Anete Ašmane-Vilsone: Nelielajā aprakstā par savu skaņdarbu tu saki, ka simfonijas žanrs pūtēju orķestrim tev vienmēr bijis ļoti tuvs, un arī pats pūtēju orķestris kā sastāvs tevi vienmēr mudinājis rakstīt.
Rihards Zaļupe: Jā, jo ar pūtēju orķestri saistās manas pirmās īstās profesionālās mūziķa attiecības, un tā ir bijusi mana bērnība. Kā mēs zinām, to, kas bērnībā ir ļoti spilgti palicis atmiņā, to arī visu mūžu ļoti labi izjūtam – tas mums ir kaut kas mīļš un patiess. Cik interesanti: patrāpījos tieši tajā laikā, kad pūtēju orķestriem bija tas pārejas laiks no "um-pa-pā" un maršiem uz pasaules elpu. Bija tāds popūrijs "ABBA Gold", kur mēs, sitēji, kas tur bijām – tas bija augstākais sasniegums, ja tiki spēlēt bungu komplektu šajā skaņdarbā! Tāpat svīta no mūzikla "Chess" ("Šahs") – tāda pasaules mūzikas elpa ienāca pūtēju orķestrī laikā, kad faktiski nekas nebija pieejams mūzikas laukā. Tas man likās kaut kas pārpasaulīgs tam laikam. Tāpēc – jā, tas kaut kā ļoti nosēdies manā zemapziņā. Arī mans pirmais profesionālais darbs bija pūtēju orķestrī "Rīga", kur tika spēlēta brīnišķīga mūzika – tā saucamais simfoniskais pūtēju orķestra repertuārs. Tas man ļoti, ļoti patīk, jo, manuprāt, raksturo manu skatījumu uz tradicionālo filmu mūziku. Ja paskatāmies uz Holivudas tradicionālo filmu mūziku, tur ir ļoti liels sakņojums tieši pūtēju orķestrī – tas nāk no akadēmiskās klasiskās mūzikas, īpaši romantisma.
Ja paņemtu pasaulē zināmu pūtēju orķestrim rakstītu simfoniju un pārliktu to simfoniskajam orķestrim, iznāktu perfekta filmu mūzika! Sitaminstrumentu partijas, eksperimenti, kas tur tiek darīts… Tāpēc mani tas vienmēr ļoti, ļoti uzrunājis.
"Dievs. Mīlestība. Kalpošana." Tā esi nosaucis savu jauno simfoniju. Šie trīs lielie jēdzieni, lielie vārdi tavai personībai, šķiet, ir ļoti nozīmīgi?
Jā, šie trīs virzieni, šīs kvalitātes manā dzīvē šobrīd ir ļoti nozīmīgas… Mirklis, kurā pašreiz atrodamies tādā pasaules kontekstā, liek ļoti aizdomāties par šādām vērtībām, kas nav materiālas. Kad Valdis Butāns mani uzrunāja rakstīt kaut ko orķestrim, sapratu, ka tīri teorētiski man jau ir trīs simfonijas – lai gan šis žanrs mūsdienās ir ļoti stiepts jēdziens, tāpēc nolēmu, ka vajadzētu pamēģināt kaut ko tādu uzrakstīt arī pūtēju orķestrim. Šis ir dziļi programmatisks darbs – tāds cilvēka personības ceļš, ejot cauri šiem trim aspektiem. Katrā ziņā es šoreiz mēģināju rakstīt atšķirīgā manierē, nekā līdz šim to esmu darījis. Palēnām mēģinu doties tajā virzienā, kur ir mazāk ritma, bet vairāk melodijas un piano, nevis fortissimo. Redzēsim, kā mums tas viss beigās izdosies.
Kāds bija darba radīšanas process? Teici, ka jau no bērnības tev labi pazīstams ir pūtēju orķestris, bet vai tas nav grūtāk – izpētīt un atklāt ko jaunu? Jaunas instrumentu kombinācijas, skanējumu?
Man pat grūti pateikt. Es, protams, mēģināju no simfoniskā orķestra dažādas instrumentācijas lietas likt pūtēju orķestrī – piemēram, īpaši garus kontrapunktus, kas stīgām, protams, ir viegli izspēlējami, bet pūtēju orķestrim nemaz tik viegli nepadodas. Bet es arī sapratu to, ka tajā mirklī, kad tu mūziķim paskaidro, ka tas ir kā efekts un elpu var ņemt droši, viss mainās – galvenais, lai ir brīvība un skaidrība, un, lai arī tas materiāls bišķiņ pazūd, kontinuitāte jau paliek. Arī man pašam tas būs ļoti liels pārsteigums – kā tas viss beigās būs.
Pašās simfonijas beigās būs arī pārsteigums klausītājiem – neatklāšu, kāds tas būs.
Es gribēju pamēģināt vienu interesantu lietu... Fakts kā tāds, ka koncerts notiks VEF Kultūras pilī, ir visai interesants. Es primāri gribēju, lai šis skaņdarbs tiktu atskaņots pēc iespējas lielākā baznīcā, bet tagad kaut kā to visu mēģināsim izveidot VEF Kultūras pilī – un tas varētu būt diezgan liels ieguvums.
Vai esi jau viesojies mēģinājumos un zini, kā šis skaņdarbs top un kā iegūst savu formu un skanējumu?
Kā lai pasaka… Orķestris "Rīga" jau zina – ja būs jāspēlē kaut kas no manas mūzikas, tad visi sāk jau palēnām meklēt notis. (smejas) Bet šajā gadījumā tiešām es mēģināju nespiest uz ritmiski sarežģītajām pasāžām, bet vairāk iet uz emocionalitāti, krāsu kontrastiem. Protams, tur ir tādas viļņveidīgas kustības, un varbūt nav tik viegli tīri fiziski tās izvilkt caur garām elpām. Tajā pašā laikā ir spēcīgi, gari, skaļi posmi, kuros mēģinājuma telpā man pašam ausis plīsa – īsti nesapratu, vai esmu kaut ko uzrakstījis ne tā. Atceros, Māris Sirmais, mēģinot manu Otro simfoniju, teica – paldies, Rihard, ka tu uzrakstīji visu pilnīgi ritmiski, man tur nebūs, ko darīt! (smejas) Šajā reizē mēģināju darīt tieši pretēji – lai diriģentam būtu, ko darīt, lai viņam ir, ko strādāt, lai viņam būtu, kur izpausties. Tas, protams, viss Valda Butāna rokās – kā to lielo kuģi vadīt. Arī man pašam tas ir kaut kas pilnīgi jauns.
Tu saki, ka ej palēnām prom no tās ļoti ritmiskās mūzikas uz kaut ko mierīgāku. Pieļauju, ka tev kā sitaminstrumentālistam primāri tas varbūt nav nemaz tik viegli?
Jā, tas ritmiņš jau sēž tur iekšā. Ja to ritmiņu palielina 10 reizes, izveidojas arī kaut kas tīri unikāls. Vienkārši, kā lai pasaka, tās smadzenes pārprogrammēt jau nav nemaz tik vienkārši. Es katrā ziņā domāju, ka man ir ļoti labi, ka ir tas ritms iekšā, to vajag mācēt tikai pareizi izmantot pareizajā laikā. Tādā ziņā esmu ļoti pateicīgs par laiku, ko esmu pavadījis Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, jo arī tajā laikā nostabilizējās tādi pasaulē slaveni komponisti, kas mani ļoti uzrunāja. Man tieši no šī konteksta visvairāk patīk [Dmitrijs] Šostakovičs, kurš var 20 minūtes vai 25 divas daļas no simfonijas vienkārši radīt vislēnākajā noskaņojumā, cilvēkus vilkt iekšā kaut kādā savā pasaulē, un tad ir trīs minūšu super ātrs filmu mūzikas fragments ar ātriem ksilofoniem un ritmu, un pēkšņi tas viss apstājas, un atkal ir 20 minūtes miera. Viņš māk to izdarīt, māk ievilkt. Man šķiet, ka tas ir tik fantastiski, kā viņš ar to ritmu var ievilkt cilvēku iekšā, kaut gan liekas – kas tas tikko bija?
Es negribu sevi salīdzināt ar Šostakoviču, tas vienkārši nav nepieciešams, bet es negribu no tās savas ritmiskās lietas arī atsacīties. Gribas to vienkārši ielikt seifā, lai tā drusku pastāv un nomierinās, pamēģināt citus ūdeņus arī.
Simfonija "Dievs. Mīlestība. Kalpošana" ir jau pabeigts darbs, kas šonedēļ piedzīvos pirmatskaņojumu, bet es pieļauju, ka tu kaut ko jaunu raksti arī šobrīd? Kas ir tas, pie kā tu strādā?
Jā, jāsāk domāt. Man pēdējā laikā paralēli notiekas daudzas lietas. Pašreiz es strādāju pie divām filmām, pie viena seriāla, pie vienas animācijas filmas. Animācijas filma ir Gintam Zilbalodim, kuram iznāks jau jaunā filma kaut kad nākamgad, sadarbībā ar frančiem. Ir ļoti, ļoti interesanti, jo mēs abi esam komponisti tur. Viņš jau savai pirmajai filmai uzrakstīja partitūru, un šoreiz viņi ar Matīsu Kažu paņēma mani palīgā. Man ļoti patīk šāda sadarbība. Šis man būs pirmais lielais projekts sadarbībā ar citu komponistu. Tā kā tas ir viens projekts. Tad Andrejam Ēķim būs seriāls "Dumpis", kas balstīts uz vēsturiskiem faktiem par padomju laiku šeit pat Latvijā. Tad es rakstu vēl pāris dziesmas, tūlīt pabeigšu Samantai Tīnai jauno dziesmu, kas būs latviešu daina. Tas arī būs tāds man diezgan netipisks žanrs, bet es mācos, un man diezgan labi patīk. Tad, protams, ir arī pašam savi plāni, kas ir nākotne, nākamais gads, koncerti, savas lietas, ko gribu darīt. Arī vokālo prasmju stabilizēšana, ko katru dienu cenšos darīt. Tad mums ar Mūzikas akadēmiju ir palieli plāni nākamgad, top jauna studiju programma. Tad arī ir tāds, manuprāt, ilgi gaidīts notikums sadarbībā ar Zviedriju, Kristīni Botros un arī Shipsea. Tas būs tikai nākamgad, bet tas arī ir tāds pamatīgs projekts, kurā ieguldīties. Es noteikti kaut ko vēl nenosaucu, bet tāda mana ikdiena pēdējos gados ir izveidojusies, un šad tad ir tā, ka šķiet, ka varbūt ir par traku – vienu dienu raksti vienam projektam, otru dienu citam, un tad vēl ir jāpadomā par to, to un to, vēl arī ikdienas dzīve, ģimene un akadēmija… Bet pienāk tas laiks, kad tie visi projekti ir pabeigti, kad ir tikai viens projekts, un tad es, godīgi sakot, jūku prātā, jo īsti nesaprotu, ko man darīt. Man uzreiz kaut kā produktivitāte samazinās, manuprāt, tajā mirklī. Nav jau arī tā, ka es ikdienā stresotu par to, ka man būtu nenormāli daudz darba, es vienkārši mēģinu to skatījumu uz mūziku mazliet savādāk tvert. Nevis tiekties pēc tā gala iznākuma, bet izbaudīt tieši to procesu, kad esmu studijā un radu mūziku. Tajā mirklī nav svarīgi, kam es to radu.
Ja es to radu un pats esmu priecīgs, iedvesmots, apmierināts un laimīgs, tad vienalga, vai tie ir 10 projekti vai viens.
Protams, līdzko ir 10 projekti, ir lielāka atbildība pret visiem, nepieciešama liela disciplīna un mērķtiecība daudz lielāka. Kaut kā, lai gan šad tad ir pārāk grūti, man tas patīk.
