Izstādes autores pārstāv trešo latviešu paaudzi, kas dzīvo Zviedrijā. 1945. gadā kā bēgļi Zviedrijā ieradās viņu vecvecāki. Abām jaunajām sievietēm jautājums par piederību Latvijai īpaši aktuāls kļuva, kad viņām pašām piedzima bērni.
„Tad pēkšņi mums sāka šķist daudz svarīgāk, ka mums ir latviskās saknes, un mēs vēlējāmies tās atrast un saprast. Tas ir tik vērtīgi, ja cilvēks ir saistīts ar divām kultūrām, būtībā viņš ir dubultbagāts. Es pati jūtos kā zviedriete, bet ar latvietes bonusu," stāsta Emelija Malmkviste.
Mākslinieces stāsta, ka diemžēl latviski brīvi viņas nerunā, tādēļ nevar iemācīt bērniem pašu būtiskāko - valodu, tomēr, kad bērni bija mazi, viņas visbiežāk izvēlējās dziedāt tieši latviešu šūpļadziesmas. Tādējādi bērnos „ieauga” latviskā melodija,” saka Emelija Malmkviste un Līna Ikše.
Lai labāk saprastu pašas sevi un arī citus Zviedrijā dzīvojošos cilvēkus ar latvisku izcelsmi, mākslinieces uzsāka kopīgu projektu. Viņas uzklausīja dažādu paaudžu cilvēku stāstus, Līna Ikše veidoja viņu fotoprortertus, bet Emelija Malmkvsite tos mākslinieciski apstrādāja, fotoattēliem izveidojot fonus, kuros dažādi apspēlētas Latvijas karoga sarkanbaltsarkanās krāsas. Rezultātā viņas pašas ieguva ļoti būtisku informāciju un pārdomu vērtas atziņas - gan par savu vecvecāku dramatiskajiem likteņiem, gan cilvēka identitātes jautājumiem vispār. Stāsti un fotogrāfijas atspoguļo, ka viena daļa latviešu arī citā zemē ļoti rūpīgi turpina kopt nacionālās tradīcijas, kamēr citiem tas nav svarīgi un viņi ļoti ātri asimilējas.
Emelija komentē dažus no izstādes darbiem: „Tas ir mans onkulis Aldis. Ja manai mātei, piemēram, ir liela interese par Latviju, tad viņš sevi uzskata par zviedru. Viņš atzīst, ka viņš zina par Latviju, bet viņā nav nekādas sirdssajūtas, domājot par to”.
Spēcīgu Latvijas piederību sevī savukārt sajūt Līnas Ikšes māsa Sāra - fotogrāfijā redzama skaista, jauna sieviete, kura ģērbusies t-kreklā ar uzrakstu Rīga. „Viņai Latvija ir ļoti svarīga. Viņa jau gadu šeit, Rīgā, dzīvo, labi runā latviski, strādā viesnīcā,” stāsta Līna.
Projekta gaitā mākslinieces centušās atbildēt arī uz jautājumu, kas ir tas tipiskais un īpašais, kas raksturo latviešus, un viņu secinājumi ir, ka latviešiem piemīt īpaši smalka dabas izjūta, viņi joprojām kopj dažādas senas tradīcijas, piemēram, pirts rituālus, tāpat latvieši ir ģimeniskāki un saviesīgāki nekā piemēram zviedri.
„Latviešiem ir stiprākas ģimenes nekā zviedriem. Man ļoti patīk tas, ka bieži vien dzimtas sapulcējas kopā, un tad visi dzied un dejo - visas paaudzes kopā. Zviedrijā tā nenotiek. Latvija man saistās arī ar rokdarbiem, sudrabu un dzintaru, un to, ka latvietis ir lepns cilvēks," saka Līna.
Mākslinieces tomēr novērojušas, ka globalizācijas ietekmē diemžēl arī ļoti daudzi no latviešiem arvien vairāk atsakās no savām tradicionālajām vērtībām, un to redzēt esot ļoti skumji: „Tad es jūtos skumji, jo es redzu, ka pēc laika varbūt tas viss, kas man tā patīk - šīs latviešu īpašās tradīcijas - pazudīs”.
Līnas Ikšes un Emelijas Malmkvistes darbu izstāde „Tēvzeme - Latvija - vai nē” Rīgas Svētā Pētera baznīcā būs aplūkojama līdz 24. martam.
