Mūsu leģendas

Ziņkārīgs kā bērns, gudrs kā sirmgalvis. Dzejnieks Māris Čaklais Jāņa Petera atmiņās

Mūsu leģendas

Par Vilku māti ar zilām acīm, Dzimto valodu un... Dzejnieka Jāņa Petera stāsti

Komponists Aldonis Kalniņš: Gribētos vēl drusku kaut ko izdarīt - tik tiešām gribētos

Kompozīcijas vecmeistars Aldonis Kalniņš: Esmu cita laikmeta cilvēks

Par spīti reiz rīkotajiem autorkoncertiem, ovācijām Dziesmu svētkos un sadarbībai ar spožākajiem atskaņotājmāksliniekiem, sevi par dižu komponistu Aldonis Kalniņš joprojām neuzskata. "Es – leģenda? Kopš kura laika?!” samulsis atvaicā Kalniņš, kad Latvijas Radio 3 "Klasika" ierodas meistaru sveikt 90. gadskārtā. Taču tūdaļ arī silti nosaka: "Nevar jau zināt, kā būs vēlāk – tas gan. Gribētos jau vēl drusku kaut ko izdarīt. Tik tiešām gribētos.”

Latviskā pieticībā un kautrībā lielu daļu savu kompozīciju Kalniņš nevienam nav rādījis, tāpēc atskaņotājmāksliniekiem ceļš pie sirmā meistara uz Plieņciemu, kur kamīna istabā uz flīģeļa gulst nošu kalni, jāmēro pašiem.

Antiņa gēns

"Laikam jau atkal pieķeršos rakstīšanai. Ir ļoti daudz nepabeigtu darbu – korim, solodziesmas, orķestra darbi. Būtu žēl, ja tas viss paliktu nepabeigts,” prāto komponists. Jautāts, cik apmēram viņam kompozīciju, ko nav nevienam rādījis, sirmais meistars atzīstas, ka tāda esot lielākā daļa: "Nu, vismaz puse no visa – no lielajiem darbiem arī viena simfoniska glezna ar Ojāra Vācieša vārdiem. Kaut kāda grāmatvedība jau man ir – klade, kur it kā esmu ierakstījis. Pabieza, bet nav pilna. Gadiem desmit vēl būtu rūmes.

Bet man tāda daba – nolīst kaut kur stūrī, klusumā. Lai neviens neredz, nemana – un tā visu mūžu.

Parasti jau autori iet un piedāvā, bet es tā neesmu darījis, jo bail, ka neatmet atpakaļ. Ja lūdz, prasa – tad uzrakstu. Neviens jau nekad neko nav noraidījis, bet… vienmēr bijis pašam par to bail. Jo nekad sevi neesmu uzskatījis par lielu komponistu, varenu personību – nekad! Māja trokšņaina, visi iet, runā, dzīve notiek, un arī es esmu savā pasaulē – nekad neesmu uzskatījis, ka varētu pieprasīt klusumu, sak, tagad visi ejiet projām, man jāstrādā!

Neuzskatu sevi par tik lielu zvaigzni, kas varētu citu cilvēku dzīves ierobežot. Cenšos pielāgoties. Antiņš esmu, jā, bet ko varu darīt, ja neprotu sevi nostādīt?

Neprotu, un man arī neiznāk! Taču… Viens nu gan – katrā manā darbā ir kāda asins lāse iekšā – tas varbūt par skaļu, bet mana būtība gan visā tajā iekšā ir.”

Trompete pret vijoli

Aldoņa Kalniņa tētis savulaik vadījis pūtēju orķestri, bet mamma dziedājusi tautas dziesmas, tāpēc mūzika bijusi iedzimta. "Sākumā mācījos trompeti – spēlēju tēva orķestrī.

Mans pirmais pedagogs saslima un nomira. Sāku mācīties pie cita – gados jaunāka. Tas pats – saslima un devās mūžībā. Domāju – vai tiešām nesu cilvēkiem nelaimi?! Trompeti vairs nespēlēšu neparko! Spēlēšu vijoli!

Jau biju iemanījies spēlēt Vivaldi laminora koncertu, pirmo daļu rullēju dūšīgi,” smej sirmais kungs, kuram mūzika bijusi prātā no bērnības.

Vienbrīd sadūšojies uzrakstīt Pēterim Barisonam, kurš uzaicinājis jauno censoni uz Rīgu. "Atbraucu. Sāku meklēt Konservatoriju – devos pa Marijas ielu uz augšu, līdz iznācu pie Barona ielas. Nācu atpakaļ. Redzu – liela māja, izrādās – Rakstnieku savienība. Tur sēdošais vīrs norādījis, kur mūzikas augstskola meklējama… Satiekoties Barisons teica – kādas dotības man esot gan. Paēdām pusdienas. Vaicāja – kā tikšu mājās? Zināja, ka mašīna braukšot uz Kuldīgu, iesēdināja mani tajā. Ar laiku sāku pie viņa mācīties harmoniju, solfedžo, praktisko teoriju. Ļoti sirsnīgs, atsaucīgs cilvēks bija – pacietīgs.”

Leģendu ielenkumā

Tolaik Konservatorijā leģendu ka biezs. "Alfrēds Kalniņš bija cienīga figūra – kā tāds Dieviņš viņš nāca. Visi skatījās, klanījās. Domāju, ka studenti viņu mīlēja. Reiz gadījās, ka biju iegājis viņa klasē – rakstīju savu gabalu, "Smēdi”, un dauzīju klavieres. Nāk iekšā Kalniņš. "Ā, nu, ja ir laba mūzika, tad spēlējiet, es jūs netraucēšu!" Samulsis metos ārā no klases…”

Siltas atmiņas meistaram ir par Lūciju Garūtu, pie kuras mācījies formas analīzi, harmoniju un polifoniju. "Pirmām kārtām viņa bija ļoti sirsnīgs cilvēks. Kad pēc konservatorijas beigšanas mani izmeta no kopmītnes, tieši Garūta ielaida savā dzīvoklī – kādu pusgadu tur nodzīvoju."

Pie Jāņa Ivanova bijusi instrumentācija, bet savā kompozīcijas klasē Aldoni Kalniņu paņēmis Valentīns Utkins. "Abi ar Barisonu viņi bija tuvi draugi,” atceras Aldonis Kalniņš, kurš par savu labo krusttēvu sauc leģendāro tautas mūzikas pētnieku Jēkabu Vītoliņu. Mīlestība uz folkloru Aldonim Kalniņam tieši no viņa.

"Vienā otrā grēkā gan man jāatzīstas. Kad staigāju pa ekspedīcijām rakstīdams, jutu, ka pats varu to meldiju radīt.

Vienā reizē Vītoliņš atbrauc, kontrolē. Iedodu burtnīcas. "O, ļoti interesanta dziesma, es tādu nezinu!” viņš saka. Nu, protams, kā gan viņš to varētu zināt, ja es to dziesmu esmu uzrakstījis…

Tā dziesmiņa tur arī palika kā tautas dziesma.”

Interesanti bijis ar Leonīdu Vīgneru. "Viņš bija tas, kurš visus zākāja, šimpēja un zobojās. Taču mani brīnumainā kārtā viņš lika mierā – laikam likos nevarīgs vai maigs… Arī pirmo manu autorkoncertu sarīkoja tieši Vīgners – īsi pirms 1960. gada Dziesmu svētkiem. Bija aktīvs manas mūzikas izpildītājs – visus manus simfoniskos darbus iestudēja.”

Aldoni Kalniņu 90. gadskārtā sveic diriģente Māra Marnauza (Rīgas Latviešu biedrības nams, 2018. gada 18. februāris)

Teicamnieks un īpašas zīmes

Studējot Aldonis Kalniņš saņēmis teicamnieka stipendiju:

"Visu esmu panācis ar darbu," strikti saka meistars.

"Ja man ir kāds talants, tas parādījās vēlāk. Kad biju puika, braucām uz Ventspili. Sēžam ratos, un iztēlē dzirdu, kā skan mūzika, kā spēlē orķestris. Tikai mūzika, mūzika, mūzika. Tā sāka rasties ideja par mūziku.”

Bijušas arī citas zīmes. 1944. gadā bijis jāiet armijā. "Pienāk viena pavēste, bet tobrīd guļu ar angīnu. Pienāk otra vēstule. Braucu, esmu sagatavojies, tēvs čemodānā salicis visu, kas vien karavīram nepieciešams. Drīz būs ziema. Aizbraucam pie komisijas.

Virsnieks iznāk ārā un saka: "Nāciet līdzi!” Iedod man biļeti, ka uz sešiem mēnešiem no dienesta esmu atbrīvots, un saka tā: "Ejiet un nenāciet atpakaļ!” Neticēju savām ausīm un no prieka un laimes burtiski drebēju – vai tiešām varu braukt mājās?!

Gaišuma spārnots, vedināju tēvu grāmatu veikalā. Redzu – grāmata par Emīlu Dārziņu. "To man vajag," pie sevis nodomāju. Tā ir mana ceļa zīme, uz kurieni iet, kas būs darāms. Atbraucām mājās, bet nākamajā dienā abi ar tēvu gājām auzas pļaut.”

 

Pārdomu brīži

"Nesen no plaukta izvilku Knuta Skujenieka dzejoļu krājumu. Redzu – nu, tiešām skaista dzeja, šito gan vajadzētu uzrakstīt. No otras puses – mīlas dzeja: nu, kur es varu to rakstīt – man vairs nepiestāv… Bet varbūt arī uzrakstīšu! Kā to agrāk biju palaidis garām? Tā dzīvē gadās – daudz ko vērtīgu palaid garām, un novērtē tikai ar laiku,” atzīst komponists un pārsteidz, sakot, ka ikdienā esot brīži, kad domājot – ja vēlreiz dzīvotu, itin visu darītu savādāk! "Tādos brīžos domāju – milzīga kļūda, ka nodarbojos ar mūziku! Bet tad atkal – nē, tik traki nav. Ko citu būtu varējis darīt? Līdz astoņpadsmit gadu vecumam dzīvoju laukos – pratu art, ecēt, pļaut. Kad to visu būtu varējis sākt patstāvīgi, sākās karš, izvešanas.

Konservatorijā jau jutām – kaut kas notiek. Vienu nakti pat ēkas bēniņos pavadīju. Bet kaut kā viņiem biju izkritis no redzesloka. Aizveda Jēkabu Ozoliņu, kurš mācīja folkloru. Aizeju uz stundu, un – viņa vairs nav.

Aizveda Jāni Līcīti, Jāzepu Lindbergu.”

Grūtums un romantika

Vaicāts par pašu lielāko grūtumu, vecmeistars neslēpj: "Grūtākais brīdis ir pats pirmais – tikko sāc darbu. Kā iesākt, ko teiksi, ko gribi pateikt?

Piemēram, rakstot apdari. Tautas dziesma it kā smejas: nu, ko tu man padarīsi, esmu tāpat skaista!

Un tad sākas cīņa – ka varu tomēr tevi pārveidot, piespraust ko klāt,” pasmaida meistars un neslēpj, ka dziļākajā būtībā esot romantiķis "Būtībā tiešām esmu romantiķis – man ir ļoti romantiska dvēsele, tāpēc grūti pārslēgties uz mūziku, kas vairāk izdomāta, nevis no sirds radīta. Varu iedzīvoties tikai tajā, ko varu izjust – kur sevī jūtu līdzi skanam dvēseles stīgas. Un, ja stīgas saskan, ir izpratne un saskaņa.

Esmu cita laikmeta cilvēks, kam ar šo laikmetu vairs nekādas saistības vairs nav – tik daudz, ka vēl esmu dzīvs, varu domāt, staigāt, savas smadzenes pakustināt.

Jūra man ļoti patīk, bet tikai tik tālu, cik varu aiziet. Kad sāku peldēt, uzmanos, jo man pret jūru ir milzīga cieņa, ne tikai romantiska jūsma.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti