Diena sākusies

Pasaulslavenais blokflautists Ēriks Bosgrāfs: Mākslas vārdā esmu "nozadzis" visu

Diena sākusies

Par "Punctum" rīkoto festivālu "Visticamāk, ka ne" vēsta Laura Brokāne un Jānis Ozoliņš

Tuvojas Imanta un Gido Kokaru simtgades svinības! Sarunas ar svētku rīkotājiem

Brāļu Kokaru dubultjubilejā – ne tikai koncerti, bet arī kora telpas atklāšana Mežaparka estrādē

Ar svētku dziesmu vakaru "BrāliBrāli" 14. augustā Mežaparka Lielajā estrādē tiks godināti kormūzikas dižgari Imants un Gido Kokari abu simtajā jubilejā. LR3 "Klasika" uz sarunu aicinājusi koncerta māksliniecisko vadītāju diriģentu Romānu Vanagu un režisoru Juri Joneli, bet Imanta Kokara dēls diriģents Uldis Kokars stāsta par atceres pasākumiem 15. augustā brāļu dzimtajā Gulbenē.

Liene Jakovļeva: Romān, droši vien tev bija skaidrs diezgan sen, ka brāļu dubultjubileja nepaies garām neieskandēta, lai kādi vēji arī nepūstu un lai kādi apstākļi pasaulē nevaldītu. Cik sen tu un tava komanda sākāt domāt par šo svētku dziesmu vakaru?

Romāns Vanags: Toreiz pandēmija vēl nebija sākusies... Dziesmu svētku starpposmos mums vienmēr notikuši lieli notikumi – vienmēr esam atzīmējuši mūsu leģendāro komponistu un diriģentu jubilejas. 

Šogad, svinot brāļu Kokaru dubultjubileju, nedrīkstam aizmirst, ka nākamgad 100. jubileja ir Jānim Dūmiņam.

Tā mums tā dzīve iet, un tas ir ļoti svarīgi. Tā ka varētu runāt par divu gadu periodu, kurā tapa šī programma. Sākotnēji bija pieteikušies vairāk nekā 7000 dziedātāju no visas Latvijas – dziedātāju interese bija ļoti liela, bet koncerta repertuārs ir jauktajiem koriem, tāpēc tas mazliet limitēja dalībnieku sastāvu. Tomēr divu gadu garumā ne mirkli nešaubījos, ka šie svētki notiks, tikai nezināju, kā tieši tie notiks.

Bet zināji, kur!

Romāns Vanags: Jā, zināju gan, un arī uz to mēs gājām ļoti mērķtiecīgi, pat merkantili, lai estrāde uz šiem svētkiem būtu gatava. Jo Mežaparka estrādes iekšpusē ir viena brīnišķīga vieta, kas vienmēr simbolizēs brāļus Kokarus, tāpēc domāju, ka tas brīdis ir tuvu, tuvu, un tam jānotiek.

Pēc brīža, Romān, vaicāšu par tavām personiskajām attiecībām ar brāļiem Kokariem, bet vispirms jautājums Jurim – vai tev bija nācies sastapties, satikties, sastrādāties ar brāļiem Kokariem? 

Juris Jonelis: Nevaru konkurēt ne ar vienu diriģentu, kurš strādājis kopā ar brāļiem Kokariem, bet manā atmiņā ir trīs notikumi. Ar Imantu man nācās satikties, jo kopā ar manu pedagogu Jāni Siliņu, strādājot pie maniem pirmajiem Dziesmu svētkiem 2003. gadā, aizbraucām pie Imanta uz Buļļiem – tur man nācās arī mazliet satikties ar viņu, tas bija ļoti īss mirklis, bet palicis spilgtā atmiņā. Ar Gido savukārt saikne bija ciešāka, jo viņam bija skaidrs redzējums, kādam jābūt Dziesmu svētku noslēguma vai atklāšanas koncertam – Gido bija kā mākslinieciskais vadītājs, un Ints Teterovskis mani šajā komandā bija uzaicinājis kā režisoru. Nācās tur mazliet sastrādāties. No šī notikuma attīstījās vēl divi koncerti, kas bija šīs pašas programmas realizācija Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kur veidojām Gido veltītu koncertprogrammu, kas būtu bijusi Dziesmu svētku atklāšanas un noslēguma koncerta pamatā. Līdz ar to man ar Gido nācās saskarties vairāk un mazliet vairāk arī izzināt viņa pasauli, uzskatus un domāšanu. Paldies Romānam, kurš mani uzaicinājis šo svētku rīkošanas komandā! Gandrīz gadu pamatīgi pētu, meklēju, interesējos, redzējums kļūst arvien plašāks:

jo eju dziļāk, jo vairāk jautājumu rodas, un šobrīd mana dzīve ir Kokaru pasaule, kas, man liekas, būtu jāzina ikvienam cilvēkam Latvijā, kas strādā un skolojas mūzikā.

Es pat teiktu – tas būtu obligāti jāiekļauj Latvijas kultūras kanona sarakstā.

2008. gads. Dziesmu svētku Goda virsdiriģenti Imants Kokars (no kreisās) un Gido Kokars XXIV Vispārējo latviešu Dziesmu svētku un XIV Deju svētku noslēguma koncertā "Latvija - saules zeme" Mežaparka Lielajā estrādē.

Romān, tev droši vien ar brāļiem Kokariem bijušas dažādu pakāpju attiecības?

Romāns Vanags: Attiecības ar brāļiem man bijušas, sākot jau no otrās klases, kad viņi izmēģināja savus spēkus, vadot Dārziņskolas zēnu kori... Tā varbūt nebija lielākā viņu dzīves veiksme – viņi to ātri saprata un paši aizgāja, bet savu mācību es tur jau ieguvu – gan no Imanta, gan Gido rokas – tīri fiziski. (smejas)

Tālāk saskare bijusi, mācoties gan Latvijas Valsts konservatorijā, tagadējā Mūzikas akadēmijā, gan pēc tam par lielu pārsteigumu saņemot zvanu no Imanta Kokara, lai es ierastos darbā – man tikko bija palikuši 27 gadi. Biju ārkārtīgi pārsteigts, bet viņš laikam bija mani pamanījis. Tobrīd laikam kļuvu jaunākais pedagogs konservatorijas vēsturē... Un tad kopīga darba dzīve – ļoti daudz Dziesmu svētku saiknes mums bijis. Ar Imantu jo īpaši. 

Ar Gido bijām ļoti draudzīgās attiecībās, bet šajā gadījumā ar Imantu bija tieši tā profesionālā lieta – viņš dzīvē man daudz ko ir novēlējis, kas man jāpilda.

Varbūt tāpēc tas nav nekāds pārsteigums, kāpēc tieši es esmu šajā koncertā. Jo man izdevies savā dzīvē īstenot dažas nepiepildītus Imanta sapņus – piemēram, Pasaules koru olimpiādi Rīgā vai atvest atpakaļ ciklu, ko apgājām Baltijas un Ziemeļvalstu svētku sakarā – Rīgā tie notika 2015. gadā. Iedibināju arī koru konkursu, pats saprotot, ka tie parādi kaut kā jālīdzina, un es to droši vien darīšu visu savu dzīvi. 

Tās lietas, ko mēs šobrīd darām ar Juri, ir ārkārtīgi svarīgas mums pašiem – ja mēs tās savas saknes īsti neapzināsimies, būsim tā kā pa vējam, nevarēsim dziļi zemē sajusties un atrasties.

Tā ka šobrīd viss tiek mērķtiecīgi darīts, un ceru, ka Rīgas pilsēta kādā brīdī saņemsies un mums būs arī brāļu Kokaru iela, ne tikai kora mākslas telpa.

Kultūras ministre Dace Melbārde (no labās), komponists Mārtiņš Brauns, diriģents Gido Kokars un virsdiriģents Romāns Vanags pie Brīvības pieminekļa pēc VIII Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmu svētku dalībnieku gājiena.

Liene Jakovļeva: Bet runājot par 14. augusta koncertu – apstākļi bija tie, kas noteica dalībnieku skaitu – apmēram četri simti dalībnieku.

Romāns Vanags: Risinājums bija samērā loģisks: brīdī, kad sapratām, ka septiņi tūkstoši šovasar nedrīkstēs pulcēties un tas arī nebūtu godīgi pret Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, nonācām pie risinājuma, lai tomēr kori, kas izteica vēlmi piedalīties, tiktu pārstāvēti kaut vai ar saviem diriģentiem.

Šis modelis – Latvijas kordiriģentu koris – jau sevi ir pierādījis vairākkārt gan saistībā ar Dziesmu svētkiem, gan dažiem citiem notikumiem, kas ir ārpus Dziesmu svētkiem.

Tā ir ļoti mobila vienība – tajā dzied profesionāli sagatavoti cilvēki, kuri atbild paši par sevi, katrs šeit nāk un zina, ko dara. Protams, būs koris "Ave Sol", kas ir Imanta un Gido kopīgi auklēta lieta, kuru šobrīd brīnišķīgi turpina gan Andris Veismanis, gan Jurģis Cābulis. Apzinot visus šos aspektus, pateicoties Laurim Gosam un Latvijas Nacionālajam kultūras centram ieguvām arī dalībnieku skaitu – tuvu pie četriem simtiem. Koncertā piedalīsies vēl daži kori, kas ir speciāli aicināti – tas vairāk saistīts ar Gulbeni, jo turienes koncertā piedalīsies Alūksnes skolotāju koris "Atzele" Jāņa Baltiņa vadībā un arī Balvu skolotāju koris Ulda Kokara vadībā. Atsaucība bijusi pietiekama, lai mēs varētu droši justies un tanī pašā laikā nevienu neaizvainotu. Ir ļoti, ļoti žēl visu to dziedātāju, kas paliks mājās, bet ar televīzijas un radio starpniecību šai programmai varēs dziedāt līdzi mājās.

"Klasikā" šis ieraksts skanēs Gido Kokara dzimšanas dienā – 17. augusta vakarā. Juri, jautājums tev kā režisoram – kā ar šo mazo kopkori radīt svētku sajūtu?

Juris Jonelis: Protams, pirmais iespaids ir tāds, ka Lielajā estrādē šis dziedātāju skaits ir gaužām maziņš – vismaz vizuāli skatoties. Taču esmu aptaujājis koristus, diriģentus un virsdiriģentus, kas darbojušies kopā ar Kokariem, un esmu sapratis, ka Kokari vienmēr meklējuši tādus ceļus, kā kormūzikā atrast kādu īpašu un jaunu skanējuma niansi. Iespējams, kādā mēģinājumā bijusi tāda situācija, ka Kokari arī ar mazāku cilvēku sastāvu mēģinājuši ieskandināt iepriekšējo estrādi un

viņi ir pierādījuši, ka nav vajadzīgs ļoti milzīgs koris, lai skanētu diži.

Šajā gadījumā varbūt nav tik būtisks lielais kora apjoms, pie kā mēs, protams, tradicionāli esam pieraduši. Šeit jārunā par tādu niansi, ka stāsts ir par brāļiem Kokariem – par skaņu, par apvāršņiem, ko Kokari meklēja savā vismaz 50 gadu kormūzikas ceļā.

Šis akcents mani ieinteresēja pat vairāk nekā strādāšana ar lielu kori, un šis koncerts ir īpašs veltījums viņiem. Man kā režisoram ļoti iepatikās šis ceļš – kā Kokari gājuši un ietekmējuši Dziesmu svētku kustību, kā atstājuši savu mantojumu, savu rokrakstu, un ne velti šajā koncertā lielākoties dziedās Latvijas diriģentu koris – tie ir cilvēki, kuri strādā ar saviem koristiem un ietekmē viņu mūzikas kvalitāti, gaumi, repertuāra izvēli. Pieļauju, ka liela daļa no viņiem saskaras ar Kokaru mantojumu.

No kreisās: Juris Jonelis, Liene Jakovļeva un Romāns Vanags

Viena lieta ir kosmoss, saule un dižums, bet otra lieta – vienkārši akustika. Jums ir pārliecība, ka šis apmēram četrsimt cilvēku lielais kopkoris pieskandēs estrādi? Nav runa par pārliecību, bet gan par reālu mēģinājumu, jo man pašai pirms gada bija iespēja iekļūt akustiskajā mēģinājumā, padziedāt uz jaunās estrādes dēļiem... Romān, cik cilvēku mēs toreiz bijām?

Romāns Vanags: Nebija pilns tūkstotis, kādi deviņi simti. Bet skanēja. Jā, estrādes akustiskās īpašības ir mainījušās kardināli, faktiski tā ir pilnīgi jauna telpa, un toreiz, kad mēs mēģinājām, vēl nebija kupola ar audumu, kas tagad izveidots. Izmēģināsim jaunu apskaņošanas variantu, ko tagad studējam, domādami jau par nākotni, par Dziesmu svētkiem. Estrādē akustiski var skanēt a cappella mūzika, bet, tiklīdz nāk klāt pavadījumi, jāatrod balanss starp instrumentiem un balsi, līdz ar to bez apskaņošanas gluži iztikt nevarēs, un jau šajā koncertā pamēģināsim kaut ko no tā visa. Protams, tas viss ir liels eksperiments, bet nu – mēs būsim pirmie, kas ar publisku koncertu rādīsim pirmo sniegumu. Nav jābaidās, ka tur būs kāda katastrofa, galīgi nē, bet, protams, varbūt kādas akustiskas lietas mēs no tā varēsim mācīties, kas mums ļoti palīdzēs, jo mēs esam jauna ceļa sākumā –

šī ir pilnīgi jauna ēka, un man liels prieks, ka tieši Kokaru jubileja bija tas iemesls, lai mēs varētu uzsākt jaunās estrādes dziesmu ceļu.

Nelūgšu jums pārskaitīt visu programmu. Bet varbūt tu, Romān, vari pateikt – bija uzreiz skaidrs, bez kurām dziesmām nu nekādi neiztikt? Un kā dziesmām klāt "likās" diriģenti?

Romāns Vanags: Man bija skaidrs, ka noteikti skanēs trīs dziesmas – Jāzepa Vītola "Gaismas pils" un divas pēdējās dziesmas, ko brāļi diriģēja estrādē 2011. gadā noslēguma koncertā – tas bija koncerts, kurā viņi abi stāvēja blakus. Mēs zinām, ka Imants pēc tam devās mūžībā, bet Gido vēl palika uz šīs zemes kā pirmais... Tā bija Zigmara Liepiņa "Svētī debesīs šo zemi" un Raimonda Paula "Manai dzimtenei".

Tev nebija aizdomas, ka varētu skanēt arī Mārtiņa Brauna "Brāli, Brāli"?

Romāns Vanags: Aizdomas bija, bet versija, kāda tā ir pašlaik, radās vēlāk.

Ar mani ir traki tādā ziņā, ka man tās programmas it kā nenāk un nenāk, kādu brīdi visu nolieku nost, domāju citus darbus un strādāju. Un tad kādā brīdī ap pieciem no rīta man pēkšņi kaut kas ataust un skaidri zinu, kas notiks. Arī tagad sapratu, ka jābūt kādam cikliskam notikumam, lai saprastu brāļu dzīvi saistībā ar dziesmām, Dziesmu svētkiem, komponistiem un visu to daiļradi, ko viņi faktiski izveidojuši ap sevi. Jo tas ir ūnikums, tā ir leģendu dzīve!

Sapratu, ka viņiem taču bija kaut kāds pamats, uz kā viņi atspērās, tad bija posms, kurā viņi strādāja un rosināja citus strādāt, un tad ir tā mantojuma daļa, kas esam mēs.

Tā ka faktiski tās ir atsevišķas daļas – latviešu mūzikas klasika, kura mūsu brāļiem noteikti ir bijusi kā bāze, un tad ir tie komponisti, ar kuriem viņi dziļi sadarbojušies: Pauls Dambis, Juris Karlsons, Pēteris Plakidis – tie ir komponisti, kas lielā mērā arī ietekmējuši mūsu kormūzikas attīstību. Jo gan Ēriks Ešenvalds, gan Jēkabs Jančevskis, gan Rihards Dubra var teikt paldies tai paaudzei, kas bija pirms viņiem, jo viņiem ir, uz kā pakāpties, spert nākošos soļus. Un tad, protams, ir tā paaudze, kas savukārt ir viņu darba turpinātāji. Tāda paaudžu sasaukšanās.

Faktiski šis koncerts būs tieši tāds – no sākotnes, no pirmo Dziesmu svētku skaņām līdz mūsdienām.

Sasaukšanās būs arī diriģentu vidū, jo būs gan mūsu seniori, gan arī jaunā paaudze.

Romāns Vanags: Par diriģentu izvēli... Te ir kāda ļoti svarīga lieta. Varbūt daži būs pārsteigti, ka daži no šiem diriģentiem līdz šim nav bijuši Dziesmu svētku virsdiriģenti, bet – šis nav Dziesmu svētku koncerts! Šis tiešām ir veltījums brāļiem Kokariem. Sākotnēji tas bija iecerēts kā nopietns Rīgas koru kopdarbs. Starp citu, es turpinu arī šo Imanta Kokara darbu – esmu Rīgas koru virsdiriģents. Un man ir brīnišķīgi palīgi, asistenti, grupu vadītāji, grupu virsdiriģenti, un katram no viņiem esmu paredzējis vietu šajā koncertā, lai viņi, kaut arī šobrīd bez saviem koriem, tomēr pārstāv savas koru grupas: tāpēc diriģēs gan Kārlis Beinerts, gan Ārijs Šķepasts. Domāju, tas ir godīgi, jo koncerts bija plānots ar viņu piedalīšanos un nekas šajā ziņā nav mainījies. Protams, būs arī mani kolēģi – Mūzikas akadēmijas mācībspēki, jo uzskatu, ka Mūzikas akadēmija bija brāļu Kokaru pamatdarbavieta.

Jo kori bija viņu radošās izteiksmes lidojuma mērķauditorija, bet pamatdarbavieta bija jaunās paaudzes izglītošana Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas katedrā – tai bija milzīga loma viņu dzīvē.

Tāpēc diriģēs gan katedras vadītājs Jānis Baltiņš, gan mācību kora vadītājs Jānis Ozols. Tā ka diriģenti tika diezgan skrupulozi vētīti manā galvā, lai uzrunātu katru, un esmu ārkārtīgi pateicīgs visiem. Žēl, ka Mārtiņš Ozoliņš savas aizņemtības dēļ netiek – arī viņu biju aicinājis, zinot, cik svarīgs viņam bija kontakts ar brāļiem Kokariem.

Toties būs Uldis Kokars!

Romāns Vanags: Jā, un tas ir brīnišķīgi! Uldis man bija liels palīgs arī repertuāra atlasē, mēs tikāmies un sazvanījāmies, jo gāju cauri visam Dziesmusvētku ceļam, ko mērojuši brāļi... Starp citu, ir tikai viena dziesma, ko viņi diriģējuši abi – tā ir Pētera Barisona "Latvijā", jo katram bija savs virziens, kurā viņi gāja. Tāpēc skanēs Imants Kalniņš, kas ir Gido komponists, tāpēc skanēs Pauls Dambis un Juris Karlsons, kas ir Imanta komponisti.

Un ko tu pats diriģēsi?

Romāns Vanags: Uzņēmos to "pateicīgo" darbu nodiriģēt "Gaismas pili" sākumā. Šoreiz ar to sāksim, jo tas ir pamatu pamats – uz tā mēs būvējam to pili.

Kopā ar Mārtiņu Braunu izveidojām "Brāli, Brāli" versiju, kurā apvienotas divas dziesmas: "Brāli, Brāli" un "Mēs esam sacerēti", kas ir maza miniatūriņa par lietām, kuras vienmēr brāļiem bijušas svarīgas – par zemi, mūsu tautu, zemes kopējiem.

Viņi nāk no Gulbenes, no zemes – viņi vienmēr cienījuši to.

Protams, tur ir arī zvaigznes un debesis, kas viņiem vienmēr bijušas tuvas: Imants tik daudz man savulaik par kosmosu stāstījis, ka varētu teikt – gandrīz tur jau esmu bijis. (smejas) Tāds mums ar Mārtiņu iznācis kopdarbs, kuru tagad dosim klausītājiem novērtēt.

Jaunā telpa, par ko jūs jau ieteicāties – tā būs estrādes iekšpusē?

Juris Jonelis: Estrādes kompleksā būs īpašs veltījums brāļiem Kokariem – tā būs Kokaru mākslas telpa. Paldies Romānam par idejas sākotnējo posmu un paldies māksliniecei Olgai Šilovai, kura radījusi absolūti brīnišķīgu bareljefu – to 14. augustā atklāsim. Tad arī visi ieraudzīs šo mākslas telpu un izbaudīs, kā tā skan, kā veidojas. Ar laiku šeit varēs rīkot brīnišķīgus koncertus.

Tātad tā būs telpa, kura tiks apdzīvota, pieskandēta – telpa ar skanisku nākotni.

Romāns Vanags: Iecere vispār bija drusku traka, jo biju pilnīgi pārliecināts, ka tādai telpai Latvijā ir jābūt.

Ļoti iespaidojos no Arvo Perta centra Igaunijā, un domāju, ka arī mums šāds koru centrs ir ļoti svarīgs.

Visu laiku mēģinu iestāstīt, ka arī Nacionālajam kultūras centram vajadzētu pārcelties uz Mežaparka estrādes māju, jo tur ir seši stāvi, tur var darīt visu ko – te ir milzīgas iespējas! Tā ir arī akustiski labvēlīga telpa kora ierakstiem – šeit būs kora studija, kur varēs rakstīt kormūziku un ne tikai to, te varēs veidot koncertus. Ļoti ceru, ka akustika to ļaus un varēsim to visu darīt – nākamgad paredzēts otrais starptautiskais koru konkurss un Imanta Kokara Lielās balvas izcīņa – ceru, ka varēsim konkursu sarīkot šajā jaunajā telpā. Tajā pašā laikā uzskatu, ka tā ir brīnišķīga vieta, kur koriem satikties, veidot savu dzīvi un savus koncertus, neaizejot pārāk tālu no Dziesmu svētku sajūtām, jo Dziesmu svētku sajūtas reizi piecos gados mums laikam ir par maz. Tā ka mums ir lielas iespējas pašlaik dotas – ir jaunā estrāde ar telpām, ar muzeja ekspozīciju, kas šobrīd top.

Centra nosaukums būs "Kokaru kora mākslas telpa".

Viņiem pašiem patiktu?

Romāns Vanags: Es domāju... Nē, es zinu, ka Imants būtu sajūsmā un Gido atbalstītu.

Juri, sarunu noslēdzot – šajā koncertā tiks uzņemti arī pirmie kadri filmai?

Juris Jonelis: Jā gan! Pētot materiālus, zinot stāstus, intervijas un skatoties arhīvus, esam sapratuši, ka jāveido filma par brāļiem Kokariem, vairāk akcentējot fokusu uz mūziku, uz skaņu. Koris viņiem bija kā mūzikas daiļuma meklējums, kā laboratorija, un mēs uz šo filmu skatāmies līdzīgi.

Arī kādā intervijā viens no brāļiem ir teicis – ja jūs runājat un stāstāt par mums, tad, lūdzu, bez teksta. Lai mūzika runā. Tāpēc mēs šo filmu veidojam, balstoties uz mūziku.

Protams, no teksta pilnībā neizbēgsim, bet tā būs tikai tik daudz, lai papildinātu stāsta akcentus. Koncerta dienā filmu uzsāksim. Koristi būs šīs filmas varoņi. Brauksim arī pa Latviju un piefilmēsim vēl koristus klāt. Pirmizrāde šobrīd plānota pēc gada.

Uldis Kokars

Imanta Kokara dēls Uldis Kokars, sazvanīts Lejasciemā, blakus Gulbenei, kur tiek organizēts 15. augusta koncerts, stāsta, kā izvērtīsies nākamā diena pēc lielā koncerta, kas būs pieskandējis Mežaparka Lielo estrādi: "Iesāksim ar nosacītām pusdienām pie brāļu Kokaru skolas, kur pirms gadiem astoņiem esam atklājuši muzeju. Diriģenti, kas tur vēl nav bijuši, varēs apskatīt ekspozīciju, un tad pārcelsimies uz Vecgulbenes muižu, kur sākumā būs mēģinājums, bet pulksten piecos – koncerts. Visu filmēsim un raidīsim uz ekrāniem pilsētā, lai maksimāli ierobežotu cilvēku skaitu."

Koncerta rīkotāju komandā ir Edīte Siļķēna un Gulbenes novada pašvaldība, kuru Uldis Kokars slavē par sirsnīgo atsaucību. Diriģenti būs gandrīz tie paši, kas diriģēs koncertu Rīgā. "Piedalīsies diriģentu koris, "Ave Sol" un abi mani kori – gan Balvu koris, gan "Dziedonis", tāpat Jāņa Baltiņa vadītais Alūksnes skolotāju koris "Atzele". Vēl būs arī Jānis Ozols ar "Masku" un "Pa saulei" nelielo sastāvu, kā arī "Beverīna" – arī tas būs nelielā sastāvā.

Maksimāli centāmies balstīties uz brāļu Kokaru savulaik vadītajiem koriem."

Dziedātāju kopskaits būs aptuveni 250, programma – gandrīz tāda pati kā Mežaparkā. Uldis Kokars atklāj, ka šajā koncertā diriģēs trīs dziesmas: ""Svētī debesīs šo zemi" bija Gido pēdējā dziesma, ko viņš diriģēja. Tad vēl Raimonda Paula "Manai Dzimtenei", ko pēdējo reizi diriģēja mans tēvs, un vēl diriģēšu Mārtiņa Brauna "Saule. Pērkons. Daugava". Bet Rīgā – "Svētī debesīs šo zemi"." 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt