Plašāk par šo koncertu intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" stāsta Aigars Raumanis un Aigars Reinis.
Dāvis Eņģelis: Atceros brīdi, kad klausījos Aigara Raumaņa elektroakustisko kompozīciju, ko jūs abi divatā izpildījāt Rīgas Domā – ja nemaldos, tas bija Valsts akadēmiskā kora "Latvija" koncertā. Vai varat mazliet atgādināt par šo epizodi un, iespējams, arī par citām?
Aigars Raumanis: Mūsu sadarbība bijusi jau diezgan ilga, tie varētu būt pieci seši gadi. Sākām diezgan vienkārši – tie bija dievkalpojumi Vecajā Ģertrūdes baznīcā, kas lēnām pārauga koncertos un festivālos un netīšām – arī kompozīcijā. Aigars jau atskaņojis četrus manus skaņdarbus – gan duetā ar sievu Ilzi, gan ērģelēm ar elektroniku, gan ērģelēm ar manu trio un arī ērģelēm ar saksofonu. Tieši Rīgas Doma koncerta sakarā Aigars mani uzrunāja, lai uzrakstu ko atšķirīgu ērģelēm, kas, pieliekot klāt elektroniku, būtu mazas pārdomas par cilvēku, pilsētu un dabu.
Kāda ir tava pieeja ērģelēm, kā tu tās sajūti?
Tas ir fenomenāls instruments! Krāsas, kas iespējamas lielajām ērģelēm, arī spēks – to es vienmēr izmantoju. Tieši tas majestātiskais un grandiozais skanējums.
Aigar Reini, kā jaunais censonis Aigars Raumanis raksta ērģelēm?
Aigars Reinis: Ļoti talantīgi, protams. Un interesanti. Man kā ērģelniekam vienmēr ir interesanti strādāt ar skaņdarbiem, kas lēni veras vaļā un ļaujas sevi dažādi veidot. Ērģeļu specifika ir tāda, ka katrs ērģelnieks var traktēt šos skaņdarbus dažādi – gan krāsu, gan arī temperamenta ziņā. Spēks Aigaram patīk, tās galējās emocijas. Runājot arī par Platonu Buravicki – jaunu cilvēku kompozīcijās ir mazliet galējas emocijas, bet ļoti spēcīgas.
Vai jaunie latviešu komponisti raksta ērģelēm interesanti un ieinteresēti?
Aigars Reinis: Šobrīd rakstošie mūsdienu komponisti ir ļoti atvērti, un tādi ir arī paši ērģelnieki, kuri iniciē komponistus rakstīt, un komponisti piekrīt sadarbībai.
Daudzi autori, kuri agrāk nav pievērsušies ērģeļmūzikai, tagad atklāj sev pilnīgi jaunu pasauli un dažādās iespējas arī uz mūsu vēsturiskā instrumenta, kur dzimusi latviešu ērģeļmūzika.
Te vēl joprojām var atrast daudz interesantu krāsu un paņēmienu, kā rakstīt un kā savu vēsti nodot.
Kā šī koncerta kontekstā jāsaprot džezs?
Aigars Reinis: Vārds "džezs" šajā gadījumā nenozīmē "riktīgu" džezu no Amerikas – protams, būs brīvās harmonijas un džeza iedīgļi, būs arī džeza sonāte, bet vairāk skatos no mūsu saukļa skatpunkta, ar ko mēs šovasar strādājam – ka vasara ir sākusies Rīgas Domā, un
džezs vairāk ir mūzikas redzējumā – ka būsim brīvi, būsim priecīgi, ka vasarā Rīgas Doms atver savas durvis plašāk ne tikai klausītājiem, kas šeit ienāk, bet mudina būt – tātad džezs kā metafora.
Aigar Raumani, pieņemu, ka Fila Vuda mūzika programmā ir tavs pirksts.
Aigars Raumanis: Jā, viņa skaņdarbi ir lielākoties mana izvēle. Man šajā koncertā džezs asociējas ar mazajām niansēm katrā skaņdarbā. Vuds ir ļoti spēcīgi ietekmējies no džeza, un vēl viņš ir izdarījis to, ka klasiskā sonātē ielicis arī improvizāciju, kas lielai daļai mūziķu ir izaicinājums. Bet mēs ar Aigaru to esam pieņēmuši un koncertā to arī darīsim. Vēl ir Mijo "Skaramuša" pēdējā daļa, kas ļoti ietekmējusies no latīņamerikāņu mūzikas, un tas arī ir džeza pamatā. Platonam Buravickim raksturīga ambientā mūsdienu džeza ietekme – viņam ir visādi klasiskie piemaisījumi, krievu mūzika un laikmetīgā mūzika.
Aigars Reinis:
Platons Buravickis nekad nav remdens.
Šis skaņdarbs, ko pirmatskaņojām pirms gada, ir viņa pirmais darbs ērģelēm, un no savas ērģeļu partijas viedokļa varu teikt, ka tas ir pārdomāti un veiksmīgi uzrakstīts – visa kopējā atmosfēra runā par kaut ko cilvēcisku un noved līdz kārtīgam emocionālam sasprindzinājumam.
