Aiga Leitholde: Albuma nosaukums ir "Tagad tikai sākās". Lūdzu, pastāsti par šo apzināto pagātnes formas izmantojumu – kāpēc tāda izvēle?
Arstarulsmirus: Mūsu gadījumā tas sākās ar pavadījumu un frāzi "tagad tikai sākās", kas skan albuma tituldziesmā kopā ar Čižiku un Ozolu. Pakāpeniski attīstījām arī melodiju un tapa arī koncepts. Tas vēsta par šobrīd mums aktuālo laika posmu, kurā mēs novērtējam savas prasmes un zināšanas, kurām līdzās nāk dažādi izaicinājumi, – par kuriem arī ir šis skaņdarbs. Kad tas viss bija izpildīts, sākām domāt, ka pareizi būtu "tagad tikai sākas", bet tad dziesma būtu jāpārkonstruē. Šim jautājumam piegāju konceptuāli – sākums ir viens mirklis. Ja mēs runājam par darbību, kas laikā ir izvērsta, piemēram, iešana, tad tu saki – tagad tikai eju. Tas ir laikā pagarināts process. Sākums ir viens mirklis. Kad esmu pateicis "tagad tikai sākas", tas jau ir pagātnē. Burtiski pēc diviem vārdiem sākums jau ir pagātnē. Konceptuāli viss ir pamatots.
Kādi ir albuma galvenie vadmotīvi? Man kā pirmais nāk prātā skatuves aspekts, kas reizē ir gan ilgi gaidīts notikums, gan atkailināšanās, gan arī investīcija.
No mana skatpunkta albumā ir 2–3 galvenie motīvi. Viens no tiem ir iepazīšanās un sevis stādīšana priekšā, kas ir stāsts par Gustavo atgriešanās-aiziešanas notikumu. No otras puses, albumu caurvij tēma par radošās darbības nozīmi manā dzīvē – kā tā sasaucas ar Gustavo, paralēliem projektiem un manis kā cilvēka attīstību. Un, protams, skatuve ir neatņemama tās sastāvdaļa, kuru es ik pa laikam pieminu. Es sevi pieskaitu pie introvertajiem māksliniekiem, un man vienmēr komfortablāk ir bijis radoši darboties ierakstu studijā. Šī skatuves būvēšana un iešana ārā uz lielās skatuves, tā man ir izkāpšana ārā no komforta zonas, kurā, kā jau tu pieminēji, notiek arī investēšana. Dziesmā "Efekts" kopā ar ansi ir frāze – "lai reperi ir asarās, kad introverti skatuvei sametās, tas ir tāds efekts". Un te ir divi vēstījumi – no vienas puses, sametamies finansiāli, no otras puses – drosmei, lai var vispār iziet ārā uz šīs skatuves. Bez anša hiphopa vidē zinu vēl diezgan daudz šādus introvertus, kas piedzīvo ārkārtīgu stresu pirms iziešanas uz skatuves. Daži to spēj atzīt, daži to sevī vēl nav pamanījuši.
Ar Gustavo projektu tu atgriezies uzreiz uz lielās skatuves. Tā bija ļoti laba atgriešanās. Kā tu gatavojies?
Man ir krietni satraucošāk ar klausītājiem tikties mazā telpā. Tu esi viens pret viens, un tevi neatdala žogs un divmetrīgs skatuves augstums. Tu esi vienā līmenī ar klātesošajiem, kuri tajā brīdī redz katru mazāko tavu psiholoģisko niansi. Šie gadi, kad es uzstājos ar nodarbībām un mazāka apmēra koncertiem, man bija ļoti labs treniņš. Lielā skatuve savā ziņā man šķiet drošāka, jo tu tik tiešām esi mazliet augstāk un tālāk. Piemēram, šobrīd Likteņdārzā notiekošie repa a cappella koncerti, kurus atklāja Fiņķis ar ansi – šāds formāts man šķiet daudz satraucošāks. Tev nav pavadījuma. Esi tikai tu, tavs stāstījums, klusums un klausītāji – tas prasa krietni vairāk emociju resursus.
Albums stāsta arī par priekšstatiem un patiesību. Kā tu izjūti robežu starp šiem abiem elementiem – sevis atklāšanos un izklaidēšanu? Autobiogrāfiski stāsti ir daļa no hiphopa, un tajā pašā laikā hiphopam ir arī šis sportiskais, izklaidējošais elements.
Es nezinu, vai šo robežu var strikti novilkt. Laikam ejot, mana izpratne par žanru un tā robežām ir mainījusies daudzkārt. Šī brīža hiphopā ir kļuvis par normu tekstus rakstīt ar nepārtrauktiem sižeta pavērsieniem un vārdu spēlēm, bet dziesmas formāta hronometrāža nereti ierobežo. Kā rezultātā patiesība – tieša, skaidra, precīza un bez liekiem elementiem – arvien vairāk atkāpjas. Šie principi, kas jāievēro, lai noturētu klausītāju uzmanību, bieži ir galvenais traucēklis, lai izstāstītu patiesu stāstu, kas, iespējams, savā atkailinātajā formā būtu garlaicīgāks. Tāpēc ir jāžonglē. Citreiz tu pakāpies soli vienā virzienā, lai stāsts būtu patiesāks, bet ar mazāk izklaidējošiem elementiem. Citkārt tu pakāpies uz to pusi, kur izklaides ir vairāk. No mana skatpunkta – "Tagad tikai sākās" ir izklaidējošākais Gustavo albums, kāds ir bijis līdz šim. Pēc skaita piektais.
Un tomēr, kura no šī albuma kompozīcijām ir viskailākā un personīgākā?
Viens no personiskākajiem stāstiem ir dziesma "Paštaisītas jūtas" par 2004. gadu pēc albuma "Beidzot" izdošanas. Tas ir stāsts par tā laika psiholoģiskiem izaicinājumiem un to, kā es cauri šiem pārdzīvojumiem redzu un atceros šo dzīves posmu. Tāpat dziesmas "Starp rindām" atsauce uz manu karjeras sākumu: "manas pilsētas skati tagad ir vienāds ar pārvarēšanu".
Nākamais elements, kas raksturo albumu, ir dzirkstoša asprātība. Ja mēs domājam par komiķiem, kuriem jokošana ir darbs, viņi šo dabisko, vieglo asprātību ir izstrādājuši treniņos. Kā šie joki dzimst reperiem?
Man tagad būtu interesanti uzzināt, par kuriem asprātīgiem momentiem šajā albumā tu runā. Cik esmu dzirdējis atgriezenisko saiti, katrs reaģē uz kaut ko citu. Iespējams, esmu ielicis krietni vairāk asprātības, kā man šķiet, bet strādā tikai dažas.
Piemēram, "G komats" ir daudzslāņaina dziesma. Ja zina tavu daiļradi, tā ir arī viena no albuma spēcīgākajām dziesmām.
Kad rakstīju šo kompozīciju, zināju – šī būs "hiphopa galvām", kas tiešām ir iekšā žanrā un kuri spēj atkost un saprast tās divdomības. Kā tapa "G komats"? Mans koda nosaukums folderiem, kad vēl nevienam nebiju atklājis to, ka top piektais Gustavo albums, bija sol minors, kas do mažorā ir piektā pakāpe. Ieejot dziļāk šajā tematikā, es uzgāju arī vienu no akadēmiskās mūzikas populārākajiem skaņdarbiem, kas ir Šopēna sol minora balāde. No šī darba tīrā veidā muzikāli neko nevarēju paņemt, bet man ienāca prātā doma, kuru vēl vairāk pastiprināja mana draudzene. Viņa ieteica skaņdarbu noklausīties reversā. Tā arī darīju un atradu motīvus savas dziesmas pamata noskaņai. Neko daudz nedomājot, pie manis atnāca šī frāze "Tev ir G punkts. Man ir G komats. G minors". Ja mēs runājam par asprātībām, tad mani lielā mērā ir iedvesmojis hiphops, kur sižeta pavērsieni un punch kultūra arvien attīstās. Piemēram, Edavārdi, ansis, rolands če – daudz esmu klausījies un skatījies, kā viņi to būvē. Tajā pašā laikā jau no bērnības esmu bijis ilggadējs humora, tostarp standup komēdijas fans. Es domāju, ka šo abu iedvesmu kombinācija mani arī aizved pie tā, ka zinu, kā top asprātība. Un tālāk ir tikai mēģinājums šo asprātīgo niansi ielikt ritmā un sarīmēt, kas ir jau krietni sarežģītāks uzdevums.
Albumā uz dziesmu kopā sanāca trīs no "Fact". Kā tu redzi šo sadarbību – vai kā "Fact", vai tomēr kā senu draugu kopā sanākšanu, kuri arī ir bijuši vienā grupā?
Manuprāt, tā ir kopā sanākšana, un tomēr 20 gadus mēs trijatā nebijām piedzīvojuši kopā tapšanas mirkli. Ja es satiekos atsevišķi ar Ozolu, mums gadiem ejot izveidojušās mijiedarbības iestrādnes. Ja es satiekos atsevišķi ar Čižiku, mums ir savas iestrādnes un komunikācijas principi. Tā abos gadījumos ir atšķirīga pieeja. Kad mēs kopā sanākam trijatā, tad saslēdzas šie atšķirīgie komunikācijas principi. Un šajā procesā piefiksējām, ka ieslēdzas arī kaut kas sen aizmirsts no "Fact" laikiem. Mums kopā labi gāja – pēc pāris tikšanās reizēm ikviens no mums radīšanas procesam bija nopietni mobilizējies. Pašatdeve bija krietni lielāka nekā tajos laikos.
Šī albuma tituldziesma arī ir asprātīga dziesma.
Jā, arī "Tagad tikai sākās" ir viena no kompozīcijām, kura ir saprotamāka un uztveramāka tiem cilvēkiem, kuri ir pazīstami ar mūsu daiļradi un atpazīst dziesmas krusteniskās atsauces uz manu un Ozola daiļradi.
Hiphopa mūzikā klausītājs tikai iegūst, ja zina kopējo stāstu. Savukārt hiphopa mākslinieki, novērtējot kopējo vēsturi, uz tās bāzes rada ko jaunu. Kā tu redzi šo vēstures aspektu un atsauču kultūru?
Man šķiet, šobrīd mūsu platuma grādos atsauču kultūra veidojas un plaukst. Tas ir stāstījuma formas elements, kas pirms padsmit gadiem Latvijas hiphopa skatuvē nemaz tik ļoti nebija novērojams. Tas ir forši un interesanti, un hiphopa burbulī rada savu alternatīvo visumu līdzīgi kā "Marvel" filmās. Šīs atsauces dziesmu saturam iedod potenciāli ilgāku mūžu, jo, dziesmu klausoties, atkārtoti arvien ir kas jauns, ko atklāt.
Kuras tavu dziesmu rindiņas visvairāk citējuši citi reperi? Bet kuras rindiņas vislabāk atceras klausītāji?
Precīzi to nepateikšu – tur tev jāveic sava aptauja. Prātā nāk dziesma "Mēs ar lodēm", kas ir mūsu un "S.T.A." kopdarbs, kuru ierakstījām 1999. gada beigās, un tā bija viena no pirmajā repa kompozīcijām latviski. Zinu, ka "Mēs ar lodēm" rindas savā kompozīcijā ir citējuši Edavārdi, Eliots un ansis (sempls izmantots dziesmā "#GDNSS"). Šajā pašā "S.T.A." albumā ir dziesma "Tas mūs neuztrauc", kur izpildu piedziedājumu, kuru pavisam nesen Ivans Baigais un ansis bija pārtjūnējuši un izmantojuši savā kopdarbā. Kaut kur jau manas rindas parādās, bet grūti pateikt, kuras ir visvairāk citētākās. Ko vislabāk atceras klausītāji, to var dzirdēt koncertos, kad nometot pavadījumu dod iespēju klausītājiem atkārtot spilgtākās rindiņas un pančus. Man liekas, viena no populārākajām rindiņām ir "celsim augstāk nevis rokas, bet līmeni", kas ir izskanējusi dažādos kontekstos.
Tavā diskogrāfijā ir ne vien hiti, bet pat himnas – "Mūsu soļi", kas ir arī basketbola kluba "VEF" himna. Kā tiek rakstītas tik paliekošas dziesmas?
Jau dziesmas rakstot, man ir šāds fokuss. Kad biju izdomājis "Mūsu soļi" piedziedājumu, es zināju – tas būs hits. Ar ko es to apaudzēšu, tas jau ir sekundāri – tas izriet no piedziedājuma un dziesmas kopējās koncepcijas. "Mūsu soļi" tika veidota ar himnas pieeju un motivējošo garu. Dziesmā ir atsauces un divdomības, piemēram, pantos ir pieminēti "VEF" agrīnās komandas spēlētāju uzvārdi un atribūti, kas saistās ar šiem spēlētājiem. Ja nezini, ka tas ir par basketbolu, tā varētu būt arī par dragreisu, vadoties pēc pirmās rindiņas: "mēs gāzējam, bremzējam, tagad spiežam sajūgu...". Jau rakstot sapratu, ka ar dziesmu vienlaicīgi komunicēšu ar dažādām auditorijām. Kad dziesma aizgāja, man bija prieks, ka tas arī darbojas.
Kā tev šķiet, vai ir hita formula?
Katrā ziņā šo formulu nevar izstāstīt teikumā vai divos, bet viss ir atkarīgs no konteksta. Jo īpaši mūsdienās, kad dziesmas mūža ilgums pārsvarā ir ļoti īss, nav šādas ārpus konteksta formulas. Tad top dziesma, kas ir ļoti atbilstoša šim laikam vai ir priekšā laikam, to veidojošos elementus ir grūti paredzēt. Tomēr ir pamatkritēriji. Mūsdienās, ja sarakstīsi dziesmu bez piedziedājumiem vai ar gariem pantiem, tās potenciāls nokļūt hita statusā ir mazāks. Es domāju, katram māksliniekam ir sava pieeja šim jautājumam. Izveidojot savu hita formulu un uzrakstot 5–6 kompozīcijas šādā veidā, tas nez kāpēc sāk skanēt vienādi. Tad māksliniekam ir jādomā citādāka formula, jo viena nevar strādāt mūžīgi.
Albums ir izdots, vasarā būs koncerti. Tava radošā darbība ir plaša – kā atrodi balansu?
Ja runājam par Arstarulsmirus projektu, tā būs laika ieplānošana kā jauna radīšanai. Ja runājam par uzstāšanos, tad ar Gustavo projektu vasarā ir paredzēti trīs festivāli "Positivus", "Summer Sound" un "Tinte" Valmierā. Šie koncerti būs ar lielu akcentu uz "Beidzot" koncertprogrammu, kas bija "Arēnā Rīga". Paralēli taps dziesmu video ekranizācijas. Trešais, par kuru būs atsevišķs stāsts, ir grāmata, kas drīzumā nāks klajā.
Visbeidzot, vai vari raksturot, kā redzi savu radošo darbību šajā posmā, kad jaunības maksimālisms ir papildināts ar zināšanām?
Salīdzinājumā ar jebkuru citu manu līdzšinējo dzīves posmu, man ir krietni komfortablāk veidot jaunu mūziku. Laikā, kad prioritāte bija Gustavo projekts un vairs nekas manā dzīvē nepastāvēja, uzkrāju prasmes un zināšanas. Savukārt pauze deva iespēju iemācīties un iepazīt gan sevi pašu, gan mūziku, iedeva jaunu prasmju kopumu. Tas viss ļauj man sasniegt savu vīziju krietni precīzāk un stabilāk. Iepriekš man arī bija vīzija, taču prasmju trūkums to ierobežoja. Ja albums "Beidzot" tiek uztverts kā tā laika apogejs, es skaidri zinu, ka tā tas nav. Es biju savu prasmju ierobežots. Ja man būtu tajā laikā gan muzikālas, gan vārdu autora prasmes, es būtu nonācis līdz krietni citādākam rezultātam. Tagad man ir interese muzikāli ko jaunu pateikt un izveidot, un ar idejām man ir pilns krājums.
