Filigrānais mūziķis Latvijā viesojies vairākkārt, bet šoreiz 5. aprīlī plkst. 19.00 Spīķeru koncertzālē kopā ar orķestra "Sinfonietta Rīga" grupu atskaņos dažādu laikmetu serenādes.
Lāslo Hadadi: Darbs ar pūtēju ansambli pēc būtības ir daudz tuvāks kamermuzicēšanai nekā orķestra vadīšanai, kājās stāvot. "Sinfonietta Rīga" direktore Anete Toča man lūdza, lai šajā viesošanās reizē pastrādāju tieši ar pūtējiem. Un kas gan ir labāks pūtēju sastāvam par serenādēm, kuras sacerējis Dvoržāks, Štrauss, Mocarts un Guno? Ar nelielo pūtēju grupu varam strādāt ļoti intensīvi un padziļināti, un serenāde ir ideālais žanrs šādam darbam.
Dāvis Eņģelis: Kam pievēršat īpašu uzmanību, strādājot ar "Sinfonietta Rīga" pūtēju grupu, kādas ir jūsu idejas un mērķi?
Publika šādas programmas dzird ļoti reti. Mūziķi nupat man teica, ka "Sinfonietta Rīga", piemēram, nekad nav atskaņojusi Dvoržāka Serenādi koka pūšaminstrumentiem. Šī būs pirmā reize. Bet mūziķiem, kuri spēlē koka pūšaminstrumentus, tas ir ļoti svarīgs skaņdarbs. Domāju, ka serenāžu repertuārs ir ļoti svarīgs arī publikai – tā ir tik skaista, brīnišķīga mūzika, kas tiek spēlēta nepelnīti maz. Esmu pārliecināts, ka mums tas jādara biežāk. Tas ir ļoti svarīgi kultūrai.
Domājot par serenādes laikmetīgumu, vai jelkad esat spēlējis kādu serenādi "Ensemble Intercontemporain" sastāvā?
Ne pārāk bieži. Pēdējo reizi, kad uzstājāmies ar Bulēzu – viņam tobrīd bija jau pāri astoņdesmit –, atskaņojām Mocarta Serenādi dominorā. Spēlējām arī "Grand Partita" 13 pūšaminstrumentiem. Ar Deividu Robertsonu, ansambļa vadītāju, spēlējām arī Brāmsa Serenādi un Štrausa Simfoniju pūšaminstrumentiem. Tā ir lieliska mūzika, kuru mēs varbūt kādreiz varētu iestudēt arī ar "Sinfonietta Rīga" mūziķiem.
Pūtēju ansamblim sarakstīti gan meistardarbi, gan daudz viduvējas mūzikas. Kuri ir tie komponisti, kas ir vislielākie meistari, rakstot pūtēju ansamblim un domājot par tā specifiku un niansēm?
Tas sākās ar Haidnu un Mocartu. Mocartam ir trīs izcilas serenādes — dominorā, mibebolmažorā, kuru spēlēsim "Sinfonietta Rīga" koncertā, un Lielā partita 13 pūšaminstrumentiem. Viņam ir arī pūtēju seksteti. Tad nāk Bēthovens, Štrauss, Brāmss. Brāmsam un Dvoržākam ir serenādes, ļoti skaista mūzika.
Un kā ar 20. gadsimta meistariem līdzās Stravinskim?
Varbūt Varēzs. Viņš bija varbūt pirmais modernists, kurš 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs uzrakstīja, piemēram, skaņdarbu "Integrales" pūšaminstrumentu oktetam. Dažreiz tajā ir arī sitaminstrumenti. Tāpat kā Stravinskis, arī Varēzs ļoti plaši izmanto pūšaminstrumentus.
Šodien tas laikam nav populāri – rakstīt tikai pūtēju ansamblim.
Vai tas izgājis no modes?
Modē ir rakstīt skaņdarbus solo flautai, solo klarnetei un tamlīdzīgi. Flautai, klarnetei, klavierēm, vijolei, čellam. Varbūt dažreiz obojai. Fagotam – tikpat kā nekad. Protams, raksta trompetei. Tas ir spožs instruments, kas var spēlēt ļoti skaļi. Mežragam – ne tik bieži. Trombonam un tubai arī tikpat kā nemaz.
Vai tādā gadījumā varam teikt, ka pūtēju ansamblis ir gana neizpētīta teritorija?
Laikmetīgajā mūzikā, kas rakstīta nelieliem ansambļiem, ir daudz sitaminstrumentu; tur instrumentu daudzveidībai nav gala. Stīgām ir sava, bet lielā mērā viena un tā pati specifika, tas ir kā viens instruments. Kaut kādā mērā to var teikt arī par metāla pūšaminstrumentiem. Koka pūtējiem ir ļoti daudzveidīga krāsu palete. No flautas līdz obojai, no obojas līdz klarnetei, no fagota līdz flautai — tas komponistam sniedz ļoti plašu krāsu gammu. Un laikmetīgajā mūzikā komponisti to arī itin bieži izmanto.
