Komponista Jura Kulakova dzimšanas dienas mēnesī, maijā, kad dabā viss plaukst un zeļ, piemiņas koncertā "Sirds kā pērkondārds" viņa radošais mantojums skatītāju acu priekšā atkal "uzplaukst kā sapumpurots zars" un uzjundī atmiņas par pirmo sastapšanos ar grupu "Pērkons" un Kulakova mūziku.
"Tā ir ikoniska mūzika tāpēc, ka tajā laikā tas bija kaut kāds jauns žanrs, jauna jauda, un tam, protams, bija arī emocionālais konteksts, kā mēs zinām, arī saturiskais konteksts. Līdz ar to tas ir mūžīgi palicis atmiņā un tas arī mūžīgi paliks," iespaidos dalās koncerta apmeklētāja Dita Traidās.
"Fascinējoša priekš Latvijas, daudziem mūziķiem; viņam nav standarts, viņam ir sava pieeja visam, viņam ir labi vārdi, viņš māk uzkurināt publiku, viņa runasveids, viss ir tāds ļoti interesants. Mums, ja paskatāmies, es pat nevarētu nosaukt nevienu tādu ģeniālu grupu tagad," spriež koncerta apmeklētājs Raitis Tumaševskis.
"Es ļoti mīlu šo grupu, Kulakovu kā mūziķi ļoti, ļoti cienu, un es sāku apmeklē "Pērkona" koncertus jau pamatskolā. Ogrē es nebiju, bet par šo grupu varu teikt, ka tā ir ārkārtīgi latviska grupa, kas protestē pret visām padomju laika nejēdzībām un to režīmu kā tādu," teic koncerta apmeklētājs Miks Indāns.
Koncerta tituldziesmu "Sirds kā pērkondārds" dienu pēc Jura Kulakova došanās mūžības koncerttūrē sakomponējis viņa muzikālais krustdēls Reinis Sējāns. Viņš kā piemiņas lielkoncerta muzikālās programmas vadītājs izveidojis centrālo asi ar grupas "Pērkons" dažādu gadu hitiem, kā īpašos viesus pieaicinot grupas "Menuets", "Dagamba" un "Instrumenti", kā arī ģitāristus Ainaru Virgu un Armandu Alksni, pianistu Uldi Marhilēviču, "Trīs Latvijas tenorus" un, protams, Jura Kulakova meitu – vijolnieci Justīni Kulakovu-Sipņevsku.
"Mīlestības konsistence, dzīvības enerģija, tā ir tā, ko Juris vienmēr ir apdziedājis. Un arī drosmi un patiesumu, drosmi mīlēt dzīvību. Mīlēt dzīvi un pastāvēt tiešām par īstām, cilvēciskām vērtībām. Tie ir kodi, par kuriem Juris Kulakovs vienmēr ir skandējis," uzsver grupas "Pērkons" soliste Ieva Akuratere.
Pēdējos gadus līdzās komponistam Jurim Kulakova bija viņa sieva Laura, viņi apprecējās tikai pirms četriem gadiem, tāpēc tieši viņai piemiņas koncertā bija neiespējami valdīt asaras, īpaši skanot dziesmai "Kāzas", ko lielajos videoekrānos diriģē pats Kulakovs.
"Es to vienmēr zināju un vienmēr zināšu, un tas bija pirmais, ko es visiem teicu pēc tam, kad notika tas, kas notika, – ka Juris ir nemirstīgs.
Viņš nekur nevar pazust, un šodien mēs to redzam," teic Laura Kulakova. "Bija ļoti grūti. Ļoti. Jo es nebiju varējusi klausīties "Pērkonu" visu šo laiku, un tad, kad skanēja "Kāzas" un Juris diriģēja, tas bija emocionāli visgrūtākais brīdis kopš viņa aiziešanas. Bet pēc tam "Pērkons" atdeva to dzīvību atpakaļ."
Jura Kulakova devums latviešu mūzikā ir tik bagātīgs, ka paies vēl gadu desmiti, līdz pilnībā tiks apgūts radošais mantojums.
"Kā Juris pats teica: "Šovam ir jāturpinās". Jebkādos apstākļos mēs spēlēsim Jura dziesmas, "Pērkons" spēlēs tādēļ, ka viņi to prot vislabāk," sola mūziķis Juris Sējāns. "Un, protams, ka ir tik daudz materiāla, mēs varbūt esam aizmirsuši dažas dziesmas, mums viņas atkal jāceļ saulītē. Ir daudz dziesmu, ko mēs koncertos nespēlējam, bet mēs tagad sāksim rakt un sāksim atjaunot Jura agrīno daiļradi."
Vienaldzīgs koncertā nepalika neviens. Jau no pirmās dziesmas koncerta klausītāji pametuši sēdvietas, lai dziedātu un dejotu līdzi. Dziesmas spēlētas gan jestrākas, gan mierīgākas. Ar skaistu vijoļspēli uzstājās arī Jura Kulakova meita Justīne Kulakova-Sipņevska, kura koncerta klausītājiem lika pat aizturēt elpu. Viņa neslēpa: "Emociju gamma ir ļoti plaša. Protams, es esmu pateicīga, ka šis koncerts ir, ka publika ir tik silta un klātesoša. Tajā pašā laikā, protams, ir jātiek pāri kādām nostalģiskām jūtām."
