Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
1931. gadā Rudzītis dodas uz Berlīni un tur satiekas ar latviešu mūziķi diezgan pretenciozā vārdā – Zigfrīdu Oņēginu, īstajā vārdā – Vēmenu. Šis cilvēks Rudzītim savā ziņā atvēra tālāku ceļu uz viņa sapni. Zigfrīds viņu savukārt iepazīstināja ar vācieti Zipmani, kas bija speciālists skaņuplašu ražošanas jomā. Tādā veidā Helmārs Rudzītis iepazīstas ar ražošanas procesu sīkāk un pamatīgāk.
Viņš uzzināja, ka skaņuplašu ierakstu izgatavošana Eiropā bija tikai dažu lielāko koncernu rokās, mazajiem uzņēmumiem šajā nozarē īsti nebija teikšanas.
Tāds Vācijā bija uzņēmums "Vox", kas bankrotēja. Un Rudzītis laimīgā kārtā bija blakus, kad tika izpārdota tehnika. Viņš nopirka šo tehnoloģiju, bet viņam bija nepieciešams iegādāties arī ierakstu aparatūru. Taču viņu neapmierināja "Vox" firmas tehnika – viņš gribēja kaut ko modernu un jaunu.
Tālāk Rudzītis visu šo aparatūru, ko dabūja Berlīnē, pārveda uz Rīgu, un Kalnciema ielā 40 tika atvērta ražotne, kas sāka ražot skaņuplates.
Iekārtas, kuras pārveda no Vācijas, bija lielas, smagas un sarežģītas. Tur bija gan skaņuplašu spiedes, gan galvanizācijas iekārtas, gan tvaika katli, gan slīpēšanas iekārtas – vesela fabrika, kas sāka strādāt Latvijā 1931. gada 16. novembrī.
Pamatā visai skaņuplašu ražošanai ir galvanizācijas process. Kas tad ir galvanizācija? Ja paskatāmies dažās vārdnīcās, tad varam atrast, ka tas ir process, kad kāds materiāls tiek pārklāts ar metāla kārtu, izmantojot elektroķīmisko vannu. Tātad vannā tiek iegremdēts gan šis materiāls, kas jāpārklāj, gan arī metāls, ar kuru tiek pārklāts. Tad, pievienojot elektrodiem elektrību, notiek ķīmisks process un joni atbrīvojas no metāla un pāriet uz pārklājamo virsmu, kas pārklājas ar šo jauno metāla kārtiņu, – tas tad arī ir galvanizācijas process.
Process ir diezgan sarežģīts. Rudzītis to raksturoja tā, ka pašā sākumā ieraksti tiek iegriezti biezā vaska ripā, tad ripa galvanizācijas procesā tiek apaudzēta ar plānu vara kārtu, un šo kopiju sauca par "tēvu". Tā bija pirmā kopija.
Protams, ka no šī "tēva" varētu drukāt skaņuplates. Bet, ja "tēvs" tiktu kādā veidā bojāts, tad viss process apstātos, tādēļ no "tēva" atkal ar galvanizācijas procesu tika izveidota vēl viena kopija, ko sauc par "māti". Bet, tā kā no "mātes" nevarēja ražot "pa taisno" skaņuplates, jo tas bija pretējs nospiedums, nekā vajadzēja, tad no "mātes" kopijas savukārt tika izgatavots "dēls" – tā bija matrica, kas tika laista spiestuvē, un tika ražotas šelloka skaņuplates. Ja, piemēram, tika sabojāts "dēls", tad "māte" varēja radīt jaunu "dēlu", bet, ja tika salauzta "māte", tad "tēvs" varēja radīt jaunu "māti".
Kā Rudzītis tēlaini beigās izteicās – "Tēvs" kā ģimenes patriarhs atpūtās arhīvā, "māte" arī parasti ilgi baudīja atpūtu, bet smagāko darbu uzņēmās "dēli", gatavojot skaņuplates, kur tie rāvās melnās miesās.
