LR3 raidījumā "Odiseja" viņa stāsta par savu ceļu uz mūziku, par savām sarežģītajām attiecībām ar vecāku dzimteni Sīriju, par to, cik grūti bijis iemācīties spēlēt arābu flautu neju (ney), par mūzikas komponēšanu lielam simfoniskam orķestrim projektā "Rhythm of Resistance", par dziedināšanas mūziku, ko viņa sacer cilvēkiem, kam nepieciešams mierinājums, un par programmu "Quest of Invisible", ar ko viņa viesosies Latvijā.
Dzīve Sīrijā – briesmīgs piedzīvojums
Naīsama Džalala: Sāku spēlēt flautu 6 gadu vecumā pavisam nelielā reģionālā konservatorijā. Vienā brīdī – tas bija jau 17 gadu vecumā – es iepazinu improvizāciju un sāku ar to nodarboties, un tikai tad es iemīlējos mūzikā.
Kad es improvizēju, man radās sajūta, ka šī ir īsta mūzika, šādi es vēlos dzīvot. Pirms es sāku improvizēt, man nebija vēlmes kļūt par mūziķi.
Gita Lancere: Jūs spēlējāt flautu desmit gadu bez nodoma kļūt par mūziķi?!
Tieši tā.
Tad jūs devāties uz Kairu?
Vispirms uz Sīriju, lai iemācītos spēlēt arābu flautu Damaskas Austrumu mūzikas institūtā. Tas vienlaikus bija sevis atklāšanas laiks un mūzikas atklāšanas laiks. Jutu, ka mana identitāte ir cieši saistīta ar mūziku. Uz Sīriju devos, lai satiktu tos cilvēkus, ar kuriem man jau bija izveidojusies saikne, dzīvojot Francijā. Jo, lai gan esmu dzimusi Francijā, joprojām esmu arābu izcelsmes.
Sīrijā mācīties bija diezgan briesmīgs piedzīvojums, tas bija ļoti grūti. Es īsti neko nedarīju, bieži tikai sarunājos ar cilvēkiem uz ielas, dzēru ar viņiem tēju. Bet visu laiku mani uzmanīja slepenpolicija.
Policijas visur bija ļoti daudz, un, ja tu dari kaut ko kaut nedaudz neierastu, tev visu laiku kāds sekos, kāds tevi novēros. Es pie tā nebiju pieradusi, jo esmu dzimusi Francijā. Francijā mēs arī devāmies uz protestiem, kur bieži var sastapties ar vardarbību no policijas puses, bet, ja uz protestiem negāja, ja dzīvoja pats savu mierīgu dzīvi, neviens tevi neuzmanīja. Sīrijā, protams, protestēt vispār nevarēja.
Pat ja tikai sarunājies ar cilvēkiem, satiki cilvēkus, tevi nepārtraukti uzmana policija. Mani izsekoja visu laiku, tas bija grūts laiks.
Tāpēc Sīrijā es paliku tikai trīs mēnešus, un tad devos uz Kairu, uz Ēģipti, lai turpinātu savas identitātes meklēšanu. Tur pavadīju trīs gadus un satiku tik daudz brīnišķīgu cilvēku un mūziķu! Tā bija laba pieredze.
Mūzika kā sāpju terapija
Paldies par šo stāstu. Es tieši vēlējos palūgt nedaudz vairāk pastāstīt par šo vārdu "Pretestība". Kāpēc tieši tāds nosaukums?
Džeza kvintets "Rhythms of Resistance" ("Pretestības ritmi") bija pirmais ansamblis, kuru es vadīju. Mūzika, kuru es sacerēju šim projektam, bija manis pašas dzīves iedvesmota, tāpat kā visa pārējā mūzika, kuru es saceru. Bet tajā laikā manu dzīvi spēcīgi ietekmēja vairākas politiskas problēmas, tāpēc mūzika, kura radusies tajā laikā, ir saistīta ar tām.
Piemēram, manā pirmajā albumā ir dziesma par robežām, kā tās sabojā mūsu dzīvi, kā tās var iznīcināt mīlošu cilvēku dzīves.
Skaņdarbā "Beirūta" es runāju par 15 gadus ilgo pilsoņu karu Beirūtā. Kad atbraucu no Kairas, pāris mēnešu pavadīju Francijā un tad braucu uz Beirūtu. Septiņus gadus pavadīju starp Parīzi un Beirūtu. Uzrakstīju arī skaņdarbu "C4", kas saistīts ar Libānu. Tas bija notikums no manas dzīves, jo tieši pirms man bija jādodas uz Libānu, saņēmu ziņas par bombardēšanu, kas tur notika.
Kad sāku muzicēt ar kvintetu "Rhythms of Resistance", mana dzīve bija ļoti arābiska. Tagad jau esmu iekārtojusies Francijā un vairs arī tik daudz neceļoju. Tolaik mani ļoti satrauca situācija arābu valstīs, tāpēc es par to tik daudz runāju savā mūzikā, jo tas tieši ietekmē manu dzīvi.
Kad kara dēļ vairs nevarēju ceļot, kad staigāju pa sabombardētajām Beirūtas ielām, viss manā dzīvē bija saistīts ar politiskām un vēsturiskām problēmām.
Tad notika arābu valstu revolūcija, kas mani ļoti ietekmēja, jo tolaik es vēl dzīvoju starp Parīzi un Beirūtu un mana ģimene bija saistīta ar Sīrijas revolūciju.
Es pazinu daudz cilvēku, kuri nomira revolūcijas vārdā. Jo viņi vienkārši gribēja būt brīvi.
Man tas bija ļoti svarīgi – izteikt šīs sajūtas. Un man liekas, ka, tad,
kad saceru mūziku, varu atklāt visas savas sāpes. Ja nevaru izteikt šīs sāpes, tās mani uzvar. Mūzika man ir terapija un iespēja izteikties. Tāpēc vārds "pretestība" ir tik svarīgs.
Francijā dzīvoju jau septiņus gadus – arī tur ir daudz dažādu problēmu, ar kurām netiekam galā. Rasisms ir tik dziļi iesakņojies franču kultūrā, ka no tā tikt ārā ir ļoti grūti, – mainīt cilvēku uzskatus ir grūti. Arī klimata problēmas. Jā, šajā valstī ir visvisādas problēmas. To visu man vajag izteikt. Un man liekas, ka šis ansamblis ir tā vieta, kur es šīs visas sajūtas varu izteikt.
Meklējot neredzamo
Un ko jūs mēģināt izteikt, spēlējot ar otru grupu – "The Quest of Invisible" ("Meklējot neredzamo")?
Tas ir mans nākamais trio.
Kad devos uz arābu valstīm, mani ļoti pārsteidza klusuma loma turienes mūzikā. Arī Indijas klasiskajā mūzikā klusums ir ļoti nozīmīgs. Tas piešķir mūzikai nozīmi, garīgo aspektu.
Es ļoti centos šo garīgumu atklāt, jo kādā vēstures brīdī visas civilizācijas ir mēģinājušas izmantot mūziku, lai rastu saikni ar neredzamo, ar dieviem, gariem, pasaules neredzamo daļu. Klusumam mūzikā ir divi šādi aspekti – klusums meditatīvajā un garīgajā mūzikā un transs. Es centos sacerēt mūziku no klusuma, kas ļautu sasniegt transa stāvokli.
Bet, ja par to domā no politiskā skatupunkta, mēs dzīvojam sabiedrībā, kur mūsu vērtību var izteikt tikai materiāli. Viss ir vērtīgs, ja varam noteikt tā cenu. Un tāpēc, ja domā par būšanu, nevis iegūšanu, domājot par spēku, kas ir klusumā, spēku, kas ir tukšumā, man par to bija ļoti interesanti runāt.
Mūsu sabiedrībā cilvēki jūtas bezvērtīgi, jūt, ka viņu dzīvei nav nozīmes. Viņi nerod dzīves jēgu darbā – tikai lai pirktu. Tur veidojas tāds ļoti dīvains cikls. Un man likās – ja klusums ir mūzikas jēga, varbūt tukšums ir esamības jēga. Es esmu ne tāpēc, ka man ir, bet tikai tāpēc, ka esmu.
Tieši par to es domāju, rakstot šo mūziku, par garīgumu, klusumu, tukšumu, transu, labklājību, par visām šīm problēmām.
"Le temps" jeb "Laiks". Tā ir ļoti skaista kompozīcija, es to klausījos "Youtube" platformā. Tiešām ļoti skaista. Un tajā jūs izmantojat ļoti interesanto tehniku, kur jūs vienlaikus spēlējat un dziedat, viena nots tiek spēlēta, otra dziedāta. Kaut ko līdzīgu esmu dzirdējusi Āfrikas tradicionālajā mūzikā.
Jā, tieši tā. Rietumāfrikā gani izmanto šo tehniku jau no seniem laikiem. Tā joprojām tiek izmantota, bet tagad ne tikai gani, bet arī muzikanti šo tehniku pielieto. Arī prasmīgi flautisti Rietumāfrikā spēlē šajā tehnikā. Bet pirmo reizi šo muzicēšanas tehniku es dzirdēju ne no afrikāņiem. Tas bija Rasans Rolands Kērks (Rahsaan Roland Kirk), kurš dziedāja "Nav saules, kad viņa ir prom". Viņš atskaņoja tādu versiju, kur viņš dziedāja flautā iekšā un gandrīz varēja saprast dziesmas vārdus. Man tas likās apbrīnojami. Kad man bija 17 gadu, es spēlēju Mali, un tur es uzzināju, ka šī tehnika nāk no Āfrikas. Domāju, ka neesmu vienīgā, kura šo tehniku izmanto džezā, bet visi, kuri to pielieto, maina šo tehniku tā, lai tā atbilstu viņu balsīm. Katram ir sava pieeja, kā dziedāt, spēlējot flautu. Man tas liekas ļoti jauki. Es spēlēju pilnīgi atšķirīgi no Rasana tehnikas, kā arī atšķirīgi no Madžika Malika (Magic Malik), kurš ir slavens flautists Francijā. Bet vienreiz, kad spēlēju priekšā Ārčijam Šepam (Archie Shepp), viņš teica: "O, cik jauki. Vai tu to iemācījies no Rasana Rolanda Kērka?" Tas bija neticami.
Visi instrumenti ir grūti, ja gribi spēlēt labi
Runājot par tradīcijām, jūs spēlējat klasisko flautu un austrumu flautu nei (nay). Esmu lasījusi, ka tas ir viens no grūtākajiem instrumentiem, ko spēlēt.
Visus instrumentus ir grūti spēlēt, tāpēc nedomāju, ka nei būtu pats grūtākais instruments, ko apgūt. Bet to tiešām ir grūti spēlēt.
Kādēļ?
Pašā sākumā, kad sāku to apgūt, no tā nevarēju izdabūt ārā nevienu skaņu... Pavadīju trīs mēnešus, tajā pūšot, bet nespēju izvilināt pat mazāko skaņu! Kad aizbraucu uz Sīriju, viens cilvēks pats pielika man šo instrumentu pie mutes, un tad es sapratu, no kurienes varu dabūt skaņu...
Visus instrumentus ir grūti spēlēt, bet, jo vairāk tu vēlies spēlēt labi, jo grūtāk kļūst.
Piemēram, kādu dziesmu nospēlēt uz klavierēm nav grūti, tikai jāpiespiež taustiņi, bet, ja vēlas spēlēt labi un tā, lai patīk arī citiem, tad kļūst daudz grūtāk.
Mani pārsteidza tas, ka jūs spēlējat gan ar kvintetu, gan arī versijā kvintetam ar orķestri. Kuram ienāca prātā šī ideja?
Tā nebija mana ideja.
Man ir grandiozas idejas, man patīk iztēloties lielas lietas, bet ne tik lielas vai trakas. Jo zinu, ka man nekad nebūs pietiekami naudas, lai savāktu saviem ierakstiem simfonisko orķestri.
Bet reiz man bija mākslinieciskā rezidentūra Bretaņas nacionālajā orķestrī (Orchestra National de Bretagne), kur man piedāvāja divus gadus būt par rezidējošo komponistu viņu teātrī un spēlēt ar lielu ansambli. Es jautāju, ar cik lielu? Man teica – ar simfonisko orķestri... Viņi vēlējās, lai es komponēju mūziku šim ansamblim. Tajā brīdī man ļoti gribējās sakomponēt kaut ko jaunu kvintetam, jo mēs vairākus gadus bijām spēlējuši skaņdarbus no maniem pirmajiem diviem albumiem. Tā sāku kaut ko komponēt, bet šie cilvēki man palūdza komponēt lielajam ansamblim. Man bija iespēja komponēt kaut ko vienu kvintetam un kaut ko citu orķestrim, bet komponēšana man aizņem ļoti ilgu laiku. Un es zināju – ja sakomponēšu kaut ko orķestrim, mēs īpaši daudz to nespēlēsim, jo nav pārāk daudz teātru, kuri var atļauties nolīgt simfonisko orķestri. No vienas puses, komponēt orķestrim ir ļoti labs izaicinājums man pašai sev, bet, no otras puses, – domāju, ka es būtu visai neapmierināta, rakstot mūziku, ko atskaņos varbūt tikai desmit, piecpadsmit reižu. Un tad es izdomāju komponēt šo jauno mūziku kā dubultuzvedumu: ka to varēs atskaņot gan kvintets atsevišķi, gan kopā ar simfonisko orķestri. Bet nebija tā, ka komponēju kvintetam un tad to aranžēju orķestrim: sanāca tā, ka komponēju abas versijas vienlaikus – orķestra versija iedvesmoja kvinteta versiju un otrādi. Man pašai nešķiet, ka simfoniskā versija būtu pārāk blīva vai kvinteta versija pārāk tukša. Bet – jā, tas bija ļoti liels izaicinājums.
Bija to vērts, jo albums tika ļoti labi novērtēts.
Jā, tas bija jauki. Ar simfonisko orķestri mēs uzstājāmies pat vairāk, nekā biju gaidījusi. Cilvēkiem mūzika patika, un tagad ne tikai Bretaņas nacionālais orķestris, bet arī vēl viens cits simfoniskais orķestris vēlas spēlēt kopā ar mums. Tagad mēs braucam koncertbraucienos ar viņiem. Arī Vācijā ir viens orķestris, kurš uzlūdza mani spēlēt šo mūziku ar viņiem. Šis projekts man ir pavēris daudz durvju.
Dziedināšanas mūzika
Viens no jūsu jaunākajiem projektiem ir "Dziedināšanas mūzika".
"Dziedināšanas rituāli" ("The Healing Rituals") ir kā iepriekšējā projekta "The Quest of Invisible" turpinājums.
Kad es reiz senāk biju spiesta vairākas nedēļas pavadīt slimnīcā, mani apciemoja draugs, kurš man tur spēlēja mūziku. Tas bija ļoti spēcīgs piedzīvojums.
Pirms pāris gadiem, vēl pirms pandēmijas sākuma, es runāju ar to cilvēku, kurš man lūdza komponēt simfoniskajam orķestrim. Es stāstīju viņam, ka man bija tā iespēja klausīties drauga spēlē, kamēr biju slimnīcā, bet daudziem cilvēkiem slimnīcās tādu iespēju nav. Teicu viņam, ka gribētu doties uz slimnīcām un palīdzēt slimniekiem tāpat, kā mans draugs to darīja man. Un es tiešām esmu slimnīcās spēlējusi vairākas reizes, gan pirms pandēmijas, gan kopš tās sākuma.
Esmu spēlējusi slimnīcu istabās tādiem cilvēkiem, kuri ir ļoti, ļoti slimi, kā arī tādiem cilvēkiem, kuri no jauna mācās runāt vai staigāt vai tamlīdzīgi.
Viņi mēdz slimnīcās pavadīt ilgu laiku, dažkārt vairākus mēnešus, citkārt pat gadus. Es spēlēju viņiem, jo es vēlos sniegt šiem cilvēkiem kaut ko skaistu, dziedējošu.
Tad man ienāca prātā doma, ka vajadzētu komponēt tādu mūziku, kas cilvēkiem liek justies labāk.
Jo slimnīcās no sākuma es tikai improvizēju. Slimnīcās cilvēki ir patiešām slimi, bet koncertzālēs ir daudz tādu cilvēku, kuri nav slimi, bet kuri jūtas slikti un kuriem vajadzētu justies labāk. Es daudz par to domāju, bet pie šīs mūzikas radīšanas daudz strādāt nevarēju, jo man nebija laika. Un tad, kad sākās mājsēde, es izdomāju: "Labi, tagad man ir daudz laika, tagad varu sākt komponēt šim projektam." Tā es sacerēju to mūziku, ar kuru mēs uzstājamies šobrīd. Komponēju gan pirmajā, gan otrajā, gan trešajā mājsēdē. Bet pats projekts sākās pirms pandēmijas, un tam bija liela saistība ar manis pašas sajūtām kā pacientei slimnīcā.
Vai jūsu vārds kaut ko nozīmē arābu valodā?
Jā gan,
visi arābu vārdi kaut ko nozīmē. "Naissam" nozīmē "dvēseles vēsma" jeb "dvēseles elpa". Tas ir ļoti rets vārds, pat arābu tautības cilvēki, dzirdot manu vārdu pirmo reizi, vēlreiz apjautājas: "Kā jūs sauc?"
Mans tēvs atrada manu vārdu vārdnīcā.
Tas skan ļoti skaisti un es iedomājos, ka tas varētu kaut ko nozīmēt. Un jūs kļuvāt par flautisti!
Mans tēvs teica, ka es kļuvu par flautisti, jo viņš izvēlējās manu vārdu. Un es teicu, ka nē, es flautu izvēlējos pati. Mēs nolēmām, ka abas versijas der. (smejas)
