Pa ceļam ar Klasiku

Ar visām četrām iekāpt mūzikā. Klāt 23. Latviešu mūzikas svētki Madonā!

Pa ceļam ar Klasiku

Garīgās paralēles. Saruna ar Rīgas Doma ērģelnieku Aigaru Reini

Maestro Raimonds Pauls: Par kino var ilgi un gari runāt, tā ir skaista lieta

Maestro Raimonds Pauls: Par kino var ilgi un gari runāt, tā ir skaista lieta

"Ai, par kino var ilgi un gari runāt, tā ir skaista lieta," saka Raimonds Pauls, kurš filmām raksta ne tikai mūziku – viņš pats kino skatās daudz un bieži. Vaicāts, kura ir viņa mīļākā filma, Maestro nevilcinoties nosauc leģendāro itāļu kinolenti "Fantomass"... "Un nemaz nekaunos no tā! Kad ir slikts garastāvoklis, uzlieku epizodi no "Lielās pastaigas", kur Luijs de Finess diriģē orķestri – īsts kino šedevrs!"

Patiesi, ar itāļu kinoklasiku viņam ir īpašas attiecības, tāpat kā ar itāļu komponistiem Nino Rotu un Ennio Morikoni. Par to ikviens tiek aicināts pārliecināties 30. jūlijā pulksten 20.30, kad Dzintaru koncertzālē ''Jūrmalas festivāla'' ietvaros skanēs koncerts "Raimonds Pauls. Pasaules kino mūzika". Tajā muzicēs Maestro Raimonds Pauls, Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" stīgu grupa un Latvijas Radio bigbends. Koncerta tiešraidi piedāvās LR3 "Klasika", brīdi pirms koncerta Latvijas Radio 1. studijā uz sarunu aicinot pašu Maestro Raimondu Paulu un Latvijas Radio bigbenda vadītāju Kārli Vanagu.

Kāds šoreiz būs repertuārs, ko piedāvāsiet klausītājiem?

Raimonds Pauls: Mēs to saucam par kino klasiku – būs tādi komponisti kā Gēršvins, arī Čārlijs Čaplins. Un būs arī daudzi citi, kuri radījuši šedevrus – kino piecdesmitie, sešdesmitie gadi un skaistās melodijas, īsti šedevri, ko radījis Nino Rota, arī viņa "Krusttēva" tēma.

Šedevri jau ir arī "Teātris" un vēl daudzas citas jūsu melodijas. Vai arī no jūsu repertuāra kaut kas skanēs?

Raimonds Pauls: Droši vien, ka spēlēsim. Kā tad nu iztiksim bez "Teātra" – bez tā jau koncertos nekā (smejas). Tāpat kā "Ilgais ceļš kāpās". Tās ir manas divas melodijas, kas no instrumentālās mūzikas visvairāk tiek spēlētas. Bet nu – katra benda tikšanās ar stīgām ir skaista – skan kā orķestris, ar ko varam atskaņot tādu mūziku, kas tuvojas simfoniskajam skanējumam.

Bet vispār tas bieži notiek, kad bigbends var draudzēties ar stīgām?

Kārlis Vanags: Tāda privilēģija mums ir. Prieks, ka varam sadarboties ar mūsu kaimiņiem, šoreiz ar orķestri "Sinfonietta Rīga", bet līdz tam esam sadarbojušies gan ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, gan neatkarīgu stīgu grupu Gidona Grīnberga vadībā, tā ka laiku pa laikam šādas kombinācijas mēs veidojam. Tas ļoti paspilgtina skanējumu un piedāvā plašāku spektru gan aranžētājiem, gan klausītājiem.

Raimonds Pauls: To varētu darīt arī biežāk, taču tas prieks arī maksā. Arī sadabūt to visu kopā nav tik vienkārši, bet stīgas ir skaista lieta.

Mums gan ir arī tāda priekšrocība, ka bigbends pats ir spējīgs spēlēt mūziku, kas pietuvojas klasiskam izpildījumam – to savulaik izdarījām, ieskaņojot operu ārijas, kas bija diezgan riskants gājiens – vokālās partijas "pārsviest" instrumentālistam, bet mēs to paveicām, iespēlējām ar labiem aranžējumiem. Mūzika, protams, skan pavisam savādāk. Ar orķestri iespējama jebkura kombinācija, tikai jāmeklē un jārada repertuārs – galvenais jau ir tas.

Kurš šajā koncertā bija noteicējs par repertuāru?

Raimonds Pauls: To mēs kopīgi – vadījāmies no aranžējumiem, kas mums ir repertuārā. Meklējam arī tāda klasiskā aranžētāja kā Gunāra Rozenberga kompozīcijas – viņa aranžējumi bieži vien tiek atskaņoti. Tagad Kārlis ir vadošais aranžētājs. Bet gaidām, lai jebkurš no mūziķiem, kurš var un grib aranžēt, to arī dara – orķestris labprāt spēlēs, jo

aranžēšana ir liela māksla. Ne tik daudz uzrakstīt to meldiņu, bet kā to meldiņu pēc tam padarīt par tādu, ka tas skan – tas ir pats svarīgākais.

Ir tapušas arī kādas jaunas aranžijas tieši šim koncertam?

Kārlis Vanags: Jā, ir arī vairāki jauni aranžējumi. Maestro jau pieminēja – mums tapis jauns aranžējums Nino Rotas leģendārajai tēmai no filmas "Krusttēvs". Neliela atkāpe no kino mūzikas būs arī paša Maestro sešdesmito gadu trīs instrumentālās tēmas, kas arī ir svaigi aranžētas – tas būs neliels tilts uz mūsu nākamo projektu, jo mūsu plānos ir izdot gan šīs tālajos sešdesmitajos gados Maestro ieskaņotās tēmas oriģinālversijās, gan radīt mūsdienu aranžējumus paplašinātajam bigbendam. Un šeit mums būs arī vairāki solisti no bigbenda vidus – piemēram, Laura Rozenberga, Gatis Gorkuša, būs arī pieaicināts solists – vibrofonists Miķelis Dzenuška, kurš iedos patīkamu akcentu.

Raimonds Pauls: Labi, ka tie darbi bija saglabājušies! Tie ir sešdesmito gadu ieraksti, kas tapuši Latvijas Radio.

Daudz kas ir pazudis, bet šie ieraksti, paldies Dievam, kaut kādā veidā saglabājušies. Tā nu mēs, vēl jauni būdami, mēģinājām spēlēt džeza mūziku.

Tagad šīs tēmas Kārlis paņēmis un pāraranžējis citādi – tas ir pavisam cits skanējums, bet tēma ir izmantota, kā jau to parasti džezā dara.

Teicāt – saglabājušās. Vai jums pašam mājās nebija saglabājušies vismaz rokrasti?

Raimonds Pauls: Nē, daudz kā nav. Toreiz viss tika ierakstīts uz šaurām lentēm, tā bija pavisam cita lieta.

Platēs pamatā izdeva dziesmiņas, kuras varēja pārdot. Instrumentālā mūzika vienmēr bijusi tāda...

Tāpēc arī tagad man ir diezgan nepatīkami, ka komercradio instrumentālo mūziku kā tādu jau vairs neraida – to vajadzētu ņemt vērā arī mūsu Latvijas Radio: kāpēc gan neizmantot ierakstus, kas ir labā kvalitātē? Bet – tur nav dziedāšanas... Jā, runājot vēl par programmu – gribēju pieminēt vēl vienu uzvārdu, kas šajā programmā parādīsies – tas ir mans senais draugs, kurš diemžēl jau aizgājis pie dieviem – Gija Kančeli. Lielisks komponists, lielisks melodiķis. Arī dažus viņa skaņdarbus ietversim programmā.

Kārlis Vanags

Kārli, tu minēji par jauno projektu sakarā ar Maestro instrumentālajām melodijām – vai vari kaut ko vairāk par to pateikt?

Kārlis Vanags: Šodien ar plāniem jābūt piesardzīgiem... Bet – esam ļoti priecīgi par sadarbību ar izdevniecību "Jersika Records", kas specializējas tieši ierakstos uz analogajām lentām un vinila formātu – šīs kompānijas vadītājs

Mareks Ameriks ar ļoti, ļoti lielu pietāti ir pārkopējis oriģinālo ieskaņojumu lentas, kuras, kā tika konstatēts, ierakstītas ļoti labā kvalitātē jau tajos laikos.

Plāns būtu izdot oriģinālās versijas, kas nekad nav tikušas izdotas – šie skaņdarbi ilgus gadus gulējuši Latvijas Radio fonotēkas plauktos. Un pavisam jaunā veidā ierakstīt šos pašus skaņdarbus, aranžētus jau izvērstam bigbenda sastāvam dzīvajā ierakstā. Šī kompānija specializējas uz ierakstiem ar vienu piegājienu – tātad viss tiek rakstīts lentās bez rediģēšanas iespējām. Tas ir dzīvais izpildījums, kas ierakstā ļauj atstāt visas dzīvā izpildījuma emocijas. Šādu ieskaņojumu plānojam veikt ar nelielu publikas klātbūtni un ceram, ka to arī varēsim paveikt šeit pat, Latvijas Radio 1. studijā, kur tika ieskaņots arī oriģinālais variants.

Raimonds Pauls: Vēl pavisam nesen, tukšajā laikā pastaigājoties pa pustukšo pilsētu, man radās instrumentālo skaņdarbu cikls. Ilgi domāju, kā to saukt – pašreizējā momentā aktuāli būtu kaut kas par Rīgu. Bet ne jau tāpēc, ka ir vēlēšanas (smejas).

Nosaucu par "Rīgas motīviem", ko iespēlējam ar klasisko džeza trio – bass, bungas un klavieres. Domāju, kaut ko no šīm tēmām nākotnē arī varbūt "pārsviedīsim" lielajam orķestrim. Arī to spēlēšu kā instrumentālo mūziku.

Maestro, jūs minējāt sešdesmitos gadus. Tas laikam bija 1956. gads, kad abi kopā ar Egilu Švarcu aizgājāt pie Jāņa Ivanova, kaut ko viņam nodemonstrējāt pie viņa paša flīģeļa un viņš piekrita, ka Latvijas Radio apritē ienāk jauns žanrs. Ar ko jūs viņu pārliecinājāt?

Raimonds Pauls: Pie tiem pirmsākumiem kaut kur jau es tur grozījos. Ivanovs bija lielisks cilvēks, lielisks mūziķis. Viņš bija Latvijas Radio muzikālais vadītājs - bija tolaik tāds postenis. Starp citu, Ivanovs ieviesa to, ka skaņu režisori drīkst būt tikai ar Konservatorijas izglītību – tādi, kuri orientējas partitūrās. Šeit arī pēc tam daudzi tolaik jaunie komponisti strādāja.

Kad pirmoreiz man viņam bija jānospēlē dziesmiņa, sevišķi labi nejutos...

Bet tā taču bija jūsu iniciatīva, ka to vajag?

Raimonds Pauls: Pats radio jau sāka saprast, ka vajag strādāt arī kādā citā žanrā. Klasika, nenoliedzami, dominēja, un tas bija pareizi, bet parādījās doma, ka vajag arī kaut ko citu. Pamatā jau skanēja vācu šlāgermūzika, bet no latviešiem maz – kaut kas no "Bellaccord", kas ierakstīts pirms kara, vieglas ziņģītes. Bet tad Latvijas Radio nodibinājās sekstets, no kā pakāpeniski sāka veidoties tas, ko sauca par latviešu estrādes mūziku. Tolaik gan tā tikta saukta par latviešu padomju estrādi, taču

pats vārds "estrāde" bija arī tāda kā piesegšanās, lai nelietotu vārdu "džezs". Tajā pašā laikā tieši ar Latvijas Radio atbalstu aizsākās pēckara latviešu vieglā mūzika.

Bet sešdesmitajos gados sākās arī jūsu filmu mūzikas ēra. 1963., 1964. gads bija paši pirmsākumi. Vai atceraties, kura bija pirmā filma?

Raimonds Pauls: Koncertā tieši

spēlēsim vienu no maniem pirmajiem skaņdarbiem šajā jomā, un tā bija pirmā lielā dokumentālā filma, ko uzņēma Uldis Brauns – "235 000 000", ar to domājot PSRS iedzīvotājus. Bet tā filma ir lieliska!

Līdz šai dienai no uzņemtajiem dokumentālajiem kadriem var daudz ko pamācīties. Nerunāju par to, kam tas bija veltīts, bet filma bija ļoti interesanta, un tai tad es arī pirmo reizi rakstīju mūziku. Rīgas kinostudija taču ražoja diezgan daudz filmu – katru gadu astoņas, deviņas filmas! Pie tām strādāja visi komponisti, ne es viens. Ja šodien paskatās, šīs filmas ir diezgan labā līmenī.

Zelta klasika!

Raimonds Pauls: No sākuma jau, protams, visi tās nolika, kā jau parasti...

Bet runājot par sadarbību ar režisoriem. Ennio Morikone, piemēram, stāstījis – tiklīdz kā režisors savas vēlmes viņam nevarot pateikt konkrēti, bet sāk stāstīt, kā Morikonem vajadzētu rakstīt šo mūziku un, piemēram, pasaka tādu frāzi, ka šeit vajadzētu kaut ko Čaikovska stilā, Morikone viņam sakot – klausieties, komponists esmu es: jūs dariet savu darbu, es savu, un ar to sadarbība nereti beigusies. Kā jums veidojas sadarbība ar režisoriem?

Raimonds Pauls: Ir dažādi režisori. Piemēram, lieliskais Jānis Streičs, kurš radījis mūsu kino šedevrus, mūziku vienmēr jau kaut kur sameklējis. Viņš dzird – o, tur populāra dziesma, tā noteikti jāieliek filmā. Un viņš pareizi darījis! Ja dziedāja Nora Bumbiere ar Viktoru Lapčenoku, to noteikti vajadzēja ielikt. Par "Teātri" – tas, ko uzrakstīju, ar pirmo reizi viņam ne sevišķi. Neviens jau nezināja galīgo skanējumu, kā mūzika pielips filmai.

Tas ir pats interesantākais – ka pēc tam skaties filmu un jūti, vai tā mūzika filmai "sēž" vai "nesēž".

Tolaik tie, kurus ņēmu par paraugu, protams, bija abi itāļu komponisti – Nino Rota un Ennio Morikone, kurš nesen aizgāja mūžībā. Izcils, izcils komponists! No viņiem varēja mācīties. Viņi, protams, strādāja ar lielāku vērienu, mēs to nevarējām atļauties. Ierakstījām tajā pašā Rīgas kinostudijā.

Šodien reizēm tur aizeju uz mēģinājumiem, staigāju pa šīm telpām un kaut kāda depresija nāk virsū – sevišķi, kad pie sienām redzu fotogrāfijas ar visu, kas te kādreiz bijis – kā šī ēka strādājusi, kas te viss darījies.

Tagad palikušas tikai fotogrāfijas pie sienām.

Bet kurā brīdī jūs sapratāt, vai "Teātra" mūzika "sēž" vai "nesēž"?

Raimonds Pauls: Tur bija arī profesionāls skaņu režisors. No viņa ir daudz kas atkarīgs – kā viņš piemontē. Tāpat kā kino – pati svarīgākā ir montāža. Ai, par kino var ilgi un gari runāt, tā ir skaista lieta. Pagaidām mēs mēģinām to it kā atjaunot.

Man bija ļoti patīkama sadarbība ar Annu Viduleju pie filmas "Homo novus". Lai gan viss gāja diezgan vētraini, beigās, liekas, tā filma nav no sliktajām.

Starp citu, kā ir ar filmām – vakaros tās skatāties?

Jā, visu laiku!

Un kas ir jūsu iemīļotais repertuārs?

Raimonds Pauls: "Fantomass". Un nemaz nekaunos no tā! (smejas) Vai kad man ir slikts garastāvoklis, uzlieku epizodi, kur Luijs de Finess diriģē orķestri – tā gan ir no citas fillmas, no "Lielās pastaigas". Īsts kino šedevrs! Cilvēki mācēja uztaisīt komēdiju. Itāļu filmas ir lieliskas, it sevišķi pēc kara tika radīti daudzi šedevri. Tagad... Kino jau pārdzīvo tādu pašu krīzi. (..)

Vairs arī nesaprotu, par ko cilvēki smejas – man nāk raudiens pēc tām filmām, bet viņi smejas. Arī seriālu standarti – viens pēc otra.

Bet tos jūs neskatāties.

Raimonds Pauls: Kāpēc ne? Piemēram, krieviem bija lielisks seriāls "Likvidācija" par Odesu. Ļoti labs seriāls, ar labiem aktieriem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti