Maigā vara, mūzikas vara. Atskats uz muzikālu piedzīvojumu Madridē

Bēthovena 250. jubilejas gada priekšvakarā Spānijas galvaspilsētā Madridē izskan vērienīgs koncerts. Tajā pasaules līmeņa vārdi – Džanandrea Noseda, Martins Frosts un Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Satriecošs muzikāls pārdzīvojums.

Šī Spānijas publika ir krāsaina un dīdeklīga. Kamēr pie mums klasiskās mūzikas koncertapģērbos gan skatītāju, gan mākslinieku vidū valda melnie toņi, tikmēr spāņu pasaulē melnais rūmējas tik uz skatuves. Bet zāle ir raiba un krāsaina. Bez tam akadēmiskā koncertzālē neviens garderobē nenodod virsdrēbes. Un tad nu apkrāvusies ar somām un pufmēteļiem, čaukstošā publika nemierīgi dīdās un pļāpā, gaidot koncerta sākumu, kurš, protams, kavējas. No surprises. Šī ir Madride.

Nacionālās mūzikas auditorijas Simfoniskā zāle ar tās vecmodīgo 80. gadu interjeru – milzu koka griestu paneļi, no kuriem karājas iespaidīgi lampu diski kā lidojošie šķīvīši, klasiskās ērģeles un plašā askētiskā skatuve – sola tik vienu, ka koncentrēsimies tikai uz mūziku. Šī nav tā reize, kad arhitektūra man traucēs. Bet vēl pirms sākas mūzika, ievadvārdos tiek pavēstīts, ka koncerts veltīts izcilā latviešu diriģenta Marisa Jansona piemiņai.

Ekspresīvais itāļu diriģents Džanandrea Noseda ir šī koncerta ass, ap kuru viss griežas. Viņa enerģija ir pāri plūstoša, žesti – daudzveidīgi un pat pārāk brīvi. Viņa atļaušanās dzirksteļot, fiziski strauji “uzvirmot” kā degošai liesmai, ko vējš papūš un vienu vai otru pusi uz diriģenta podesta – šķiet pat kādubrīd bērnišķīga. Brīžiem kā dejojot, pat palecoties, plašie žesti ar garajām rokām, viss šī diriģenta augums ataino mūzikas emocionālo un dramaturģisko ritējumu tikai viņam saprotamā skaidrā sistēmā, kas rezultējas absolūti lieliskā skanējumā un, visbeidzot, rada jaudīgu un oriģinālu interpretāciju.

Salikums – maigais Mocarta La mažora Klarnetes koncerts pirmajā un Bēthovena superdarbs “Missa Solemnis” otrajā daļā – ir negaidīts un iespaidīgu kontrastu noteikts jau kopš šādas programmas sastādīšanas brīža.

Zviedru klarnetists Martins Frosts klausītājus Mocarta skaņu pasaulē ievelk tik maigi un izteiksmīgi, ka atrauties nav iespējams. Smalks, silts un zīžains tonis. Tīra, precīza intonācija. Izcils frāzējums ar garām elpām, kuras klausītājs pat nejūt. Virtuozitātes vieglums pasāžās it kā garāmejot no antīkām mēbelēm notrausti zelta puteklīši. Viņa mocartiskās spēles garu raksturo arī īpaši klusa dinamika, kuras gradācijas pārsvarā svārstās no “piano pianissimo” līdz retam “mezzo forte”. Brīžiem Noseda pieliecoties teju apsedz Kadakesas kamerorķestri ar savu augumu, lai panāktu visklusāko iespējamo skanējumu, kurā teju dzirdami muzicē solists.

Frosts ir jāredz! Viņa uzstāšanās reizē ir kā maiga deja, kurā katra frāzējuma nianse tiek izpausta elegantās kustībās.

Te viņš pretī pirmajai vijolei, te – jau pie altiem un te kopā ar diriģentu, saplūstot saskanīgā kustību ansamblī. Kas skaņā, tas bildē. Divi lieli vīri, divi izcili interpreti satiekas Mocarta skaņu telpā. Zāle tik klusa, ka dzirdams kā nokrīt adata…

Kad uz skatuves uznāk pilnā sastāva koris “Latvija”, orķestris un četri solisti, paveras iespējas Bēthovena vērienam. Diriģents no Itālijas, orķestris no Katalonijas, koris no Latvijas, vācu soprāns Rikarda Merbeta, krievu mecosporāns Oļesja Petrova, katalāņu tenors Žozē Bross, amerikāņu bass Stīvens Hjūms – viņi tiekas, lai kopā svinētu Eiropas himnas radītāja Bēthovena “Missa Solemnis”.

Bēthovena Svinīgā Mesa ir okeāns, kurā, ienirstot milzu daudzveidībā, var piedzīvot komponista spēkintonāciju piesātinājumu. Korim nepieciešama virtuozitāte, spēks un jauda, lai stabili izdziedātu nemitīgās pasāžas, no skolas laikiem tik daudzreiz dzirdētos Bēthovena tematismus, kas caurvij arī citus viņa skaņdarbus un galu galā – visu mūsu dzīvi, ieskaitot mobilo telefonu signālus, vairākas komplicētas fūgas balsij augstākajās iespējamajās tesitūrās uz “forte fortissimo”. Kad tas tiek darīts,

visi mākslinieki aizraujas ar šo enerģētiski apliecinošo pārcilvēcisko skanējumu – tas pārņem kā tornado un tur vairs neviens nevar palikt malā.

Solistu kvartetā vislīdzenāk un sulīgāk ar savām partijām izceļas Oļesja Petrova, kuru esam dzirdējuši arī Rīgā un ar kuru koris sadarbojies jau senāk. 

Šīs “Missa Solemnis” interpretācijas spēks slēpās gan Nosedas meistarīgi zīmētajā dramaturģijā, gan Kadakesas orķestra un mūsu kora atdevīgajā enerģijas dedzināšanā uz skatuves. Un spāņu nemierīgā publika to saprata, novērtēja un līdzko izskanēja pēdējā nots, uzreiz skaļi un nepieklājīgi metās aplaudēt. Pat nenogaidīja desmit sekundes, lai varētu kaut drusciņ atjēgties.

Kaut jel katram vienreiz mūžā būtu tāda iespēja dzirdēt izcilu “Missa Solemnis” interpretāciju klātienē.

Bēthovena gads ir pavisam tuvu. Tas būs iespaidīgs, jo visās pasaules koncertzālēs daudz un bieži skanēs Bēthovena “forte fortissimo”. Ticu, ka mūs sagaidīs tikpat spēcīgi muzikāli piedzīvojumi lieliskajās vietējās reģionu un Rīgas koncertzālēs, kādas nu mums galvaspilsētā dotas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti