē”

Valdis Muktupāvels iepazīstinās ar Baltijas tautu mūzikas instrumentu dažādību

Par tautas mūziku un instrumentiem, kas kāpj pāri robežām. Stāsta Valdis Muktupāvels

Kokle, dūdas, trijdeksnis, etnodžezs vai pieturēšanās pie tradīcijas – kopīgo un atšķirīgo Baltijas tautu mūzikā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” palīdz uzrādīt etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. 

“Mūzikas instrumentiem tādu tautisko, etnisko, nacionālo robežu nav. Viņi vienmēr gājuši pāri, tāpēc ir daudz kas līdzīgs lielākā apgabalā," teic Valdis Muktupāvels. 

Visas Eiropas kultūras vēsturē viens no lielākajiem ģeopolitiskajiem notikumiem, kas pilnīgi izmainīja mūzikas dzīvi, bija krusta kari. 

To laikā Eiropā no Tuvajiem Austrumiem ienāca visi tie instrumenti, kas šobrīd ir klasiskās mūzikas instrumenti. [..] Un tagad visi pūtēju orķestri un visi dūdu bungu ansambļi ir īstenībā Tuvo Austrumu kultūras pārcēlums un tas, kas iedzīvojās šeit, Rietumos.” 

Par tautas instrumentiem mūslaikos nereti saucam visus tos, kas nav klasiskie vai popmūzikas instrumenti. Toties pētnieki, kā skaidro etnomuzikologs, nerunā vis par tautas mūzikas instrumentiem, bet lūko pēc tradīcijas – vai attiecīgie instrumenti bija tradicionāli (vai tos, piemēram, mēdza mācīties no kāda savā ciemā vai specializētā skolā). Viņš turpina: “Mūzika tai ziņā ir foršāka par visām citā lietām, jo vienreiz kas mūzikā radies, turpina pastāvēt. Mēs tagad arī dziedam gregorisko dziedājumu, spēlējam klavesīnu vai lautu, kas kā instrumenti jau krietni pirms gadsimtiem radās. Līdz ar to arī tas, kas tautas mūzikā jeb tradicionālajā mūzikā radās – kāpēc, lai mēs šodien to neizmantotu? Turklāt atrodam tādus pielietojuma veidus, kādi nekad nav bijuši pirms tam.”

Runājot par mūzikas instrumentiem Baltijā, Muktupāvels norāda: “Pirmajā brīdī varētu teikt – nu ir ļoti daudz kas līdzīgs. Pēc tam sāc skatīties un izrādās – tās vēsturiskās lietas veido diezgan atšķirīgu ainu. 

Varētu sagaidīt, ka latviešiem un lietuviešiem kopīga valoda, arī instrumentu ziņā būs vairāk līdzību un ar igauņiem – mazāk, bet ir tieši otrādi." 

Kā piemēru viņš min dūdas, kas latviešiem un igauņiem esot pilnīgi tas pats instruments. Mūsu zemē tās visvairāk spēlējuši Kurzemē – šaurā joslā no Ventspils uz dienvidiem, bet pie mūsu ziemeļu kaimiņiem dūdas skanējušas uz salām. 

Pa tipisku Baltijas tautu instrumentu var uzskatīt kokli, vien katrs to citādāk nosauc un varbūt arī mazliet citādāk spēlē. Ja nu jāizmeklē kāds instruments, kāds ir latviešiem, bet ne citiem – tas esot trideksnis (trejdeksnis, trijdeksnis, eglīte). 

Tomēr etnomuzikologs aicina apdomāt ne tikai līdzības vai atšķirības pašos instrumentos, bet arī to, kā šajos laikos tos izmantojam, un kas interesanti – attieksme esot dažāda: “Igaunijā jau no 70. gadu beigām, 80. gadu paša sākuma ļoti nopietni attiecās pret saviem tradicionālajiem instrumentiem. [..] 

Atšķirībā no latviešiem, kuriem ir tikai viens ieskaņots tradicionālo dūdu paraugs no 30. gadiem, igauņiem ir apmēram 140. 

Apjoms ir nesalīdzināms. Vīlandes studenti (Tartu Universitātes Vīlandes Kultūras akadēmija) studē visus paraugus, iemācās spēlēt un tālāk sper nākošos soli – attīsta to kā mūziku, kura ir sakņota tradīcijā, bet tajā pat laikā viņi kā mūsdienīgi cilvēki to dara. [..] Tie paši vīlandieši ir definējuši, ka tautas mūzika pati par sevi – nē, bet apvienojumā ar džezu – [jā]. Etnodžezs ir pat mācību programmās ierakstīts.” 

Savukārt tādu dūdu ansambļu kā latviešu “Auļi” igauņiem gan neesot, un par spīti mazam tradicionālo dūdu skanisku paraugu vākumam, neesam apdalīti radošumā – top jaundarbi. 

Salīdzinājumā ar igauņiem, mūsu dienvidu kaimiņiem – lietuviešiem – tradicionālisms ir izteiktāks, viņi neko daudz nemaina, vērtē Muktupāvels: “Vienu laiku Lietuvā pat bija tā – ja tu ar tautas instrumentiem sāc darīt kaut ko citu, kas paredzēts, tad pret tevi vērsīsies dusmīgi skati. Bija viens folkloras ansamblis, kuriem ļoti gribējās kaut ko citu darīt. Tad viņi sevi nosauca par dīvainās folkloras ansambli. Bargie kritiķi vairs neko nevarēja pateikt.” 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt