Visupirms par idejas aizmetni – no kā nāca impulss, ka Plīnija poēma jāliek kopā ar mūziku? Uz šo vaicājumu atbildēt steidz baroka čelliste Danuta Ločmele: "Jau pirms vairākiem gadiem manās rokās nonāca Bazilija Plīnija eposs "Slavas dziesma Rīgai". Šī grāmata mani, pirmkārt, uzrunāja ar nosaukumu un arī skaisto noformējumu. Es to pašķirstīju un sapratu, ka atdzejotājs Leons Briedis šo stāstu par mūsu Rīgu 16. gadsimtā iztulkojis ārkārtīgi poētiskā, krāsainā, slavinošā valodā. Jau tajā brīdī man radās ideja, sapnis, ka varbūt kādreiz Rīgā varētu sarīkot koncertu, kurā skanētu gan dzeja, gan mūzika un arī deja. Sapņi mēdz piepildīties! Par to es saku paldies "Rīgas biržai", kura mūs laipni uzņems savā Venēcijas zālē."
Ivo Martinsona balss koncertstāsta "Slavas dziesma Rīgai" izsapņotājai vis nebija padomā, līdz abus iepazīstināja Sēļu muižas direktore Ināra Blūma. Kopš tiem laikiem aktiera un čellistes sadarbība ir turpinājusies vismaz pāris reizes gadā, un arī Bazilija Plīnija poēma aizceļoja pie viņa. "Kad Danuta man atveda šo grāmatu, sapratu, ka es šo tekstu gribu runāt," atminas Martinsons.
"Jau lasīšanas brīdī es pilnībā redzēju, kā skan mūzika un kā šo tiešām seno informāciju, seno, skaisto tekstu, kas uzrakstīts, es kā starpnieks, kā medijs varētu nodot šodienas klausītājiem.
Es vienmēr caur tekstu jūtu ne tikai konkrētā laika notikumus un valdošo politiku, bet vispār atmosfēru gaisā. Man kā teksta lasītājam šajā gadījumā būs tāda viegla pastaiga. Tas ir ļoti pateicīgs darbs, ko lasīt. Plus vēl kopā ar mūziku – tas būs tiešām skaists pasākums."
Lūgts uzzīmēt tēmu loku, kas ir Plīnija "Slavas dziesmā Rīgai", Ivo Martinsons teic: "Es pieļauju, ka Plīnijs iet cauri Rīgai un stāsta, ko redz (tiesa, 60 lapās dzejā). Viņš apraksta skaņas gaisā, tirgotāju ratu grabēšanu, pakavu skaņu pret bruģi, baznīcu zvanus, kuģu taures tālumā. Viņš apdzied arhitektūru, ko redz. Tālāk viņš dodas uz ostas rajonu un stāsta, kā kuģi pienāk un ko angļi, saksieši, zviedri no kuģiem ceļ ārā, viņš uzbur tirgus ainu."
Koncertstāstā sacītu vārdu un mūziku bagātinās kustība. Arī iecere par deju neradās tūlīt, pastāsta Danuta Ločmele, bet, tā kā bija nodoms pilnīgāk parādīt mūziku tieši kā dejas žanru, viņa uzrunāja horeogrāfi Stellu Lazdu. Šajā programmā Lazda izpildīs gan baroka deju, gan arī pati savu horeogrāfiju – tā būšot laikmetīgā deja, ko viņa izveidojusi, izmantojot Johana Sebastiāna Baha Prelūdiju no Pirmās svītas.
Čellistes muzikālie domubiedri šajā notikumā ir "Amber Baroque Ensemble". "Pēc nosaukuma tā ir jauna apvienība, bet tīri muzikāli mēs ar vairākiem mūziķiem esam jau diezgan ilgus gadus," viņa paskaidro. ""Amber Baroque Ensemble" kodols ir trīs cilvēki: es, Danuta Ločmele, mana māsa – ērģelniece Beata Geka un baroka vijolniece Sanita Zariņa." 20. augustā ansamblim piepulcēsies dziedātāja Ilze Grēvele-Skaraine un vijolniece Anna Naudžūne.
Programmā, ko iecerēts atskaņot mākslas muzejā "Rīgas birža", iekļauti 17. un 18. gadsimta komponistu darbi. Muzikālās izvēles komentē Danuta Ločmele: "Kā jau es minēju, impulss ir teksts.
Programmas izvēles izriet no tā, ka mēs ar mūziku ilustrēsim šo tekstu. Tā kā "Slavas dziesma Rīgai" ir kaut kas ārkārtīgi piepacelts un gaišs, arī mūziku mēs piemeklējām ļoti vieglu, dzīvi apliecinošu.
Ir skaņdarbi, kas jau mums bija repertuāra un kurus mēs ļoti mīlam atskaņot, bet bija arī skaņdarbi, ko piemeklējām šai programmai. Apspriežoties ar Beatu Geku un Sanitu Zariņu, likās, ka vajadzētu ietvert kādu 17. vai 18. gadsimta Rīgas komponistu. Tā kā mums ir zināms Johans Valentīns Mēders un viņa brīnišķīgā čakona, tad šis burvīgais darbs skanēs koncerta noslēgumā. Būs viņa laikabiedrs Dītrihs Bukstehūde ar burvīgo pērli "Kungs, ja man esi tikai Tu". Būs arī Džovanni Legrenci, kas mūzikas vidē ir diezgan maz zināms komponists, manuprāt. Mēs atskaņosim vienu viņa trio sonāti "La Raspona".
Sanita Zariņa, kura piedāvāja šo skaņdarbu, pastāstīja, ka nosaukumā ir Venēcijas augstdzimušas ģimenes uzvārds. Tāds praktisks piemeklējums. Viņi bija mecenāti, līdz ar to šāds nosaukums. Koncertprogrammu mēs atklāsim ar Johana Sebastiāna Baha Prelūdiju un ar diezgan maz zināmu komponistu Nikola Mateī – viņš bijis itāļu komponists, vijoļvirtuozs, dzīvojis Anglijā un uzrakstījis ārkārtīgi skaistu darbu solo vijolei "Passaggio Rotto". Programmā arī 17. gadsimta komponiste Izabella Leonarda. Viņa bija mūķene, un es vienmēr mēģinu iztēloties, ka klosteris tajā laikā varēja būt kā brīnišķīga muzikālā laboratorija, kurā viņa varēja radīt savus darbus un arī izdot. Tas ir vēsturiski unikāls gadījums – viņa ir pirmā sieviete, kas ir publicējusi sonāšu krājumu. Vēl es nepieminēju, ka būs burvīgais Klaudio Monteverdi madrigāls "Zeltainās matu cirtas", kas ļoti labi papildinās tekstu, kurā tiek apdziedātas skaistās Rīgas meitenes."
